Atspere

Ar vienu treniņstundu nepietiek. Latvijas Nacionālā baleta vadītājs Aivars Leimanis

Atspere

Par ukraiņu valodu, literatūru un domāšanas pārskatīšanu

Diriģents Aivis Greters: Ja durvīm paredzēts atvērties, tad tās arī atvērsies...

Diriģents Aivis Greters: Ja durvīm paredzēts atvērties, tad tās arī atvērsies

"Es domāju – ja durvīm ir paredzēts atvērties, tad tās arī atvērsies. Bet tās durvis gan nav gluži mans pašmērķis – drīzāk tas ir pašmērķis man pašam sev, jo, cik vien pēdējos gados sevi atceros, visu laiku mēģinu kaut kur aizbraukt, kaut kur piedalīties, jo īstenībā – vienalga, cik tas [konkurss] ir prestižs vai neprestižs, svarīgi ir gūt pieredzi pie orķestra. Tā ir jāgūst! Un, ja es to nevaru gūt šeit, Latvijā, tad es to cenšos gūt citur. Katrs solis mani bagātina," prāto diriģents Aivis Greters, kurš nesen ar iegūtu žūrijas balvu atgriezies no Pāvo Jervi un Cīrihes Tonhalles orķestra meistarklasēm.

Bet jau 24. aprīlī pulksten 19.30 viņš kopā ar jauniešu kori "Kamēr…", Rīgas Saksofonu kvartetu, sitaminstrumentālistiem Martu Kauliņu-Pelnēnu un Rihardu Zaļupi, kā arī ērģelnieci Dignu Markuli Svētās Marijas Magdalēnas baznīcā pirmatskaņos Riharda Dubras jaunāko opusu "Creatio Mundi" jeb "Pasaules radīšana". Latvijas Radio 3 "Klasika" piedāvās šī koncerta tiešraidi.

Liene Jakovļeva: Nesen esi atgriezies no Cīrihes – Tonhalles orķestra meistarklases, kuras vadīja Pāvo Jervi, un tavās rokās nonākusi žūrijas balva un arī brīnišķīgas tālākas iespējas to realizēt.

Aivis Greters: Jā, tā tik tiešām – tā bija aizraujoša nedēļa ekstrēmi ļoti kvalitatīvos apstākļos – gan muzikāli, gan sadzīviski, gan arī organizatoriski. Tās bija meistarklases, kas norisinājās Šveicē.

Arī pirms tam ļoti daudz esmu meklējis iespējas un braucis uz meistarklasēm, un tagad man jāiedrošina visi mani kolēģi braukt uz šo konkrēto meistarklasi – mēģiniet tikt, piesakieties un mēģiniet izdarīt pašu, pašu labāko tur, jo to, ko jums iedos tur – to nekur citur nevar iedot!

Jo pie profesionāla orķestra, kurš ir viens no pasaules labākajiem, meistarklases faktiski nenotiek. Pāvo Jervi kā Tonhalles orķestra mākslinieciskais vadītājs ir izvirzījis tādu mērķi, un šis ir jau otrais gads, kad šeit notiek jaunu, talantīgu diriģentu pilnveidošana – un ne tikai pilnveidošana darbā pie orķestra, bet arī sagatavošana tālākai karjerai, jo notiek tādas kā sarunas. Nevar īsti tās nosaukt par lekcijām, jo tas notiek brīvā formātā – sarunas par to, kā diriģenta dzīve risinās tālāk pasaulē.

Lai tiktu līdz šādām meistarklasēm, tomēr ir jāpiedalās arī atlasē.

Jā, kā jau ar visiem notikumiem diriģenta profesijā – ja vēlies kaut kur startēt, tas nav tik vienkārši. Jāaizsūta pieteikums, jāatbilst kritērijiem, viss jāizdara tā, kā prasīts, un tad no tiem simtiem cilvēku, kas piesakās no visas pasaules, tiek izvirzīti labākie. Šajā gadījumā tikām izvirzīti seši – katrs pārstāvējām savu valsti: es biju no Latvijas, bija puisis no Somijas un puisis no Šveices, un tad bija trīs meitenes – viena no Krievijas, viena no Polijas un viena no Dienvidkorejas.

Pāvo Jervi un Cīrihes Tonhalles orķestra meistarklašu noslēgums. Laureātu apbalvošana

Šajās meistarklasēs bija arī žūrija. Kas īsti tika vērtēts?

Tas pat īsti netika izstāstīts! Un uz to arī pārāk nekoncentrējos.

Esmu bijis dažādās meistarklasēs – tu nevari uzkāpt uz podesta un gaidīt, ka tev tagad visu iedos. Ja tu nenāc ar savu ideju un savu redzējumu, tad ir ļoti grūti, tas process vienkārši neiet uz priekšu.

Un man bija prieks, ka mana iepriekšējā pieredze deva skaidru uzdevuma sajūtu, kas ir tas, ko es gribu darīt. Jo Pāvo kā pedagogs var iedot ārkārtīgi īpašas un interesantas lietas. (..) Viņa nodibinājumam Tonhallē ir divi gadi, bet ļoti līdzīgā formātā, tikai izvērstākā laika periodā, ir viņa rīkotās meistarklases Igaunijā, kuras viņš rīko katru vasaru – Tallinā un Pērnavā. Šogad, šķiet, būs jau divpadsmitais gads.

Un tev kā žūrijas balvas ieguvējam šogad būs iespēja tajās piedalīties?

Jā, jūtos ārkārtīgi pagodināts, jo, ja tāds cilvēks kā Pāvo Jervi pasaka, ka "es tevī redzu nākotni" un dod sava veida apliecinājumu, jūtos neizsakāmi pagodināts un priecīgs, ka man būs iespēja atkal ar viņu satikties šovasar un būt kopā. (..)

Pāvo Jervi un Cīrihes Tonhalles orķestra meistarklašu noslēgums. Aivis Greters - pirmais no kreisās

Kā Tonhalles orķestra augstā līmeņa mūziķi uz jums raudzījās – vai kā uz zaļajiem gurķiem vai ar sapratni?

Kā uz kuru un kā kurā brīdī. Bet orķestris ir ārkārtīgi sirsnīgs, pretimnākošs. Ir jau tā, ka

reti kuram orķestrantam, kurš tikko ienācis orķestrī, ir pilnīga izpratne par to, ko dara diriģents. Tikai pamazām sāc saprast, kā sadzīvot ar diriģentu.

Un šajā gadījumā domāju, ka lielākajai daļai šis bija pamācošs un interesants process, kā diriģenta klātbūtne visu maina. Šāda līmeņa orķestri ir pieraduši pie izciliem diriģentiem, kuri visas savas muzikālās idejas izsaka dabiski un brīvi – turklāt tā, ka tas izskatās viegli. Bet tad, kad pašam ir jāuzkāpj uz podesta, tas pēkšņi kļūst stipri, stipri sarežģītāk. Mēs visi bijām ļoti atšķirīgi savās spējās un idejās, un man liekas, ka tas vēl jo vairāk viņos arī pastiprināja to sapratni par to, cik diriģents spēj ietekmēt.

Līdz ar to man bija interesanti skatīties, kā orķestris labā nozīmē atdzīvojas, kad Pāvo parāda caur sevi. "Klau, Aivi, pamēģini šādi!" Kā tas orķestris uz to reaģē! Kā skaņa izmainās, mūzikas plūdums izmainās, faktiski viss izmainās,

un tad arī es teiktu, ka tā ir tā atslēga – ka tik tiešām nav tā, ka tas orķestris būs ģeniāls ar jebkuru pie diriģenta pults. 

Ka diriģents, kurš vada orķestri, var to stipri pamainīt. 

Noteikti, un tas arī ir interesantākais. Viņi bija tik atsaucīgi un atvērti muzikālajām idejām, ka tiešām bija ļoti patīkams tas process. 

Liene Jakovļeva un Aivis Greters Latvijas Radio studijā

 

Tu jau esi tāds konkursu cilvēks, jo pagājušajā rudenī mēs tevi ar prieku sveicām kā Vācijas Diriģentu prēmijas otrās vietas laureātu un ar Jervi ģimenes pārstāvjiem tu drīzumā atkal sastapsies - Nēme Jervi vadīs žūriju Jevgeņija Svetlana diriģentu konkursā, kur tu esi kļuvis pirmajā kārtā starp 18 laimīgajiem. 330 esot bijuši pieteikumi.

Jā, šī informācija mani sasniedza Cīrihes nedēļā, Tas jau drīz, es tieši tagad esmu procesā, jo beidzot esmu saņēmis partitūru sarakstu, kas tiks izmantos konkursā, un tas attiecīgi viss tagad ir jāiegādājas vai jāatrod - jādabū savā īpašumā, lai varu mācīties.

Vai konkursi ir savu spēju pierādīšana sev pašam, vai tomēr apzināts solis, lai arī kaut kādā veidā varbūt kādas jaunas durvis atvērtu?

Es domāju, ka - ja durvīm paredzēts atvērties, tad tās arī atvērsies, bet durvis nav gluži mans pašmērķis - man tas ir pašmērķis sev, jo, cik vien pēdējos gados sevi atceros, visu laiku mēģinu kaut kur aizbraukt, kaut kur piedalīties, jo īstenībā – vienalga, cik tas [konkurss] ir prestižs vai neprestižs, bet ir svarīgi gūt pieredzi pie orķestra. Tā ir jāgūst! Un ja to es nevaru gūt šeit, tad to es cenšos gūt citur. Katrs solis mani bagātina. Piemēram, pēc Vācijas konkursa bija milzīgs prieks un laime, ka ir iespēja tikt līdz finālam, ir koncerts un ir tik intensīvs mēģinājumu process. Uzskatu, ka tas viss ir mans izglītības process. Tā nav sacensība. Man tā ir izglītība.

Un vēl man ir ļoti palaimējies ar cilvēkiem, kas man ir apkārt – Jānis Lindenbergs, Andris Veismanis un it īpaši jau Mārtiņš Ozoliņš, pie kura studēju maģistrantūrā. Īpaši pēdējos gados ir noticis kaut kāds klikšķis manī pašā, bet caur Mārtiņa palīdzību – es vienkārši pēkšņi esmu kaut ko sapratis, un sāk arī tās lietas izdoties.

Mārtiņā ir arī tā degsme – viņš otrdienu un ceturtdienu rītos strādā ar mani un maniem kolēģiem, un to dara, gribot labāko. Tāpēc milzīgs paldies viņam un arī koncertmeistariem, it īpaši šajā semestrī... 

Esam parunājuši tikai par simfonisko diriģēšanu, bet tu taču esi kora "Kamēr..." mākslinieciskais vadītājs, un rīt Marijas Magdalēnas baznīcā pasaules pirmatskaņojumu piedzīvos Riharda Dubras "Pasaules radīšana". Tev šī ir īpaša vieta – esot tur laulājies.

Jā, turklāt arī mans dēls, sieva un es tur esam kristīti. Un, starp citu, Rihards arī ir piederīgs šai draudzei, tāpat kā Māris Sirmais. Ir ļoti daudz atslēgas lietu, kas saistās ar šo baznīcu.

Bija tāda tradīcija, ko iesāka Jānis Liepiņš – mums šeit bija Ziemassvētku koncerti: decembra mēnesī mēs vienmēr viesojāmies Magdalēnas baznīcā. Bet tad, iestājoties kovidam, divus gadus mums tika laupīta šī iespēja. Un pēc tā visa man radās impulss, ka gribu to kompensēt un radīt kaut ko īpašu mūsu nākamajai tikšanās reizei – un tieši Magdalēnas baznīcai. Un tagad esmu tik ļoti priecīgs par iznākumu – gandarīts par to, kas Rihardam ir izdevies un kādu iedvesmu viņš devis gan man, gan korim "Kamēr..." Ļoti liels prieks arī par kompāniju, kas vēl mūs muzikāli papildinās. Par perkusijām liels paldies Liepājas Simfoniskajam orķestrim – būs ļoti daudz zvanu, gongu, metālu. Ļoti bagātīga būs skaņu palete!

Tāpat kā Rihards, arī es ļoti ceru, ka šis skaņdarbs mums visiem radīs pēkšņu mentālo teleportāciju, kas ļaus aizmirsties no skarbās ikdienas.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt