Pārmijas

Kaspars Putniņš: Lučāno Berio "A-ronne" var salīdzināt ar sapni

Pārmijas

Timurs Tomsons: Koncertzālei "Lielais dzintars" ir izdevies piesaistīt jaunu auditoriju

Pianists Andrejs Osokins un viņa jaunais albums "Divas pasaules"

Debisī un Gēršvina satikšanās. Saruna ar pianistu Andreju Osokinu

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 3 gadiem.

“Savienot šos divus komponistus, veidot sarunu starp viņiem – tas man bija galvenais uzdevums,” atklāja pianists Andrejs Osokins, Latvijas Radio 3 “Klasika” raidījumā “PārMijas” stāstot par savu jauno albumu “Divas pasaules” (“Two Worlds”), kas nācis klajā izdevniecībā “Prima Classic” un ir pieejams gan taustāmā formātā, gan mūzikas straumēšanas platformās. Pianists pievērsies Kloda Debisī klaviermūzikai, akcentējot Debisī mūzikas neparasto klavierspēles piegājienu un komponista vēlmi tuvināties džezam, pretim liekot Džordža Gēršvina klavierminiatūras un aranžijas, izceļot Gēršvina vēlmi pierādīt sevi kā akadēmiskās komponistu.

Lai skatītu šo resursu, mums ir nepieciešama jūsu piekrišana sīkdatnēm.

Inga Žilinska: Izdevniecība “Prima Classic” ir dziedātājas Marinas Rebekas un viņas dzīvesbiedra Edgardo Vertanessian veidota kompānija. Kā šī sadarbība veidojās?

Andrejs Osokins: Mums veidojās ļoti laba sadarbība. Mēs ar Marinu maijā Dzintaru koncertzālē spēlējām ļoti skaistu koncertu, kas bija veltīts Rahmaņinova mūzikai. Es biju ļoti, ļoti sajūsmināts par to, ka viņai blakus šai brīnišķīgajai un vērienīgai operdziedātājas karjerai veidojas arī sava skaņu izdevniecība. Viņa to dibināja, protams, lai ierakstītu savu brīnišķīgo balsi, bet arī lai dotu iespēju skanēt maksimāli labi citiem māksliniekiem, saviem draugiem, kolēģiem. Edgardo ir fantastisks skaņu režisors ar ļoti lielu pieredzi gan akadēmiskajā, gan neakadēmiskajā mūzikā. Viņš man nesen stāstīja, ka viņam pat bija pieredze vienu reizi sadarboties ar Lučāno Pavaroti – grūti iedomāties kaut ko tādu. Un viņš piedāvāja man veidot solo disku; viņš gribēja, lai mūzika nav no mana repertuāra, lai tas nav tas, ko es spēlēju koncertos, bet lai tā man ir jauna mūzika, jauna pasaule. Un tad mēs padomājām par diviem komponistiem – Gēršvinu un Debisī. Es gribēju veidot viņu savstarpēju sarunu.

Pēc būtības abi šie komponisti ir ļoti lieli novatori, īpaši Debisī, kas ir pirmais impresionists;

tāpat kā Klods Monē glezniecībā, Debisī ir uzskatāms par pirmo īsto impresionisma pārstāvi, kas rakstīja mūziku un rakstīja arī klavierēm.

Viņam ir ļoti savdabīga klavierspēles domāšana: ļoti maiga, ar daudzām niansēm, ar ļoti maigu piesitienu, ar ironiju, humoru, smalkumu, ne tik piesātināta ar filozofiju, bet vairāk ar deju ritmiem, deju sajūtām. Un vispār tāda ļoti viegla – mūzika baudai, bet arī intelektuālai baudai, un viņa mūzika man atklājās no kaut kāda ļoti, ļoti spilgta punkta. 

Bet ko varētu viņam pretstatīt? Šī “vecā Eiropa”, kur strādāja Debisī un “jaunā pasaule”, kā toreiz sauca Ameriku – es padomāju, ka tas varētu būt tieši Gēršvins. Varbūt viņš nav tik pazīstams tieši kā klaviermūzikas komponists, bet viņam ir prelūdijas; izrādās – septiņas, nevis trīs, kuras visi zina.

Gēršvina mūzika, protams, arī ir kaut kas jauns, ļoti lielā džeza ietekmē, ļoti daudz sinkopēto ritmu, ļoti daudz enerģijas, ļoti skaists melodisms, tādas smeldzīgas harmonijas.

Un tas viss kopā veido arī kaut kādu jaunu soli klavierspēlē.

Savienot šos divus komponistus, veidot sarunu starp viņiem – tas man bija galvenais uzdevums, un man liekas, ļoti labi izdevās. Protams, man ļoti palīdzēja Edgardo, mēs rakstījām Latvijas Radio 1. studijā, viņš atnesa ļoti daudz savu mikrofonu, lai izvēlētos pēc tam to krāsu, ko es gribu, un galu galā mums sanāca, ka Debisī un Gēršvina mūzika bija ar mazliet citādu skaņas apstrādi. Bet viņš bija ļoti sajūsmināts par jūsu [Latvijas Radio 1. studijas] tehniku. Ar viņu bija ļoti patīkami sadarboties, un galu galā nosaukumu “Two Worlds” (“Divas pasaules”) iedeva Marina Rebeka, viņa teica: ja mums ir Eiropa un Amerika, divi komponisti, divas sejas, lai ir “Divas pasaules”. 

Mēs sākām domāt par disku pagājušā gada sākumā, vēl pirms pandēmijas, un to īstenojam tieši tad, kad pandēmija sākās – mēs sapratām, ka vajag darīt, kamēr nav iespēja koncertēt, pavasarī ierakstījām un rudenī veidojām montāžu. Interesanti, ka tagad arī tā dzīve ir sadalīta divās pasaulēs: kas bija pirms – 2019. gads – un kas ir, sākot ar šo pandēmiju. Mums katram dzīve ir izmainīta – kādam vairāk, kādam mazāk, kādam uz negatīvo, kādam varbūt arī uz pozitīvo pusi. Un arī pasaule, kurā mēs dzīvojam, atrodoties mājās, kad nedrīkst īpaši tikties ar cilvēkiem – tā ir mūsu pasaule, mūsu iekšējā pasaule. Un ir pasaule, kura ir ziņās, katru dienu tie cipari – tā ir kaut kāda cita, traka pasaule. Es nedomāju, ka tas būs tik aktuāls nosaukums, bet,

manuprāt, tagad ļoti daudzas lietas ir sadalītas divas pusēs, arī par vakcīnām runājot. Interesanti, ka māksla mums dod kaut kādus simbolus, kuri pēc tam mūsu dzīvē ir daudzviet.

Es ļoti ceru, ka šajā laikā, kad mums nav iespējas koncertēt un spēlēt mūziku klātienē, augstā kvalitātē ierakstītie skaņdarbi un pārdomātā programma nesīs baudu klausītājiem, un viņi varēs kaut kādā brīdī varbūt iedomāties, ka viņi tiešām ir koncertā, kur spēlē divu komponistu mūziku – un šī mūzika ir tik brīnišķīga un savdabīga!

Kādā veidā šie autori mijiedarbojas? Vai jūs esat viņus savstarpēji sapludinājis?

Es, piemēram, sāku ar Debisī skaņdarbu – pēdējo gabalu no cikla “Bērnu stūrītis”, un visiem liekas, ka tas droši vien ir Gēršvins, bet tā ir Debisī mūzika. Un arī ir dažas Gēršvina prelūdijas ar tik impresionistiskām krāsām, ka varbūt to varētu uzrakstīt arī Debisī. Bet, manuprāt, arī dziļākā līmenī:

Debisī visu dzīvi mēģināja akadēmisko mūziku padarīt ļoti vieglu, ļoti baudāmu, bez tik lielas vācu tradīcijai raksturīgās filozofijas, sāpes.

Viņam tas nebija galvenais, viņš rakstīja, ka tā mūzika varētu skanēt kafejnīcā un viņš būtu ļoti priecīgs par to. Es nedomāju, ka, piemēram, Brāmss būtu priecīgs, ja viņa “Vācu rekviēms” skanētu kafejnīcā.

Bet Gēršvins, man liekas, tieši otrādi: viņš no sākuma bija pieskaitāms tādai džeza paaudzei, džeza komponistu sabiedrībai, un viņš vienmēr gribēja kļūt par akadēmisko komponistu.

Viņš gribēja, lai viņa skaņdarbos ir simfoniskais orķestris; piemēram, “Rapsodiju blūza stilā” viņš sākumā uzrakstīja džezbendam un klavierēm, un pēc tam ļoti gribēja veidot instrumentāciju, lai tas ir orķestris un klavieres – lai tas pēc būtības ir klavierkoncerts. Un pēc tam arī uzrakstīja klavierkoncertu. Viņam bija ļoti svarīgi, lai viņu arī novērtētu šajā lielajā tradīcijā, kas sākās ar Bahu vai vēl Monteverdi, lai viņš nav vienkārši dziesmu autors Brodvejas izrādē – kas būtībā nesa viņam ļoti lielu peļņu, bet varbūt ne tik lielu gandarījumu. Un viņš savā īsajā mūžā, man liekas, to ir sasniedzis. Man bija interesanti, ka viens mēģina būt ļoti baudāms, bet otrs mēģina tomēr būt nopietnāks, šī ir tāda galvenā tēma. Tāpēc ir trīs Debisī skaņdarbi, kuri ir tādi ļoti viegli un pēc tam trīs Gēršvina dziesmas, arī, protams, ļoti skaista mūzika, bet ar dziļu emocionālo zemtekstu.

Man jau ir iznākuši pieci singli; mēs tā izdomājām – kamēr disks vēl tur lādējas visās platformās, varam izlaist singlus. Daži no tiem bija ļoti augsti novērtēti, visās “pleilistēs” viņi parādījās kā klasiskās mūzikas jaunumi.

Kādi skaņdarbi iekļauti albumā?

Ir 24 skaņdarbi, tas nejauši veidojies, sapratu, ka būs pāri 20, un tad es padomāju – 24 ir tāpat kā Šopēnam 24 prelūdijas, Debisī 24 prelūdijas, un vispār 24 tonalitātes. Sanāk, ka tie ir tādi 24 sižeti, 24 idejas, skati uz to laikmetu – 20. gs. sākumu, uz to cilvēku dzīvi. Tur ir arī pēc rakstura ļoti atšķirīgi skaņdarbi: gan Debisī “Estampi”, gan “Līksmības sala”, kas ir ļoti virtuozs skaņdarbs, gan, piemēram, prelūdija “Meitene ar linu krāsas matiem”, ko spēlē skolās un kas nav tik sarežģīts, bet ir ļoti poētisks darbs, prelūdija “Ko redzēja rietumu vējš”. Un no Gēršvina ir arī dziesmas, ko viņš pēc tam izmantoja krājumā “Songbook” (“Dziesmu grāmata”), bet pirmā versija bija tieši šī – klavierēm.

Un ļoti interesants fakts ir (un šeit ir liela pateicība profesoram Ventim Zilbertam, ka viņš kādreiz man ieteica apskatīt bibliotēkā), ka Gēršvinam kopumā ir septiņas prelūdijas, nevis trīs, ko visi spēlē un zina. Viņš gribēja uzrakstīt vairāk, bet tikai trīs nopublicēja – vai nu tādas bija iespējas, vai varbūt viņam likās, ka tās ir visnopietnākās. Es teikšu, ka tie trīs darbi, ko mēs zinām, ir nopietnāki pēc apjoma, lielāki. Bet kopumā prelūdijas ir septiņas, es visas septiņas ierakstīju, un man liekas, ka tas ir šausmīgi interesanti. Es arī izvietoju tās hronoloģiski, pēc gadiem – tad sanāk interesanti paklausīties, pavisam cits cikls, daudzveidīgāks. Nevis vienkārši ātri, lēni, ātri, bet tur ir gan tāds kā menuets, gan tāda ļoti lēna mūzika, gandrīz jau kā opera aina vai ievads pirms kādas skaistas ārijas. Un, protams, arī tādas slavenas dziesmas kā “I Got Rhythm” un “The Man I Love”. Un divas manas transkripcijas, aranžijas. Viena ir “Rapsodija blūza stilā”, jo pandēmija, orķestra mums nebija, un tāpēc es veidoju tādu fantāziju uz dažām minūtēm par visām tēmām, kas tur skan. Un arī vēl fantāziju vienai kreisajai rokai dziesmai “The Man I Love”, tur es arī pievienoju citātus no Debisī mūzikas.

Sanāk, ka dzīvē šie divi komponisti nav satikušies, bet šajā diskā, tieši šī viena skaņdarba ietvaros viņi man viens ar otru runā.

Tur sākas ar “Mēnessgaismu”, beidzas ar vienu kreiso roku un vidū ir Gēršvina dziesma “The Man I Love” un Debisī “Arabeska”. Varbūt kaut kur tur viņi var arī tā sarunāties un runāt. Gēršvinam bija vienmēr ļoti liela interese par visu to franču smalkumu, un Debisī ir ļoti daudz paņēmis tieši no džeza. Bet tas ir tas pēdējais skaņdarbs, kā tāda saturiska kulminācija visam diskam. Šos 24 darbus var klausīties gan kā vienu veselumu, kā ciklu, gan jūs varat izvēlēties savu mīļāko skaņdarbu vai savu mīļāko autoru un klausīties tikai to. 

Kurš ir jūsu mīļākais skaņdarbs? Vai tāds ir?

Protams, nē. Būtībā tas ir viss kā viens skaņdarbs. Es tagad gatavoju programmu ar Skrjabina mūziku, un interesanti, kā šim komponistam visi viņa opusi veido it kā tādu vienu super-opusu, būtībā no pirmā līdz pēdējam skaņdarbam, it kā viņš būtu veidojis milzīgi lielu simfoniju vai mistēriju. Man liekas, ka tādi lieli cikli arī var pastāvēt, viņi nav tik stingri kā, piemēram, sonātes formā vai simfonijas ciklā, kur katrai daļai ir savs temps un ir šāda mijiedarbība, bet tā varbūt ir kā tāda deju svīta – kaut kāda šāda veida organizācija tur pastāv. Tie ir kā tiltiņa daļas – mēs nedrīkstam nevienu izņemt, jo tad viss tiltiņš nebūs tik stiprs. Man bija svarīgi katrā skaņdarbā iedot kaut ko no sevis un kaut ko no šī komponista saprast.

Vai Debisī un Gēršvins arī turpmāk paliks jūsu repertuārā?

Es ļoti ceru, ka viņi paliks, – ja mums šajā vasarā būs iespēja koncertēt klātienē ar klausītājiem, maskās vai ar ierobežojumiem, bet tomēr klātienē, ar enerģiju.

Gan Debisī, gan īpaši Gēršvina mūzika prasa to enerģijas apmaiņu, lai tā ir tieša, lai cilvēks var to izbaudīt. Un tāpēc man ļoti gribas, lai koncertos ir tieši tāda – jo ieraksts man jau ir.

Koncertos tad, protams, tā varbūt skanēs ar citiem autoriem citās kombinācijas, bet noteikti, noteikti es to spēlēšu, jo mūzika ir ļoti skaista.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti