Koncertu atklās Ādolfa Skultes Uvertīra, ar pianista Daumanta Liepiņa solo izskanēs Pētera Barisona “Latvju rapsodija”, Jāņa Mediņa apdarinātās "Piecas latviešu tautasdziesmas" izdziedās soprāns Liene Kinča, programmā iekļauta arī Mārtiņa Brauna balāde “Tālavas taurētājs”, daļas no Romualda Kalsona svītas "Gadskārtu ieražu dziesmas” un Imanta Kalniņa “Rotāju, dancoju”.
Koncerta tiešraide bez maksas būs pieejama koncertzāles “Lielais dzintars” mājaslapā, “Lielā dzintara” “Youtube” kanālā, sabiedrisko mediju portālā LSM.lv un Latvijas Radio 3 "Klasika".
Ieva Zeidmane: Sveicu ar Krievijas teātra balvu “Zelta maska”, kas tev ir piešķirta kategorijā “Labākais diriģents” par Antonīna Dvoržāka operas “Nāra” iestudējumu Maskavas Lielajā teātrī. Pirmizrāde notika pagājušā gada martā – nu jau pirms pusotra gada. Kādas ir tavas atmiņas par šī iestudējuma tapšanu?
Ainārs Rubiķis: Balva nāca kā pārsteigums, īpaši šajā gan fiziski, gan emocionāli, gan morāli pelēkajā laikā. Atmiņas par iestudēšanas procesu neapšaubāmi ir tās labākās, jo, pateicoties Maskavas Lielajam teātrim, man apkārt sapulcējās seni draugi no Novosibirskas laikiem. Pats iestudējuma process bija ārkārtīgi raits. Nebija gluži tā, ka, strādājot kopā ar režisoru Timofeju Kuļabinu, man bija jābūt katrā mēģinājumā. Tieši pretēji – viņš mani no mēģinājumiem dzina prom. Tajā pašā laikā – tad, kad mums bija vairāki sastāvi, man bija iespēja muzikāli strādāt ar otru sastāvu.
Pēc pirmizrādes atsauksmes esot bijušas pretrunīgas. Tai skaitā – Timofejs Kuļabins neko nesaprotot no mūzikas. Tomēr rezultāts bija muzikāli spēcīgs.
Ainārs Rubiķis: Vienmēr būs kāds, kurš teiks, ka “tas nav Rainis”. Vai – “tas nav Dvoržāks”. Bet es teikšu, ka Timofejs ļoti labi sajūt mūziku, un viņam ir ļoti bagāta iztēle un ļoti plašas zināšanas. Piemēram, tas, ko viņš ir apguvis operas laukā tik īsā laikā – tie ir 10–15 gadi, kopš viņš ir sācis nodarboties ar operas režiju. Viņš ir izurbies cauri daudzām lietām, daudz redzējis, daudz dzirdējis. Tas ir apbrīnojami. Runājot par muzikālo pusi – jā, mums bija diskusija ar Timofeju, jo šī izrāde Lielajā teātrī tika iestudēta pirmoreiz. Protams, ka Timofejs gribēja daudz ko īsināt. Es teicu viņam: “Ja reiz mums abiem ir iedots gods šo izrādi iestudēt šeit, tad mums tā ir jāparāda kā viens vesels.” Protams, ir daži griezumi, bet tie ir minimāli un pārsvarā attiecas uz pēdējo cēlienu. Tomēr mums gāja grūti, lai pieturētos pie tā, ko meistars ir ierakstījis nošu grāmatā, un neaizplūstu pārāk romantiski sentimentālās lietās.
Tātad par balvu “Zelta maska” tu priecājies. Mēs savukārt priecājamies, ka šobrīd esi Latvijā un 17. novembrī diriģēsi Liepājas Simfonisko orķestri. Vai esi cilvēks, kas labi pielāgojas apstākļiem?
Jāsaka, ka ar katru nodzīvoto dzīves posmu tā adaptēšanās notiek arvien sarežģītāk. Bet man liekas, ka tā ir jebkuram.
Pirms 10–15 gadiem es biju sprinteris, varēju ātri pielāgoties apstākļiem, bet tagad ir grūtāk.
To jau pierādīja pirmais t.s. lokdauns, kad es atgriezos no Berlīnes. Tad apmēram mēnesi Rēzija (Kalniņa, Aināra Rubiķa dzīvesbiedre – red.) mani visu laiku bremzēja, jo centos sagrābt visu, kas ir jāizdara. Tad Rēzija teica: “Tu nesteidzies, tev nav rīt jābrauc uz Berlīni, nomierinies.” Pēc diviem mēnešiem jau iestājās tāds miers, ka varēju paskatīties ārā pa logu: pavasaris, putni atgriežas. Tā, manuprāt, bija tāda ekskluzīva situācija.
Uz Berlīni tev šobrīd nav jābrauc – uz Liepāju gan. Cik lielā mērā šī koncerta programmu nācās pielāgot?
Šo koncertprogrammu mēs nepielāgojām. Man šķiet, pirms gada Baiba Bartkeviča nāca ar priekšlikumu: “Ainār, es tevi gribētu aicināt uz Liepāju.” Ar lielāko prieku! Nebiju bijis pie Liepājas Simfoniskā orķestra kopš orķestra klases otrā kursa. Kaut ko pārcēlām, kaut ko atcēlām un beigās vienojāmies par šo svētku koncertu. Baiba man iedeva carte blanche, un nācās padomāt, ko es gribu, kādas ir manas sajūtas.
Domāju par to, ko es gribētu dzirdēt šajā koncertā, ja es būtu klausītājs.
Koncertu veidoju pēc savas būtības un savām emocijām. Kad mēs ar Rēziju atgriezāmies no Novosibirskas, jaukā pavasara dienā izejot Rīgas lidostā, mēs sajutām svaigi pļautas zāles smaržu. Tā bija tā emocija un vērtība. Tā patiesībā dzima šis 17. novembra koncerts: ļoti latvisks, tautisks, romantisks. Pilnīgi neapzināti veidojās vēl tāds kā apakšlīmenis, jo gribēju atskaņot Ādolfa Skultes Uvertīru. Un tad kopā jau sapulcējās liela daļa Ādolfa Skultes klases audzēkņu.
Ko vēl tu vēlējies dzirdēt šajā koncertā?
Protams, Imants Kalniņš – tā ir Liepāja, kā cimdiņš ar rociņu, podiņš ar vāciņu. Spēlēsim daļu no viņa svītas “Rotāju, dancoju”.
Kopā ar Daumantu Liepiņu atskaņosim Pētera Barisona “Latvju rapsodiju” – īsināto variantu, ko savulaik izveidojām kopā ar Orestu Silabriedi un Reini Zariņu. Milzīgs paldies Solvitai Sējānei, Andrim Sējānam un “Musica Baltica”, par to, ka no orķestra balsīm un meistara Mārtiņa Brauna partitūras fragmentiem tika salikta kopā viņa simfoniskā balāde “Tālavas taurētājs”, kas man bija ļoti liels atradums, es pat teiktu, ka kosmoss. Nesenā pagātnē ar Mārtiņu satikāmies, un viņš man uzdeva jautājumu: “Kāpēc tu tā izvēlējies šo skaņdarbu, kāpēc to vispār izcēli pēc 45 gadiem?” Es teicu:
“Kad pirmo reizi to noklausījos, man bija sajūta, ka tu, Mārtiņ, esi uzrakstījis šo skaņdarbu laikam pa priekšu.”
Mani uzrunāja gan dramaturģija, gan Mārtiņa rakstības paņēmieni. Un vēl – Romualds Kalsons. Bez Romualda Kalsona manā skatījumā neviens latviešu svētku vai latviešu lielkoncerts notikt nevar. Šeit gan nebūs ne “Kāzu dziesmu”, ne “Retrospekcijas”, bet šeit būs “Gadskārtu ieražu dziesmas”, kas man ir ļoti tuvs skaņdarbs – to spēlējām pirms diviem gadiem kopā ar Latvijas simtgades jauniešu orķestri. Šis skaņdarbs man ir ārkārtīgi tuvs un ļoti cieši saistīts ar to emociju – svaigi pļautas zāles smaržu. Un Jāņa Mediņa “Piecas latviešu tautasdziesmas” soprānam ar orķestri, kur piedalīsies Liene Kinča. Jau tad, kad šīs piecas pērlītes atradu, man bija skaidrs, ka dziedās Liene.
