"Ar Liepājas Simfonisko orķestri man vienmēr prieks strādāt, jo Liepāja pati par sevi ir jauka pilsēta – arī mana dzīvesbiedre nāk no turienes. Izjūtu tuvību gan ar pašu pilsētu, gan tās cilvēkiem ar viņu īpašo lejaskurzemniecisko sirsnību un dienvidnieciskumu – tieši tā viņus izjūtu pretēji paskarbajiem vidzemniekiem,” neslēpj Veismanis.
Viņš priecājas, ka Baltijā vecākais orķestris spēj mainīties un spēlēt ļoti dažādu mūziku: "Un tā tas vienmēr bijis, par to parūpējušies orķestra mūziķi. Vairāku gadu garumā strādājot ar liepājniekiem, esam veidojuši arī baroka mūzikas programmas.
Taču brīnišķīgais piedāvājums muzicēt Rundāles pilī liek iemirdzēties acīm – ļoti vēlos to darīt! Lai vai cik banāli izklausās, bet Rundāle ir un paliek īpaša vieta.
Tikai pateicoties Lancmaņa kunga un viņa komandas rūpēm, pils saglabājusies tik ļoti skaista.”
Diriģents prāto – laiks, kad tapusi Rundāles pils, un laiks, kuru pārstāv šajā programmā iekļautā mūzika, ir īpašs. Jā gan: skanēs ne tikai baroks, bet arī "vētru un dziņu laikmeta" mūzika – fragmenti no Kristofa Vilibalda Gluka operas "Ifigēnija Tauridā”, kas uz Veismani savulaik atstājusi īpaši dziļu iespaidu. Ne velti Gluka mūzika krietni ietekmējusi gan Bēthovenu un Mocartu, gan – jo īpaši – Haidnu.
Kopā ar orķestri koncertā uzstāsies dziedātāja Laura Teivāne: "Arī viņa ir liepājniece – man ļoti patīk, kā viņa uzstājas! Te būs arī darbi, ko viņai jau sen gribējies dziedāt – piemēram, Grāfienes ārija no Mocarta operas "Figaro kāzas". Bieži vien, kad Operā diriģēju šo operu, Laura stāv maliņā un klausās, jo grib dziedāt šo lomu. Ļoti to novērtēju.”
Savukārt Kārļa Marijas fon Vēbera "Concertino" klarnetei un orķestrim Mibemolmažorā op. 26 solists būs Artūrs Perts.
Andris Veismanis, kurš seno mūziku pētījis nopietni un iepazinis dziļumdziļi, atzīmē, ka strādāt ar seno mūziku vienmēr ir zināms izaicinājums. "Jūtu, ka tieši beidzamie gadi maina mūziķus.
Padomju laikā dzelzs priekškars bija tik ļoti spēcīgs, ka senās mūzikas vēsmas, kas bija aktuālas pasaulē, nekādi neietekmēja to, kas notika šeit. Mums bija stabils neoromantisms, es pat teiktu – tāds Šostakoviča piegājiens senās mūzikas atskaņošanā.
Vēl aizvien šī maniere ir raksturīga vecākās paaudzes akadēmiskajiem mūziķiem, taču jaunajai paaudzei ir otrādi – viņi tik daudz spēlē gan klasicismu, gan moderno mūziku, ka īsti neprot veidot lielās romantiskās līnijas, pilno lociņu un vibrato. Noticis zināms lūzums. Taču – jaunie ir tuvāk barokam, klasicismam.”
Veismanis šai ziņā slavē LSO koncertmeistari, vijolnieci Ilzi Zariņu: "Viņai ir tēva – visu laiku labākā vijolnieka Valda Zariņa – izcilā skola. Ilzei piemīt gan smalkums, gan sapratne un takta izjūta. Viņa ir lieliska koncertmeistare! Protams, ir arī citi brīnišķīgi mākslinieki, kuri darbojušies "Kremerata Baltica” – piemēram, čellists Ēriks Kiršfelds.”
Par mūžīgo dilemmu, kā īsti atskaņot baroka laika mūziku šodien, diriģents saka tā: "Cik vien iespējams, interpretācijas vajadzētu pietuvināt autentiskajam stilam. Ja baroka laika meistaru vairs nav starp dzīvajiem, tad citādi ir ar šodienas skaņražiem.
Man vienmēr ļoti patīk runāties ar komponistiem, kuri vēl ir mūsu vidū, jo kurš gan vēl labāk par pašu autoru zina, kā vajadzētu atskaņot viņa mūziku, kāda ir tās specifika, tembru krāsas.
Tāpēc – ja vien iespējams ziņas gūt senajos traktātos, kā tas vai cits darbs ticis atskaņots, to vajag darīt. Vienmēr priecājos, ja tāda iespēja ir.”
