Pa ceļam ar Klasiku

Dziedātāja Viktorija Pakalniece: Mans šībrīža uzstādījums ir vieglums

Pa ceļam ar Klasiku

Šis ir īstais brīdis. Saruna ar fotogrāfu Jāni Deinatu un režisori Daci Micāni-Zālīti

Diriģents Sigvards Kļava: Ir atkal tā sajūta, ka gribas kāpt kādā citā kalnā

Diriģents Sigvards Kļava: Ir atkal tā sajūta, ka gribas kāpt kādā citā kalnā

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 3 gadiem.

10. jūlijā ASV ierakstu kompānija "Delos" klajā laidusi tvartu "Komitas: Divine Liturgy" ("Komitass. Dievišķā liturģija") – izcilā armēņu komponista Komitasa Vardapeta 20. gadsimta sākumā rakstīto meistardarbu komponista Vačes Šarafjana aranžējumā jauktajam korim. Jaunajā interpretācijā dzirdams Latvijas Radio koris ar diriģentu un māksliniecisko vadītāju Sigvardu Kļavu pie diriģenta pults, un solistiem – basu Hovhannesu Nersesjanu un tenoru Armenu Badaljanu. Ieraksts veikts Rīgas Sv. Jāņa baznīcā 2019. gada 20.-23. septembrī. "Šis mūsu radošajā dzīvē ir ļoti būtisks apstāšanās punkts – ir atkal tā sajūta, ka gribas kāpt kādā citā kalnā," intervijā Latvijas Radio 3 "Klasika" atzīst diriģents Sigvards Kļava.

Inta Zēgnere: Daudzi atceras pagājušā gada 20. septembra vakaru, kad Rīgas Svētā Jāņa baznīcā Latvijas Radio koris atskaņoja "Dievišķo liturģiju". Patiesībā tas bija dievkalpojums, vesels garīgs kosmoss, kurā nokļuvām – pēc koncerta izskanēšanas negribējās iziet ārā. Tagad tas iemūžināts albumā, un tas nav koncertieraksts, bet gan īpaši veikts ieskaņojums tieši albumam. Kā tas viss sākās?

Sigvards Kļava: Attiecību vēsture ir diezgan sena – jau gadus piecus dienās, kurās visa Armēnijas tauta atceras traģisko genocīda faktu, mēs katrreiz esam mēģinājuši veidot kādu muzikālu pieminekli, muzikālu atceri. Līdz ar to, ka Armēnijas vēstnieks Baltijas valstīs Tigrans Mkrtčjans ir ārkārtīgi kompetents un mūziku labi pārzinošs diplomāts, viņš bija tas, kas iniciēja mūsu sadarbības kulminācijas punktu - "Dievišķās liturģijas" atskaņojumu un arī ieskaņojumu.

Nebeidzu priecāties par to, kā viens cilvēks ar savu iekšējo pārliecību un ar savas tautas gara mantu daudzināšanu spēj aizraut tik ļoti daudz augstākās klases mūziķu un arī mūsu koncertdzīvē tās ievest jaunā dimensijā!

Kaut vai mana iepazīšanās ar Tigranu Mansurjanu, kad uzvedām viņa Rekviēmu. Mūsu draudzība un attiecības paver nepieciešamību mēģināt tuvoties šai pasaules lielajai kultūrai, kas visos laikos un šausmīgajos vēstures pārbaudījumos spējusi noturēt savu reliģiju, ticības spēku un arī kultūru. Jo neatradīsim daudz piemēru, kad kāda tauta caur savu baznīcu uztur visas tautas kultūru un dzīvotspēju.

Mēs zinām, cik ļoti Latvijas Radio koris iedziļinās visā, ko dara. Armēņu garīgās mūzikas pasaule – tas ir vesels okeāns, kurā jānokļūst. Tā ir cita kultūra, cita valoda; nākas izprast liturģiskos tekstus, bet vēl jo vairāk gribētos sacīt – izprast to garīgo stīgu, kas satur kopā šo tautu. Tur ir nepieciešams kas vairāk par tekstu tulkojumu latviešu valodā. Kā jūs tikāt līdz šīs garīgās pasaules būtībai?

Nedomāju, ka esam sasnieguši lielu tuvības pakāpi, drīzāk visi kopā spēruši soli, lai tuvinātos tai. Tas attiecas arī uz mani. Pateicoties milzu iekšējai interesei par armēņu kultūru un garīgo telpu, arī koris gatavošanas procesā izgāja cauri dažādām praktizēšanās un skološanās lietām. Mums bija ne tikai armēņu valodas un dziedāšanas skolotāji, bet arī teoloģiskās nodarbības. Informatīvā bagāža, ko ieguvām, piešķīra šim notikumam iekšējās garīgās izaugsmes klātbūtni, un man tā ir neatsverama pieredze. Vēl jo vairāk tāpēc, ka

man pašam bija iespēja padzīvot Ečmiadzinas klosterī starp brāļiem, ēdot no vienas bļodas. Tā ir galvenā lieta – ka vari pasmelties no tās pašas akas, no kuras smeļ armēņu brāļi.

Lēnā garā, soli pa solim, tiekoties ar dažādiem ekspertiem, arī gājām uz šo rezultātu.

Pastāsti par savu pieredzi Ečmiadzinā – ko nozīmē dzīvot ar brāļiem klosterī?

Tas nozīmē to, ka tev šajā vietā nav cita pavadoņa kā tikai iekšējā nepieciešamība parunāties vispirms pašam ar sevi. Otrā lieta – parādās telpa, ko tu no klostera sienu otras puses kā tūrists nekad nevarētu ieraudzīt: sagaidīt, kā parādās Ararata kalns, mēģināt izprast šīs tautas milzīgās garīgās, kultūras un vēstures vērtības, kas, manuprāt, pie mums ir līdz galam neapjēgtas.

Tu dzīvo mazā, mazā istabiņā, un pēkšņi saproti, ka sāc ieraudzīt tik ārkārtīgi tālas un lielas lietas, kuras tu nezini, bet vēlies tām tuvoties un izprast.

Jo viena lieta ir tā, ko mums māca "Google", sludinātāji vai ideologi, bet otra lieta – ja šie jautājumi tev atnāk pašam. Ja tavs Pavadonis ir eņģelis vai brālis, kurš tev ir spējīgs ar savu ticības spēku un gara spēku parādīt virzienu, kurā tev būtu interesanti palūkoties, tad, meklējot atbildes, piepildījums ir dubultliels.

Kā brāļi tevi uztvēra? Bija taču skaidrs, ka neesi ne armēnis, ne mūks, bet vienkārši viesis.

Tā arī uztvēra – ka esmu viens no tiem, kuriem visas Armēnijas baznīcas katolikoss atļāvis ienākt un dzīvot ar viņiem. Tā bija milzīga labvēlība un jāsaka paldies arī visām Armēnijas instancēm. Ja katolikoss piešķir šādu privilēģiju, tā ir lieta, ko visi respektē. (..) Bet par to uztveri – tā notiek daudzos klosteros: ja esi atnācis, tātad tev vajadzēja tur būt. Bet lai es dzīvotu to dzīvi, kāda tur ir jādzīvo, jābūt citai motivācijai. (..)

Kas tevi visvairāk tajā visā iespaidoja?

Ticības spēks – ka caur ticību un kultūru iespējams uzturēt viņu milzīgo kultūru, ko varam sastapt jebkurā zemeslodes punktā, izprotot, kāpēc šī ir viena no retajām tautām uz zemeslodes, kurai pietrūkst jaudas, lai skolotu jaunos priesterus. Jo pēc viņiem ir tāds pieprasījums! Tik daudzās zemēs tiek atvērtas armēņu baznīcas, un pietrūkst kapacitātes. Tā ir lieta, kurā redzam atjaunotni, vismaz man bija tāda sajūta. Šeit mēs redzam, ka kultūras un ticības kopā dzīvošana spēj pārvarēt visādas sīkas lietas – politiskās, sabiedriski ekonomiskās, kas vienā brīdī kļūst neinteresantas un mazsvarīgas. Milzīgā tauta un tās dziļā kultūra, kas kādreiz dominēja ļoti, ļoti lielā teritorijā un kurai visu atņēma – tās ticības jauda palikusi nesatricināma, neiznīcināma, noturējusies pilnīgi neatkarīga, jo brīvība un neatkarība ir vislielākā lieta, par ko mēs katrs varam sapņot.

Un tajā brīdī es domāju – cik ilgi mēs tādi varētu būt ar savu ticību un identitāti?

Latvijas Radio kora uzstāšanās. Attēls ilustratīvs.
Latvijas Radio kora uzstāšanās. Attēls ilustratīvs.

20. septembra koncertā bija sajūta, ka piedalāmies dievkalpojumā. Bija vajadzīgs zināms laiks, lai ieietu šajā noslēpumā, bet tad caur liturģisko skaņu pasauli patiesi notika pārvērtības – bija sajūta, ka esi nonācis tuvāk debesīm. Vai Radio korim tas nebija viens no vissarežģītākajiem projektiem, apgūstot gan valodu, gan intonācijas?

Valoda nav tā grūtākā. Mums bija arī skolotājs, kas mācīja dziedāšanas tradīciju – tas  korim bija ļoti interesanti. Bija arī lekcijas par armēņu baznīcas, kultūras un valsts vēsturi, kas norisinājās armēņu baznīcā, nevis kādā sabiedriskā vietā. Tāpēc informatīvā, profesionālā un tehniskā lieta bija mazākais.

Man pašam daudz grūtāka bija apziņa, ka mēs, latviešu koris, visai pasaulei pirmoreiz mēģinām parādīt armēņu tautas vissvarīgāko muzikālo pieminekli.

Zinu, ka konservatīvi armēņu mūzikas speciālisti nebija lielā sajūsmā par to, kāpēc izvēlēta šāda kombinācija – ka tieši Latvijas koris piedalās ne tikai dziedāšanā, bet arī veido redakciju kopā ar priesteriem, ekspertiem, daudziem komponistiem. Skaidrs, ka jebkura Armēnijas mūzikas autoritāte to visu teorētiski zina labāk.

Bet kaut kādā veidā Armēnijas vēstniekam bija pārliecība, ka tieši mūsu kora skaņa būtu tā, caur kuru visai pasaulei varētu parādīt armēņu mūzikas simtgadīgo šedevru kā pieņemamu un saprotamu, nevis kā kaut ko tālu un neaizsniedzamu.

Kā mediju, caur kuru dziļi armēniskais garadarbs tiek parādīts kā pasaules mūzikas šedevrs, līdzīgi kā Rahmaņinova vesperes vai liturģijas, kas pašlaik pasaulē ir vienas no visatskaņotākajām kompozīcijām. Redzam, ka tas viss ir iespējams! Tāpat bija ar Sviridova garīgajiem dziedājumiem. Beidzamajā laikā veidojam arī Čaikovska neatskaņotās baznīcas mūzikas koncertus.  Iepazīšanās pirmajam solim ir būtiska nozīme.

Šis ir ļoti nopietns projekts, kas iznāks daudzu tūkstošu eksemplāru ierakstu kompānijā "Delos" un sāks pilnīgi jaunu dzīvi. Ko tas nozīmē Latvijas Radio korim? Diski aizies pa visu pasauli, tiks vērtēti.

Redzēsim. Tā ir Amerikas izdevniecība, kas, līdzīgi tāpat kā mūsu ierastā kompānija Ondine, atrodas lielās Naxos izdevniecības paspārnē - tā ir ļoti, ļoti reprezentabla izdevniecība.

Šis mūsu radošajā dzīvē ir ļoti būtisks apstāšanās punkts – ir atkal tā sajūta, ka gribas kāpt kādā citā kalnā.

Sigvards Kļava un Vače Šarafjans
Sigvards Kļava un Vače Šarafjans

Pēc koncerta tika pavadītas trīs intensīvas ieraksta dienas, šo opusu ieskaņojot. Kas tev visvairāk palicis atmiņā tīri emocionāli? Ieraksta process gāja viegli?

Nē, negāja viegli, un arī pēcapstrāde nebija viegla, jo šeit sastapās pilnīgi divas dažādas izpildīšanas kultūras. Armēņu solistu dziedāšanas maniere bieži vien bija tāda, kas neļāva viegli un brīvi rīkoties. Otra lieta, ka liturģijā kopā ar armēņu solistiem dzied arī mūsu pašu solisti, līdz ar to dziedāšanas manieres bija atšķirīgas - saskaņā ar tradīciju bija jāmēģina atrast optimālākie muzikālie paņēmieni, tāpēc nosaukt šo ierakstu par vieglu galīgi nevarētu. Bet labi ir tas, ka mēs veidojām šo ierakstu uz vienas elpas - nevis kā nākot uz darbu un ejot mājās, bet trīs dienas pagāja lielā ceļā uz galarezultātu. (..) 

Tas, ko noteikti vajag akcentēt - Komitass, būdams brālis un dzīvodams klosterī, vienu brīdi saprata, ka viņam ir jāatver klostera durvis un jāiziet pasaulē. Tāpēc jau viņa muzikālais un garīgais devums ir tik vispārcilvēcisks un tik saprotams.

Viņš atvēra durvis un gāja klausīties, kā cilvēki dzied, kā pasaule dzied, viņš skolojās Eiropā. Profānā un sakrālā savietojamība vienā garīgajā telpā un vienā ārkārtīgi talantīgā cilvēkā – tā ir milzīga jauda. Otra jauda ir tāda, ka šis cilvēks bija redzējis dzīves patieso jēgu.

Lielais genocīds notika viņa acu priekšā – Komitass bija viens no retajiem, kurš izdzīvoja – viņa acu priekšā nogalināja visus viņa gara brāļus un radošos brāļus.

Tas ir brīdis, kad cilvēks nevar saprast, kas būtu bijis labāk – to redzēt un turpināt dzīvot, tiesa, psihiatriskajā slimnīcā, vai tomēr aiziet bojā kopā ar saviem brāļiem un māsām.

Tie stāsti, ko stāsta armēņu inteliģence, ir tādi, kas liek mums nodrebēt un saprast lielās un mūžīgās dzīves patieso jēgu. Tas ir milzīgs noslēpums un milzīga vertikāle.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti