Pa ceļam ar Klasiku

Festivāls "Arēna": kolorītas skaņas no klavesīna, arfas, rakstāmmašīnas un dārzeņiem

Pa ceļam ar Klasiku

Arvīds Bomiks: Jērumu var uzskatīt par pēckara gadu Eiropas latviešu mūzikas dzinējspēku

Diriģente pret pašas gribu. Saruna ar pianisti Diānu Ketleri

Diriģente pret pašas gribu. Saruna ar pianisti Diānu Ketleri

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 4 gadiem.

Latvijā dzimusī Londonas Karaliskās mūzikas akadēmijas un Ženēvas Mūzikas augstskolas profesore Diāna Ketlere ieradusies Latvijā, lai pašas dibinātā ansambļa "Raro" sastāvā 16. oktobrī Mazajā ģildē piedalītos Rudens kamermūzikas festivālā. Tuvojas koncerts, kurā mūziķei pašai būs arī jādiriģē, kaut nekādu ambīciju kļūt par diriģenti viņai nav – tikai izaicinājuma prieks. 

"Ansamblis "Raro" nav klavieru kvartets – kopumā esam astoņi mūziķi: mums ir trīs vijolnieki, divi čellisti, klarnete, mežrags, alts un es, pianiste. 2004. gadā ansambli gan dibinājām kā klavieru kvartetu, bet tad mums kļuva tā kā par šauru, tāpēc pārsvarā koncertos mūsu sastāvs ir mazliet lielāks, patiesībā spēlējam no sonātes līdz sekstetam. Rīgā esam ieradušies četri, no kuriem vijolnieks Boriss Brovcins nav pastāvīgais dalībnieks, lai arī kopā ar viņu esam ļoti daudz strādājuši. Viņš mūsu ansamblī ir goda biedrs," stāsta pianiste, kura ansambli 2004. gadā dibinājusi kopā ar rumāņu altistu Razvanu Popoviču, kurš pašlaik dzīvo savā dzimtenē Rumānijā.

Rudens kamermūzikas festivālā "Raro" sniegumā skanēs klavierkvarteta zelta klasika – Johannesa Brāmsa čigānisku ritmu un ungārisku melodiju cauraustais Pirmais klavierkvartets, ko papildinās rumāņu klasiķa Džordžes Enesku orķestrim komponētā un klavierkvartetam instrumentētā Pirmā rumāņu rapsodija. Savukārt trauksmainā francūža Gabriela Forē mīlas jūtu apdvesto Pirmo kvartetu harmoniski līdzsvaros atturīgi askētiskās un klusinātās Georga Pelēča “Rudens ainavas”.

Londonas Karaliskās mūzikas akadēmijas un Ženēvas Mūzikas augstskolas profesorei Diānai Ketlerei kamermuzicēšana un ansambļa māksla ir viena no būtiskākajām radošajām šķautnēm. Līdzās akadēmiskajam darbam, solokoncertiem un rūpēm par pašas dibinātajiem kamermūzikas festivāliem Bavārijā un Bukarestē viņa ir gaidīta viešņa pasaules klases kamermūzikas notikumos, koncertējot kā Eiropā, tā Japānā.

"Man un Razvanam radusies ideja dibināt divus kamermūzikas festivālus, un viens no tiem, festivāls "Sonoro" Rumānijā, kas šajā reģionā ir viens no lielākajiem kamermūzikas festivāliem, notiks novembrī – tie ir 26 koncerti. Otrs mans festivāls ir Bavārijā, ļoti skaistā vietā starp Minheni un Zalcburgu, notiek maijā – nākamgad tas notiks jau sešpadsmito reizi."

Nule klajā nācis jau septītais "Raro" ieskaņotais albums. Vienmēr tos ierakstām Minhenē, sadarbībā ar Bavārijas radio. Tas nozīmē, ka mums ir superstudija, superklavieres un supercilvēki, kas piedalās ierakstu veidošanā – mums ļoti palaimējies."

Latvijā Diāna Ketlere ar koncertiem viesojas diezgan bieži, un īpaši atmiņā palikusi Albana Berga kamerkoncerta atskaņošana kopā ar Normundu Šnē un viņa kamerorķestri "Sinfonietta Rīga". "Tas bija superprojekts! Visu nedēļu bija mēģinājumi, tas bija tik profesionāli sagatavots, un tiešām koncertā visi spēlēja kolosāli. Tas bija ļoti sarežģīts skaņdarbs, gandrīz pusgadu to mācījos. Gribētu to atkārtot, jo žēl kaut ko tik sarežģītu iemācīties un tikai vienu reizi nospēlēt," stāsta Ketlere, kura gadā spēlē apmēram 120 koncertus.

"Man iet ļoti labi," pasmaida Ketlere. "Ļoti daudz spēlēju, kopš pagājušā gada pasniedzu arī Ženēvas Mūzikas akadēmijā. Ja Londonā man ir solo klavierklase, tad Ženēvā tas ir kameransamblis. Sākumā bija domāts, ka būs tikai klavieres un stīgas, bet tagad ir vienkārši viss – kā stīgu kvartets, tā arī dziedātāji un tā tālāk. Tur ir interesanta sistēma, jo man nav pašai savu studentu – pie manis pierakstās grupas, un reizi pusgadā tās mainās. Tā ir tāda kā meistarklase. Tur jābūt diezgan regulāri, un mācu cilvēkiem vairs nevis kā klavieres spēlēt, bet kaut ko citu – mūziku. Beidzamos trīs gadus pasniedzu arī Antverpenes Karaliskajā konservatorijā, esmu tur viesprofesore. Ļoti daudz spēlēju, pirms divām nedēļām bija ļoti skaista uzstāšanās Bozāra zālē Briselē, kur bija gan solo skaņdarbi, gan kamermūzika. Pirms tam biju Somijā, Sibēliusa festivālā. Viņam ir tik skaista kamermūzika! Žēl, ka tā nav tik populāra ārpus Somijas. Londonā man ir pavisam nedaudz studentu, jo nedēļā nevaru atļauties vairāk par vienu dienu tur atrasties. Man ir jāspēlē, jāceļo un jāorganizē.

Tagad man pašai nāk smiekli, bet tuvojas paliels koncerts, kas man pašai būs jādiriģē – diriģēšu Čaikovski un Rihardu Štrausu.

Tas gan ir kamerorķestris, taču klavieres nebūs jāspēlē, vienkārši jādiriģē," smejas pianiste. Koncerti notiks Antverpenē un Briselē, un mūziķe atklāj, ka viss sācies nejauši. "Pagājušogad piedalījos vienā festivālā, kurā viens kamerorķestris spēlēja sarežģītu laikmetīgo skaņdarbu, kuru vēlējās izpildīt bez diriģenta, bet saprata, ka to nespēs. Mani pieaicināja uz mēģinājumu – vienkārši mazliet palīdzēt ar diriģēšanu... Es palīdzēju, viņiem iepatikās, un tiku angažēta šim koncertam kā diriģente. Sekoja vēl viens koncerts, zālē bija diezgan daudz mūziķu, un pēc tam man jau piedāvāja citas lietas diriģēt.

Protams, manī sākusies maza panika – pateicu "jā", bet kas tagad būs, nezinu... Bet man nav nekādu ambīciju kļūt par diriģenti, lai gan bija milzīgs gandarījums to darīt – stāvēt uz skatuves un darīt kaut ko citu.

Esmu spēlējusi tik daudz kamermūzikas kopā ar lieliem sastāviem, ka jūtu – nav milzīgas atšķirības. Ja pianists spēlē sekstetā, septetā vai spēlē solo ar nelielu kamerorķestri, viņš principā jau ir diriģents. Domāju, gandrīz visi pianisti, kas ļoti daudz spēlē kamermūziku, varētu diriģēt. Tehniski varbūt tas nebūs tik perfekti, bet jāmēģina. Ja nemēģināsi, vispār nekas nesanāks. Protams, šobrīd mēģinu saprast diriģēšanas pamatus, arī studēju. Palīdz arī tas, ka mana mamma pasniedz diriģēšanu.

Mamma, teiksim tā, bija panikā, kad viņai piezvanīju un vienkārši pateicu – klausies, man rīt jādiriģē, vai tu nevarētu parādīt, kā jārāda ‘uz seši’? Viņa smējās.

Protams, tagad mācos un mēģinu iemācīties partitūru no galvas – nekad neietu pie orķestra, ja nezinātu no galvas katru balsi! Bet vēlreiz gribu teikt, ka manī nav ambīciju kļūt par diriģenti – nekad! Man ļoti patīk spēlēt klavieres, bet diriģēšana kā muzikāls piedzīvojums – kāpēc ne? Man tas ir vienkārši izaicinājums."

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti