Reaģējot uz pandēmijas diktētajiem apstākļiem, kas liedz klātienes koncertus un citus kultūras pasākumus, Liepājas “Lielais dzintars” kļuvusi par Latvijā pirmo atbilstoši aprīkotu digitālo koncertzāli. Tā nopirkusi gan robotkameras, gan citu tehnisko aprīkojumu, lai notikumus varētu tiešraidīt vai filmēt gandrīz automātiski.
“Varam būt pieejami visur gan ģeogrāfiski, gan arī būt atvērti tiem cilvēkiem, kuri, piemēram, veselības problēmu dēļ nevar ierasties uz koncertiem. Šobrīd mēs esam realizējuši tieši to tehnoloģisko pusi. Es domāju, tas būs nākamais solis – kā veidot arhīvu un kādā veidā viņu attīstīt, lai šie koncerti, lai mūzika būtu pieejama jebkurā brīdī jebkurā vietā klausītājam, kad viņš to vēlas,” pastāstīja koncertzāles “Lielais dzintars” valdes priekšsēdētājs Timurs Tomsons.
Sistēma, kuras izmaksas ir ap 30 tūkstošiem eiro, paver plašas iespējas un spēj skatītājam parādīt jebkuru punktu uz “Lielā dzintara” skatuves.
Video režisors Gregors Jānis Mažis norādīja: “Pašlaik ir četras kameras, kurai katrai mēs varam saglabāt līdz 100 pozīcijām, ērti pieejamām līdz 10 pozīcijām katrai kamerai, tas nozīmē pirkstu galos koncerta laikā ir ap 40 pozīcijas. Zālē neatrodas vairs lielas kameras ar cilvēkiem, bet gan mazas kastītes, kuras šeit no studijas mēs varam kontrolēt.”
“Sistēma, ko mēs esam integrējuši, ir tik laba, ka tā netraucē ne mūziķim, ne arī klausītājam, līdz ar to viņa ir pilnīgi nemanāma, kas, protams, ļauj atbrīvoties mūziķim un darīt to darbu, ko viņš dara, pilnīgi domājot tikai un vienīgi par mūziku,” paskaidroja Tomsons.
Kā pirmie jauno sistēmu izmēģināja Liepājas Simfoniskā orķestra mūziķi, atklājot tiešraides koncertciklu “Simfonija Tuvāk” un atskaņojot Volfganga Amadeja Mocarta 40. simfoniju.
“Pēc tam momentā zvanīja Juris Karlsons, komponisti, eksperti, visaugstākā līmeņa eksperti un teica, ka viņiem bija licies, vai tik tā nav Berlīnes digitālā koncertzāle. Bez tam arī orķestra darba procesā tas ļoti palīdzēs slīpēt kvalitāti vai arī citā reizē, teiksim, attālināti kontrolēt kāda viesdiriģenta darbu, ja, teiksim, mūsu galvenie speciālisti ir kaut kur ārzemēs. Tā ka tās iespējas mēs vēl tikai sāksim apzināties. Mēs visi jūtamies iedvesmoti – vai tas ir menedžments, vai tie ir mūziķi, mums tas viss ļoti patīk,” gandarīts ir Liepājas Simfoniskā orķestra valdes loceklis Uldis Lipskis.
Lai arī ļoti gaidīta ir skatītāju atgriešanās koncertzālē, digitālajai koncertzālei ir savas priekšrocības – tā spēj parādīt mūziķu tuvplānus un ļauj sekot partitūras attīstībai, kas nereti no zāles aizmugures nav iespējams. Tā ir arī papildu iespēja iegūt jaunu auditoriju.
Tomsons norādīja, ka “kultūras institūcijām ir jāsaprot, ka digitālais laikmets ir šeit, ir klāt, un ir liela daļa auditorijas, kas vienkārši patērē ļoti daudz satura digitāli, un, domāju,
mums bišķiņ ir jānomet, jānoliek malā šis snobisms un jāsaka, ka mēs gribam arī šādu auditoriju, kas tiešām patērē saturu arī savos telefonos”.
Nākamā iespēja redzēt robotkameras darbībā būs 19. februārī, kad Liepājas Simfoniskais orķestris un diriģents Normunds Šnē ciklā “Simfonija Tuvāk” atskaņos Žana Sibēliusa Trešo simfoniju.
