Diena sākusies

Baltvilka balvas laureāte Rasa Bugavičute-Pēce: Redzīgums ir ļoti šaurs

Diena sākusies

Katram savs "Sansusī". Festivāla septītajā gadā – interaktīva spēle un citi jaunumi

A cappella festivālam Valmierā gatavi! Studijā - Laura Jēkabsone un Jānis Strazdiņš

Dot vietu radošumam. Tuvojas «Latvian Voices» rīkotais a cappella festivāls Valmierā

Vokālā grupa "Latvian Voices" sadarbībā ar Valmieras pilsētu 1. augustā aicina apmeklēt jau ceturto a cappella mūzikas festivālu. Šogad tas risināsies tikai vienu piepildītu dienu: pēc meistarklasēm, kuras tiešraidē varēs skatīties festivāla ''Facebook'' lapā, vakarā notiks grupas "Latvian Voices" un koncerta īpašā viesa – pasauslavenās zviedru grupas "The Real Group" basa Jāņa Strazdiņa koncerts.

Par visu plašāk intervijā LR3 "Klasika" stāsta "Latvian Voices" līdere Laura Jēkabsone un Jānis Strazdiņš, kura bass savulaik iekļāvās gan vokālajā grupā "Cosmos", gan Latvijas Radio korī.

Laura Jēkabsone: Mums, meitenēm, šis ir īpašs brīdis, jo bija bažas par to, vai mūsu izlolotais un izsapņotais festivāls varēs šogad notikt. Lai gan festivāla programma saīsināta no četrām uz vienu dienu, sadarbībā ar Valmieras pilsētu esam atraduši veidu, kā vispār šim pasākumam notikt. Visas dienas garumā notiks "Latvian Voices" un Jāņa Strazdiņa meistarklases Latvijas a cappella mūzikas interesentiem, kuri jau pirms pandēmijas sākuma bija pieteikušies uz šī gada meistarklasi. Strādāsim arī ar dažiem amatieru vokālajiem ansambļiem, bet noslēgumā – skaists brīvdabas koncerts deviņos vakarā pie Dzirnavu ezeriņa turpat Valmierā. Ieeja būs brīva!

Lauma Malnace: Cik dalībnieku un ansambļu šogad pieteikušies?

Laura Jēkabsone: Dalībnieku skaits šogad, protams, bija mazliet jāierobežo – tāpēc mums ir trīs ansambļi, ar kuriem strādāsim, un vēl apmēram desmit cilvēki.

Jānis Strazdiņš: Teiksim tā – šoreiz piedalīties varēs neierobežots skaits cilvēku, jo meistarklases tiks translētas festivāla "Facebook" profilā, tā kā jebkurš, kuram interesē dziedāšana vai atrašanās ansamblī, varēs redzēt, ko mēs darām, kā notiek mēģinājumu un gatavošanās process.

Laura Jēkabsone: Par šīm meistarklasēm, kas šogad notiks jau ceturto gadu, interesi izrādījuši ļoti daudzi amatieru ansambļi, un translācija tiešsaistē ir ar mērķi, lai jebkurš varētu redzēt, skatīt un saprast, kas tad notiek mūsu meistarklasēs. Cerams, jau nākamgad būsim normālā režīmā un visi, kuri vēlas, varēs pieteikties.

Jāni, vai tev ir bijusi pieredze, pasniedzot meistarklases?

Jā, meistarklases ir "The Real Group" ikdienas sastāvdaļa – kad braucam uz ārzemēm, īpaši Ameriku, koncerti nāk komplektā ar meistarklasēm. Bieži braucam arī uz augstskolām, un, tā kā ASV augstskolu vidē ansambļu dziedāšana ir ļoti izplatīta, viņiem ir interesanti piedalīties meistarklasēs un paskatīties, kā to dara Ziemeļeiropā. Grupai ir trīsdesmit piecu gadu vēsture, un šajā laikā tās dziedātāji izveidojuši dažāda veida metodes un veidus, kā uzlabot darbošanos, sadarbību un sadzīvošanu ansamblī.

Vai arī tev padomā ir kādi knifi un metodes, ar kurām vēlētos dalīties?

Ir metodes, kuras man bijušas pilnīgs jaunums – ka arī no tādas puses var pieiet kopīgai muzicēšanai. Tās ir metodes, kas mūsu mācību sistēmā, kad vēl pats mācījos, netika apskatītas. Ir lietas, kas it kā varbūt šķiet elementāras, bet pirms tam nav bijušas ietērptas vārdos vai metodēs, taču palīdz sadarbību padarīt gan rosinošāku, pozitīvāku un kvalitatīvāku.

Paskaidrosi tuvāk?

Nerunājot par tehniskām dziedāšanas lietām, ir arī sadzīviskas lietas, kas ir par un ap koncertiem – piemēram, daži būtiski iekšējās kārtības noteikumi. Viens no tiem – noteikums, ka divdesmit minūtes pēc koncerta, noejot no skatuves, nedrīkst teikt neko negatīvu par to, kas noticis koncertā. Jo

mums, mūziķiem, ir tāds profesionālais ieradums – nonākot no skatuves, uzreiz teikt, ka šitais nesanāca, tas nesanāca, to vajadzēja labāk, to augstāk, to lēnāk... Un tad nu visi šūmējas. Bet kur tad paliek prieks par muzicēšanu?

Esot uz skatuves, ir jāatveras emocionāli un muzikāli, un tās divdesmit minūtes ir laiks, kad vari paspēt attapties – lai sajūtās uzreiz nesakrīt iekšā kaut kādas drazas, kas pēc tam varētu mazināt koncertēšanas prieku. Tāda pozitīvas ievirzes domāšana un uzvedība.

Laura Jēkabsone: Turpinot šo pozitīvo līniju... Ir skaidrs, ka Latvijas koru kultūra ir viena no pasaulē vislabākajām – tāds līmenis nav nekur citur. Bet mēs nedrīkstam aizmirst arī par ansambļu muzicēšanas atzaru, un gan Jānim, gan mums, "Latvian Voices" meitenēm, desmit gadus krājot pieredzi ārpus robežām, ir sanācis uzskaitīt, cik daudz ir dažādu atšķirību, kas Latvijas vokālo ansambli atšķir no īstas a cappella grupas gan Rietumos, gan skatoties Āzijas virzienā.

Un viena no lietām, ko esmu novērojusi, ir tā, cik ļoti mēs baidāmies uzsvērt un varbūt pat lepoties ar savām pozitīvajām lietām.

Iepriekšējos četrus gadus strādājot ar Latvijas amatieru ansambļiem, esam novērojušas, cik ļoti daudz tu vari iedot katram konkrētajam dziedātājam individuāli vai arī grupai kopumā, elementāri pasakot, kas viņam sanāk un kas ir viņu labās lietas – jo viņš to, iespējams, nemaz nezina vai nav iedomājies. Un tas nav pašsaprotami! It sevišķi tādā mazā vienībā kā vokālais ansamblis jeb a cappella grupa tas ir tāds pozitīvisma pamatu pamats, uz kura var veidot un attīstīt ļoti daudz radošu lietu. Un radošums ir vēl viena tēma, kurai mēs ļoti pievēršam uzmanību: lai jebkādā kolektīvā rastos radošums, ir jādod tam vieta! Un to var darīt ar pozitīvajām savstarpējām attiecībām. Protams, pēc tam jāpievērš uzmanība arī tām lietām, pie kurām jāpiestrādā, lai kļūtu labāks.

Jāni, ko tev devuši beidzamie pieci gadi, dziedot "The Real Group"?

Ļoti, ļoti daudz, turklāt dažādās sfērās – ne tikai skatuviskajā. Es pat teiktu – vairāk sadzīviskajā, grupas aizkulišu sfērā.

Ir ļoti daudzas interesantas atklāsmes, kas mani mainījušas ne tikai kā izpildītāju, bet vairāk tieši kā cilvēku.

Droši vien pats to kārtīgāk varēšu izvērtēt vēl pēc kādiem gadiem, bet jūtu, ka šie pieci gadi bijuši ļoti interesants pārmaiņu process.

Laura, kā īsti Valmiera kļuva par a cappella festivāla mājvietu?

Laura Jēkabsone: Valmiera ir ļoti progresīva pilsēta... Sākotnēji pilnīgi neplānoti iznācis, ka tieši tur esam izpildījušas visas savas koncertprogrammas, kas vien mums bijušas līdz šim, jo Valmiera vienkārši izrādījusi šādu interesi. Un tad mums pirmā doma bija – ejam uz Valmieras Kultūras centru un stāstām par savu sapni un ideju. Valmiera mums teica – jā, un līdz ar to jau ceturto gadu augusta pirmajā nedēļas nogalē šī vieta ir Eiropas a cappella galvaspilsēta. Ir savs klausītāju loks, savi atbalstītāji, un man bija ļoti liels prieks pagājušogad, kad festivālā bija "The Real Group" koncerts. Zāle bija pārpildīta, un tajā bija ne tikai daudz Valmieras un tuvējās apkārtnes cilvēku, bet arī ļoti daudz klausītāju no Rīgas. Un tā atmosfēra... Esmu dzirdējusi ļoti daudzus "The Real Group" koncertus, bet šis koncerts Valmierā – man šķiet, tā enerģija, kas bija zālē, cilvēki un ekspektācijas bija tik ļoti pozitīvas! Tas, kas šo festivālu atšķir no citiem šāda tipa festivāliem – ka mēs, pirmkārt, uzsvaru liekam uz mācību procesu, meistarklasēm. Tā bija vispār pirmā ideja, kāpēc mums to vajag. Mēs pašas esam vairākkārt bijušas dažādās meistarklasēs gan pie "The King Singers", gan "The Real Group", esam redzējušas, kā strādā "Swingle Singers", līdz ar to ideja bija – bagāžu, kas mums ir, dot šeit pat Latvijā. Sapnis ir ne tikai festivāls, bet arī tas, ka mums izveidojusies tāda a cappella dziedātāju komūna – lai a cappella grupu būtu daudz vairāk.

Kā zinām, mums ir dažas ļoti, ļoti labas grupas, ir ļoti daudz amatieru vokālo ansambļu, bet gribētos, lai mums būtu daudz vairāk grupu, kas darbojas tādā izpratnē, kā to dara grupas Rietumu pasaulē.

Kādas jums vēl ir spilgtākās atmiņas pa šiem gadiem?

Laura Jēkabsone: Spilgtākie mirkļi ir katrreiz pēc meistarklašu noslēguma, it sevišķi pēdējais vakars, kad jūties ar visiem dalībniekiem kā viena brīnišķīga ģimene. Ir cilvēki, kuri brauc no gada uz gadu, tādi kā pastāvīgie klienti, un attiecības mums jau ir ārpus festivāla – īstenībā tā komūna jau veidojas. Tas ir tāds mazais mērķis, kurš jau tagad kaut kādā mērā ir sasniegts. Ir ļoti liels prieks par atsauksmēm, kas skan tā – paldies, ka ļāvāt noticēt, ka es varu, ka mēs varam! Tad mums ir sajūta, ka mazais mērķis ir sasniegts. Jo tur jau ir tā lieta, ka visi var – galvenais ir tam noticēt un saprast, jo tad, kad saproti, ka vari, tad arī vari strādāt pie lietām, kas varbūt vēl nesanāk. Tas komentārs vienmēr ļoti silda sirdi. Saņemam komplimentus arī par Valmieras pilsētu – par vidi, par ēdienu, kas Valmierā esot ļoti garšīgs. Vēl viens ļoti jauks kompliments – ka festivāls esot "par īsu".

Jānis Strazdiņš: Ja pēc trim dienām saka, ka ir par īsu, tad viss ir kārtībā.

Ko jums abiem nozīmē dalīties ar savu pieredzi un prasmēm šādā īstermiņa formātā kā meistarklases?

Jānis Strazdiņš: Meistarklasēs ir prieks darboties tāpēc, ka uz tām sanāk cilvēki, kuriem tas tiešām interesē. (..)

Nav jau tā, ka mēs atnākam, esam tie gudrie un stāstām, bet otra puse vienkārši sēž atvērtu muti un klausās. Meistarklases ir mijiedarbība.

Ir lietas, par kurām, darbojoties ar ansambli, arī es pats nodomāju – ā, pareizi, varbūt tiešām var šādi vai citādāk. Vēl arī tas, ka grupas, kas piedalās, var vērot viena otru – kā saka, labāk mācīties no citu kļūdām, nevis no savējām. Protams, var pamācīties gan no kļūdām, gan labajām lietām.

Laura Jēkabsone: Mēs ar meitenēm katras meistarklases sākumā parasti sakām – šis nebūs tāds skolotāju un skolēnu mācību process, bet šī būs vieta, kur apmainīsimies ar savām idejām. Mēs dalāmies ar savu pieredzi, bet tajā pašā laikā es kā Laura atbraucu no šīm meistarklasēm, kuras it kā rīkoju, bet saprotu, cik daudz ko esmu iemācījusies arī pati. Tās pat reizēm nav kaut kādas profesionālas lietas, bet cilvēcīgais faktors. Kad satiekas tik ļoti daudz dziedošu cilvēku ar savām enerģijām, ir tik ļoti interesanti! (..) Reizēm mums vienam par otru ir tik daudz un dažādu viedokļu, kaut vai tikai no sociālās vides. Bet tad, kad satiekamies, viens otru labāk labāk jūtam, iepazīstam un tā arī veidojam to savu komūnu, savu draudzību. Mana atziņa pēc šiem gadiem a cappella laukā – reizēm šķiet, ka esmu tā saucamais "a cappella nurd" jeb nūģis: celies no rīta un vakarā ej gulēt ar šo mūziku.

Jā, esmu riktīgs a cappella nūģis!

Bet... Tu vari strādāt pie konkrētas dziesmas, slīpēt intonāciju un visu kaut ko, bet, ja nav savstarpēji emocionālās saskaņas, nu, nebūs. Līdz kaut kādam līmenim būs pieklājīgi, bet tad, kad saslēdzaties tiešām veselīgās attiecībās kā personības, tad arī sāk muzikāli brīnumi rasties.

Jānis Strazdiņš: Viena no teorijām – ka

dziedāšana par astoņdesmit procentiem ir nevis balss, bet domāšana – cik esi gribošs sadarboties ar citiem.

Jo viens no galvenajiem pamatnoteikumiem korī vai ansamblī ir vēlme sadarboties. Tu nevari nākt viens pats ar savu lielo ego – tad jāiet cita veida dziedāšanā. Bet ansamblis un koris ir kā komandas spēle. Ja salīdzinām ar sportu, ir teniss, un ir volejbols. Man patīk šis darbs – komandas sajūta un atbalsts.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Mūzika
Kultūra
Jaunākie
Interesanti