Kultūras rondo

Rīgas Festivāla centrā Jāņa Erenštreita jubilejas koncerts. Saruna ar jubilāru

Kultūras rondo

Vilhelms Purvītis: Cik mēs zinām par kanonisko dabas ainavu autoru

Pieckāršā koncerta "Četri leņķi" pirmatskaņojums. Saruna ar komponistu Kristu Auznieku

Draugos ar mūzu un jo īpaši – disciplīnu. Saruna ar komponistu Kristu Auznieku

Ko var izdarīt ar četriem leņķiem? Vai tā ir novusa spēle ar ierobežotu laukumu vai jūra, kas apli savelk leņķos? Par asociācijām dzīvē un mūzikā Latvijas Radio raidījumā "Kultūras rondo" saruna ar komponistu Kristu Auznieku. 11. jūnijā Ventspils koncertzālē "Latvija" gaidāms viņa pieckāršā koncerta "Four Angles"  jeb "Četri leņķi" pirmatskaņojums.

Agnese Drunka: Jūs esat slavēts par uzmundrinošo, satriecošo, gaišo mūziku, kurai piemīt pārsteidzoša sarežģītība, skaistums un vienlaikus arī vecmodīga elegance. Jūs arī esat jaunākais komponists, kurš jebkad saņēmis Latvijas Lielo mūzikas balvu; tas bija 2017. gada labākais jaundarbs. Esat saņēmis starptautiskus apbalvojumus un jaundarbu pasūtījums. Vai jūs varat man atklāt, kā vienam cilvēkam neieslīgt pašapmierinātībā, klausoties slavas dziesmās pašam par sevi?

Krists Auznieks: Droši vien, ka vienkārši divas lietas – mīlestība un kaislība. Ja tu mīli to darbības lauku un tu redzi, cik tas ir trausls un kā tev nav vispār nekādas kontroles par to… Jo tas, ko šajās slavas dziesmās neraksta, ir tie miljons trūkumi un kļūdas, kas notiek katru dienu. Kaut kas, kas neveicas – to jau neviens savā biogrāfijā neliek. Neuzvarēto konkursu droši vien ir desmitkārt vairāk, bet parasti biogrāfijās raksta to labāko. Līdz ar to tas tevi notur pie zemes.

Un arī diezgan liela paškritikas deva, vai ne?

Noteikti. Tas darbs, ko mēs kā komponisti darām, ir tik šausmīgi lēns un prasa ārkārtīgi lielu pacietību. Tu no rīta pamosties, tev šķiet, ka viss ir brīnišķīgi, un vakarā strādā pie tā paša darba un šķiet, ka tu nekad vairs neko labu nevarēsi uzrakstīt. Un tā katru dienu. Tā ir cilvēcība. 

Kāda ir laikmetīgās mūzikas komponista ikdiena? Kur un kā jūs komponējat? Vai tam ir jābūt ļoti plānotam darbam un nevar paļauties uz mūzu, ka tā atnāks? 

Ja uz mūzu paļautos, tad mēs varētu uzrakstīt varbūt vienu darbu gadā. Ja ir jāraksta 12, 14 vai 16 darbi gadā, tad ar mūzām ir jābūt draudzīgam, bet jābūt arī draudzīgam ar disciplīnu. Es sāku savu dienu ar stundu garu meditāciju, un tad es cenošos komponēt vismaz astoņas stundas. Tālāk es skatos, vai man vēl ir spēks vai nav: ja nav, tad es lasu, ja ir, tad es turpinu komponēt. Un, protams, pa vidu vēl ir dzīve, kur ir jāiet uz koncertiem, kurā ir jāsatiek cilvēki. Bet 

pārsvarā es strādāju bez brīvdienām, astoņas stundas dienā apmēram, un tad jau arī kaut kas kādreiz atnāk.

Un vienalga, kurā pasaules malā jūs dzīvojat, šo ritmu mēģināt ieturēt, ja? 

Jā, ļoti, ļoti cenšos. Tas ir grūti, īpaši tad, kad ceļoju ar laiku zonu maiņām vai daudz neregulārāku plānu, vai ēdienu reižu izmaiņām. Tādas vienkāršas lietas pēkšņi ietekmē tavu dzīvi un tavu darbību vairāk nekā gribētos. Bet, man šķiet, centība, ticība un cerība vienmēr tajā visā palīdz. 

Drīkst pieķerties vārdam "ceļot"? Jo liela daļa klausītāju pēdējos divus gadus par šo "sadaļu" savā dzīvē bija aizmirsuši. Jums pandēmijas laikā joprojām bija iespēja ceļot, dzīvot un strādāt visdažādākajās vietās. 

Jā, tā tas bija. Ziniet, es ļoti rūpīgi vēroju pandēmijas kustību, jo tā bija atšķirīga Amerikas kontinentā un šeit, un gandrīz vienmēr sanāca tā: kad vienā vietā bija ārkārtīgi daudz ierobežojumu, otrā savukārt kaut kas notika, un otrādi. Līdz ar to es mēģināju būt stratēģisks par to, kur es atrodos pandēmijas laikā. 

Kādā intervijā, atbildot uz jautājumu, kāpēc pēc Rīgas Doma kora skolas un Rīgas 1. ģimnāzijas absolvēšanas jūsu ceļš ir aizvedis uz Ņujorku, jūs esat teicis, ka pasaules par tevi neuzzinās, kamēr pats neiesi, necīnīsies, nemeklēsi, nerādīsi, un to izdarīt ir vienkāršāk, ja esi aktīvs, īpaši lielākās pilsētās, kur ir aktīvāka jaunās mūzikas vide. Kā šobrīd par sevi cīnāties un cik aktīvs esat? 

Droši vien aktīvāks kā jebkad. Es tikko ieguvu doktora grādu, pirms nedēļas atgriezos no Ņujorkas, un tas jau vien nozīmē, ka man beidzot ir vairāk laika arī komponēt, nevis tikai pievērsties akadēmiskam darbam. Arīdzan šobrīd esmu sarunās ar menedžmentu Amsterdamā, kas vēlas mani pārstāvēt, un tas ir liels solis uz priekšu karjerā kā tādā. Protams, paralēli strādāju pie bezgalīgi daudz darbiem, kas ir liela, liela laime, jo

zināt, ka kalendārā uz priekšu ir plānoti gan pasūtījumi, gan atskaņojumi – tas ir tas, kas uztur darbu dzīvu un dod sajūtu, ka tu esi pareizajā vietā un laikā. 

Šobrīd, kad viens no Latvijā labākajiem jaunajiem komponistiem – Krists Auznieks – atver savu plānotāju, cik tālu uz priekšu jūs redzat? 

Vistālākais, kas ir kalendārā, ir 2025. gadā. 

Nav slikti!

Lielāko daļu es tomēr plānoju tā: gadu uz priekšu man viss ir pilnīgi skaidrs, divus gadus [uz priekšu] ir 50 procentu skaidrība, kur kaut ko vēl var ielikt, kaut ko – izņemt, un tad tālāk uz priekšu – tas jau vairāk ir tā abstrakti. 

Vai darbi lielākoties ir saistīti ar Latviju, vai arī tā ir pasaule?

Ļoti dažādi. Šobrīd es varētu teikt, ka tas ir apmēram 50 un 50 procenti. 

Jaundarbs "Četri leņķi" – kāds ir tā stāsts? Pirmatskaņojumu tas piedzīvos šīs nedēļas nogalē, bet saprotu, ka idejas rašanās arī ir gana senāka. 

Jā, protams. Šis gads vispār ir pagājis tādā pēc pandēmijas zīmē, kad daudzi darbi, kas skapī nostāvējuši (kas ir šausmīgi grūti, jo tu strādā pie tiem tikpat ilgi un tad tu nedabū atskaņojumu, kas ir tas vienīgais pavasaris, kurā rozes uzzied pēc smagā darba) nav atskaņoti. Par šī darba atskaņošanu man ir īpašs prieks, jo tas ir gaidījis visilgāk. Šeit man ir jāpiemin ļoti, ļoti īpašs cilvēks – Miks Magone – ar ko mums Latvijā ir ārkārtīgi paveicies, ka viņš ir Ventspils koncertzāles direktors. Tas, kā viņš plāno koncertzāles dzīvi, tas, kādu mūsdienu, pasaules elpu viņš ienes šajā valstī… Es ļoti vēlētos, ka viņš un viņa darbs tiktu novērtēts vairāk, un ka cilvēki no Rīgas dodas uz Ventspili vairāk (redzu, ka tas ne vienmēr notiek tā, kā man šķiet, tam būtu jānotiek).  

Es minēju vārdus "novuss", "jūra", bet kas tad ir tie "Četri leņķi"?

Neviens no tiem nav ačgārns. Jāsaka, ka darbs sākās bez novusa klātbūtnes. Darba gaitā mēs ar Miku sarunājāmies, un viņš teica, ka novuss ir ļoti īpašs sporta veids Ventspilī; tad arī šajā komandā ienāca dzejnieks Semjons Haņins un pamazām kļuva skaidrs, ka novuss būs tā daļa. Mans darbs kā tāds, protams, vienmēr atrodas daudz abstraktākā telpā, bet es esmu ļoti pateicīgs tam, ka caur Semjonu Haņinu, caur Miku, arī caur scenogrāfēm un videomāksliniecēm Moniku Pormali un Katrīnu Neiburgu šis darbs iegūst kaut kādu konkretizāciju: tad šīs abstraktās teritorijas, kurās ir šie četri leņķi, var patiešām būt vienkārši novusa galds, arī kādas robežas, par kurām mēs runājam, kuras tiek nojauktas, kuras satiekas. Vēl šajā darbā ļoti iela nozīme skaitļiem pieci un četri un kā tie savā starpā it kā disonē, bet arīdzan viens otru atrod (līdzīgi kā apli var apvilkt gan apkārt četrstūrim, gan apli var ievilkt četrstūrī). Ļoti interesantas ir šīs ģeometriskās, it kā vienkāršās lietas, bet ar tām var spēlēties bezgalīgi ilgi, un novuss arī vienkārši ir tāda viena konkretizācija šiem bezgalīgi abstraktajiem attēliem.

Vai jūs pats kādreiz esat spēlējis novusu?       

Jā! Šī darba atskaņojuma ietvaros jūs varēsiet pārliecināties par to. 

Tas būs redzams, nojaušams?

Tas būs ne tikai nojaušams, bet patiešām redzams. 

Jums, lai šo stāstu izstāstītu, ir svarīgs vizuālais noformējums, ja?

Šis darbs noteikti var eksistēt arī kā abstrakts, instrumentāls darbs, bet pēdējā laikā man īpaši interesē veidi, kādos palīdzēt cilvēkiem piekļūt kaut kam, kas manā prātā ir absolūti skaidrs. Tieši vizuālie līdzekļi dažkārt atver durvis. 

Jāsaka, ka gan no Mika puses, gan no manas šeit ir arī kaut kāda liela svinēšana sievietes klātbūtnē – darbā būs piecas solistes no visas pasaules (te jāuzsver neticams darbs, ko Miks ir izdarījis – viņš ir dabūjis šādas pasaules klases mākslinieces): Vikija Čova no Ņujorkas, kura ir viena no pieprasītākajām jaunās mūzikas pianistēm, Kristīna Vīlere, kura ir amerikāņu elektronikas māksliniece, bet dzīvo Berlīnē, Anna Homeņa – ērģelniece, kura dzīvo Parīzē, no Norvēģijas mums ir trompetiste Kristīna Fransone un mūsu pašu Latvijas vijolniece Kristīne Balanas. Šī komanda – tas ir brīnums, ka kaut kas tāds notiek, un ka viņas visas sestdien atradīsies vienā vietā un vienā laikā…

…kopā ar "Sinfonietta Rīga" mūziķiem diriģenta Artūra Gaiļa vadībā. Tātad tie instrumenti ir klavieres, ērģeles, vijole, trompete 

…un elektronikas.

Kāpēc ir izvēlēti tieši šādi instrumenti?

Tas nāca organiski, gan domājot par cilvēkiem, kuri šajā koncertā varētu piedalīties, gan arī domājot par to, kādi resursi atrodas koncertzālē – ērģeles Ventspilī ir liela daļa no šīs koncertzāles identitātes. Tā tas pamazām nonāca līdz šai samērā savādajai, netipiskajai kombinācijai. 

Publika, kas ir šeit, Latvijā, kā tā atšķiras un kā tā uztver jūsu mūziku salīdzinājumā ar to, kā ir citviet pasaulē? 

Es domāju, ka mums ir liela proporcija ārkārtīgi izglītotas, zinošas, pieredzējušas publikas īpaši klasiskajā tradīcijā. Otrkārt, mums ir arī liela proporcija jaunas publikas, jaunu cilvēku, ko Rietumeiropā ir aizvien grūtāk novērot, kas ir skumji un kas parāda nākotni šim sarežģītajam laukam. Man šķiet, ka Latvijā mums ir paveicies ar to, ka vēl joprojām cilvēki ir muzikāli, viņi iet no bērnības mūzikas skolās. Tas viss, protams, palīdz, ja tu vēlies doties soli tālāk un parādīt, ka tā sauktā klasiskā jeb mūsdienu mūzika, protams, nepārstāja eksistēt 19. gadsimtā, bet dzīvo un dzīvo plašāk un vērienīgāk kā jebkad.   

Pats būsiet klāt arī pirmatskaņojumā?

Jā. 

Vai varat atklāt, kas notiek autorā tajā brīdī, kad jūsu radītais pirmo reizi nonāk pie klausītājiem? Kur jūs esat tajā brīdī? Sēžat zālē, kaut kur maliņā, nostāk?

Visas tās lietas ir patiesas. Es uzaugu kā pianists un man vienmēr šķita, cik grūti ir būt instrumentālistam, jo tu vienkārši vienā brīdī vari kļūdīties un līdz ar to viss atskaņojums aiziet pa pieskari. Likās, ka kā komponistam tas būs brīnišķīgi – es vienkārši sēdēšu un klausīšos savu mūziku. Protams, ka tā nav. Tajā brīdī, piemēram, kā pianists tu, pat ja kaut kas noiet greizi, kaut ko vari izdarīt, bet 

kā komponists tajā brīdī tu vairs nevari izdarīt pilnīgi neko. Tā ir absolūta, brīnišķīga bezpalīdzība, kas tev liek būtu ļoti pieticīgam, tā iemāca to, ka tev ir jāuzticas cilvēkiem, tev nav citu iespēju, 

un tas ir labs atgādinājums, ka mēs kā cilvēki, šajā gadījumā konkrēti kā mūziķi, esam viens otram nepieciešami – tu nevari neko izdarīt viens. 

Atgādināšu klausītājiem, ka jums kopā ar māksliniekiem Reini un Kristu Dzudzilo pērn bija laikmetīgā opera "Tagadne", kurā arī pats sevi pārsteidza mūziķis Jānis Šipkēvics. Vai "Tagadne" vēl tiks izrādīta Latvijā, un vai ir plānots turpināt sadarbību ar Šipkēvicu?

Sāksim ar "Tagadni". Es ļoti, ļoti vēlētos, lai tas notiku vēlreiz. Šobrīd konkrētu plānu mums nav, bet es darīšu visu, lai tas varētu notikt. Es domāju, ka mums visiem šajā komandā iesaistītajiem tas darbs bija tik mīļš un nozīmīgs, ka būtu ļoti, ļoti bēdīgi, ja tas nenotiktu vēlreiz. Bet tas, protams, nav tikai no manis atkarīgs.

Un par sadarbību?

Pirmkārt, ar Reini un Kristu Dzudzilo mēs jau skatāmies tālāk – mēs turpinām strādāt kopā. Ar viņiem šajā vasarā, augustā, Cēsīs ir darbs, kas saucas "Klusums krīt". Tas ir par piemiņu 200 nošautajiem ebrejiem, kuriem Cēsīs nav nekādu pieminekļu, par kuriem nav nekādu ziņu. Šis darbs ir kā aizsākums šo cilvēku piemiņai. Un tālāk mēs turpinām strādāt pie jaunas operas ar nosaukumu "Divpadsmit operas", kurā arīdzan esam uzrunājuši Jāni Šipkēvicu. Bet tas ir diezgan tālu no šī brīža un par to konkrētāk runāt droši vien nebūtu pat jēdzīgi.

Mums ir iemesls gaidīt, un to mēs ar nepacietību darīsim. Sāksim ar šo sestdienu, 11. jūniju, kad būs "Četru leņķu" pirmatskaņojums Ventspils koncertzālē "Latvija".

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt