Drošība ir tikai ideja. Intervija ar mūziķi Matīsu Čudaru

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 2 gadiem.

Ģitārists un komponists Matīss Čudars ir viens no savas paaudzes talantīgākajiem mūziķiem, kas darbojas plašā muzikālā amplitūdā – džezs, indī-folks, akadēmiskā mūzika un citos stilos.

22. augustā Latgales vēstniecībā “Gors” festivāla “LNSO vasarnīcas” programmā būs dzirdams arī Matīsa Čudara opusa “biezi plāni” pirmatskaņojums. Sarunā mūziķis dalās ar aktuālo gan saistībā ar jaundarbu un pārdomām par mūziku, gan ļauj nolasīt savas šī brīža sajūtas par mums apkārt notiekošo. 

Aiga Leitholde: Festivālā “LNSO vasarnīcā” notiks tava jaundarba pirmatskaņojums. Vai vari pastāstīt ko vairāk?
Matīss Čudars: Jā – “LNSO vasarnīcas” pēdējā dienā, 22. augustā, Latgales vēstniecībā “Gors” notiks koncerts, kurā Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris kopā ar Latvijas Radio bigbendu un Intaru Busuli atskaņos dažādas džeza mūzikas klasikas. Man, pieņemu, saistībā ar manu “džeza ģitārista” šķautni/reputāciju, tika pasūtināts uzrakstīt jaundarbu, kurā arīdzan es pats spēlētu. Tā, nu, ir tapis aptuveni 9 minūtes garš skaņdarbs simfoniskajam orķestrim un elektriskajai ģitārai, kuram esmu iedevis nosaukumu “biezi plāni”.

Šis darbs tapa laikā, kad no visvientuļākā, bezdarbīgākā un “plānākā” perioda manā dzīvē pāris dienu laikā (saistībā ar valsts noteiktu ierobežojumu atvieglināšanu un manu iekļūšanu Jeila Universitātes maģistrantūrā) tas pārtapa par vispiepildītāko, darbīgāko un “biezāko”. Šī pāreja sakrita ar laika posmu, kuru biju ieplānojis šī jaundarba rakstīšanai. Komponēšanas process kļuva ārkārtīgi haotisks, neregulārs, saraustīts un trokšņains (pandēmijas bezdarba sakarā biju nokļuvis finansiālā bedrē, kā rezultātā nācās divreiz mainīt dzīvesvietu, visbeidzot pārvācoties uz dzīvi pie māsas ģimenes – ar mīlestību piepildīta, bet komponēšanai trokšņaina vide).

Kādu laiku es par to ļoti pārdzīvoju, ka nevaru ieiet regulārā rakstīšanas rutīnā un netraucēti klusībā, izpētīt un spēlēties ar muzikālajiem materiāliem.

Tad sapratu, ka tieši šī saraustītība, kādu tobrīd piedzīvoju, ir tas, kas man ir ar mīlestību jāpieņem un šajā skaņdarbā jāizpēta.

Tāpēc šis darbs ir biezā un plānā pretnostatījumi. Pētu arī to, ko nozīmē kaut ko izplānot un vadīties pēc šī plāna, taču tad vienas skaņas iespaidā visu mūziku pagriezt pilnīgi pretējā virzienā, gluži kā mainot radio stacijas un gluži kā tas notiek ar daudziem no mums šajā pandēmijas ērā.

Mūsdienās mainās priekšstati un izpratne par daudziem jēdzieniem, tajā skaitā par komponistu. Šķiet, no vienas puses komponistu publikas izpratnē apvij tāds kā inteliģences oreols un no viņa tiek gaidīta arī līderība sabiedrības domas veidošanā, no otras puses šķiet, ka mūsdienās komponisti daudz labprātāk iekļaujas starp citiem mūziķiem, un vārdu "komponists" lieto tikai attiecīga auditorija. Kā tu redzi šo jēdzienu savā radošajā dzīvē? Vēl jo vairāk ņemot vērā tavus stilistiski atšķirīgos projektus.

Par komponistu es sevi saucu ar piesardzību. Lai gan ar muzikālo jaunradi esmu nodarbojies jau kopš aptuveni desmit gadu vecuma, kompozīcijas mākslu tās klasiskajā izpratnē esmu tā padziļinātāk sācis apgūt tikai pēdējos sešus gadus un mans kompozīciju katalogs vēl ir tā pašos pirmsākumos. Piemēram, Oksfordas vārdnīca, uz vārdu “composer” (komponists), pretī dod skaidrojumu “a person who writes music, especially as a professional occupation” (persona, kas raksta mūziku, īpaši kā profesionālu nodarbošanos) Tad uzreiz parādās jautājums, kas ir mūzika? Un caur šo jautājumu vārds “komponists” iegūst pavisam abstraktu un ļoti grūti definējamu nozīmi, tāpēc turpinājumā varu runāt tikai par manu subjektīvo skatījumu.

Manā izpratnē komponists ir ārkārtīgi plašs amats. Mūsdienās tas nozīmē ne tikai zināt pēc iespējas vairāk par katru mūzikas instrumentu, kam tiek komponēts, tā kombinācijām ar citiem instrumentiem; par mūzikas rudimentiem – nošu augstumiem, intervāliem, melodijām, harmonijām, ritmu, dinamiku, kontrapunktu. Jāpārzina detalizētu mūzikas pierakstu nošu rakstā; muzikālo materiālu strukturizētu organizāciju, jeb formveidi; un daudziem, daudziem citiem tīri muzikāliem un akustiskiem fenomeniem.

Ir labi (un šo es saku arī pats sev), ja komponistam ir vismaz neliels priekšstats par kontekstu (sociālo, politisko, vēsturisko), kurā viņa/viņas mūzika tiek atskaņota un kaut mazliet intuitīva sajūta par to, ko (ja vispār jebko) šī mūzika tiešā un netiešā veidā vēsta un nodod tālāk klausītājam. Un tas sevī iekļauj visdažādāko nozaru mūsdienu, kā arī vēstures norišu pētniecību. Tas, protams, ir bezgalīgs process. Šis process ir viens no magnētiem, kas mani pievelk komponista profesijā.

“LNSO vasarnīca” tevi piesaka kā "spilgto eksperimentētāju". Kas ir tavs pēdējā laika vislielākais eksperiments – muzikālais un ikdienas dzīvē?

“Spilgtais eksperimentētājs” ir LNSO mārketinga paņēmiens, lai potenciālais klausītājs, kurš, iespējams, nezina manu mūziku, aptuveni var orientēties, ar ko rēķināties, nākot uz koncertu. Pats par eksperimentiem pārāk nedomāju. Tādām koncertzālēm, kurās (pilnībā saprotamu iemeslu dēļ) ir ierasts atskaņot nepieradinātam klausītājam vieglāk uztveramu mūziku, es esmu “eksperimentētājs”, taču eksperimentālās mūzikas zālēs un pasākumos nereti esmu “tradicionāls”. Beigu beigās, cik cilvēku, tik viedokļu, un labi, ka tā!

Bet par to, kas ir mans pēdējā laika vislielākais eksperiments. Katrā projektā, koncertā, notikumā, kurā piedalos, vai tas ir mans solo koncerts, kurā spēlēju ģitāru ar ēdamkaroti, vai tas ir singer-songwriter projekts, kurā spēlēju trīs akordus, cenšos darbam pieiet ar pēc iespējas tukšāku priekšstatu par to, kas tas ir un kam tam ir jābūt.

Viena no vislielākajām baudām, kādu savā dzīvē piedzīvoju, ir brīdis, kad ļauju muzikālajam materiālam pašam par sevi kaut ko pastāstīt un tas pats sāk sevi audzēt.

Lai šāds process notiktu, man kā mūziķim ir jābūt ļoti fokusētam un vislabākajā mentālajā un fiziskajā formā, taču prātam ir jābūt tukšam, lai maksimāli var mūzikai ļaut būt, kas tā vēlas būt. Šādam prāta stāvoklim ir atvērta un “eksperimentāla” daba un to dažādās disciplīnās, tostarp, sportā nereti sauc par “zonu”.

Komponistu ikdienu sastāda pasūtījuma darbi. Kā izjūti atšķirību starp pasūtījuma darbu un tevis paša ieceri?

Pasūtījuma darbam pēc definīcijas, atšķirībā no paša ieceres, ir viena kaitinoša, bet darbu veicinoša atšķirība – termiņš. Cik nu man ir nācies pieņemt pasūtījumus, šķiet, ka gandrīz vienmēr man ir bijusi dota absolūta brīvība realizēt jebkādas savas muzikālās ieceres, tāpēc neizjūtu īpaši lielu atšķirību starp pasūtījuma darbu un manis paša ieceri.

Kā tev šķiet, vai ir kaut kas, ko no popmūzikas ir aizguvusi mūsdienu akadēmiskā mūzika?

Gribot negribot, mūsdienu rietumu pasaules komponisti ir uzauguši ar popmūziku – nav iespējams aiziet nopirkt veikalā maizi, fonā nedzirdot jaunākos popkultūras dūžus. Ir komponisti, kuri popmūzikā saklausa elementus, kurus aizgūst savai mūzikai, ir tādi, kuri glauda popmūzikas kažociņu pret spalvu. Ir komponisti, kas vienkārši raksta.

Par šo tēmu man nav viennozīmīgas atbildes, jo nekad neesmu bijis spēcīgs eksperts mūzikas žanros. Ja klausāmies tā saucamo popmūziku, tajā dzirdam elementus no citām mūzikām, kuras dzīvo vienlīdz tai vai ir jau eksistējušas pirms tās (piemēram, blūzs, dažādu folkloru tautas dziesmas, šansons un tā tālāk). Ja klausāmies iekavās minētās mūzikas, dzirdam, kā tās ir nākušas no vēl citām, senākām mūzikām.

Vienvārdsakot, neviena mūzika, manuprāt, nerodas no zila gaisa – tas ir kokteilis, kurā apzināti vai neapzināti iejauktas visdažādākās autora, autora senču, un viņa senču senču ietekmes un pieredzes.

Šobrīd esam ļoti mainīgā pasaulē un cilvēki dabiski meklē drošības sajūtu – materiālajā pasaulē, ideju pasaulē. Kur tu rodi to drošības sajūtu?

Patiesībā “drošības sajūta” mani vienmēr ir mazliet biedējusi. Nav jāskatās pārāk tālā pagātnē, lai redzētu, kā dažādu cilvēku grupu rūpes par savu drošību ir rezultējušās nepatīkamās, nereti letālās sekās. Un, protams, es apzinos, ka šo ir ļoti viegli teikt man, baltam vīriešu dzimtas pārstāvim, kurš dzīvo (uz globālā fona) brīvā, demokrātiskā valstī. Taču drošība, manuprāt, ir tikai ideja.

Katrs mirklis sevī ietver bezgalīgu briesmu un drošības potenciālu, tāpēc, introspekcija, sava ķermeņa un domu “vērošana” un dzīvošana “caur sirdi” man pagaidām ir labākā metode iekšējās drošības sajūtas nodrošināšanai.

Septembrī tu uz ilgāku laiku dodies uz ASV. Ko tu tur darīsi? Vai mēs vispār tevi varam sagaidīt atpakaļ?

Jā, septembrī uzsākšu studijas maģistrantūrā Jeila Universitātē (Yale University), kompozīcijas nodaļā. Par to, kas ar manu dzīvi notiks pēc studijām, šobrīd neprotu teikt, bet vienmēr esmu juties piederīgs Latvijas zemei un tautai. Te ir mana ģimene, draugi un pulks talantīgu mūziķu, mākslinieku un visdažādāko jomu pārstāvju, ar kuriem man ir siltas un plaukstošas attiecības, kuras, par spīti manai prom būšanai, vēlos kopt un vest pie jauniem darba augļiem.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti