Pa ceļam ar Klasiku

"Sinfonietta Rīga" piedāvā koncertus neierastā vidē - mākslas centrā "Zuzeum"

Pa ceļam ar Klasiku

Sibillu faktors. Saruna ar komponisti Annu Ķirsi

Daumants Liepiņš: Pianists ir diezgan vientuļa profesija

Daumants Liepiņš: Pianists ir diezgan vientuļa profesija

"Pianists ir diezgan vientuļa profesija – sēdi viens pie savām klavierēm, un, ja ceļo, tad arī esi viens, esi lielākoties ar sevi, ar mūziku... Ja no ārpuses tev ir vēl kāda dzīva dvēsele, kas tevi pavirza kādā virzienā vai pamet kādu ideju – tas ir ļoti būtiski," ir pārliecināts pianists Daumants Liepiņš. 29. augustā pulksten 12 festivāla "Rīga Jūrmala" ietvaros Lielajā ģildē viņš atskaņos virtuozo un konceptuāli daudznozīmīgo Ferenca Lista Sonāti siminorā, kas veidos koncerta pamatu. 

Daumants Liepiņš sarunā stāsta par:

Dina Dūdiņa-Kurmiņa: Nevarētu gluži teikt, ka studijā esat ieradies tikko no lidostas – dažas dienas jau pagājušas, esat spēlējis arī Valsts prezidenta pilī, bet pirms tam jūsu ceļi atkal veda uz Zviedriju.

Daumants Liepiņš: Jā, Zviedrija manos ceļojumu plānos būs vēl kādu laiku. Tā ir zeme, kas man vienmēr saistījusies ar zināšanu uzkrāšanu un bagātināšanos, bet ne tikai. Nesen biju aizbraucis uz Zviedriju, jo tur notika festivāls, ko rīko mana profesore Jūlija Mustonena-Dālkvista, kura Zviedrijā sapulcējusi ap sevi ļoti daudzus augsta līmeņa pianistus, tāpēc vienmēr ir liels prieks aizbraukt uz turieni un ne tikai uzstāties publikas priekšā, bet arī satikt dažādas personības mūzikā un bagātināties tajā. Tā ka Zviedrijas brauciens, kas nupat bija, bija bagātināšanās brauciens.

Kā jūs raksturotu savas šībrīža attiecības ar savu kādreizējo profesori Jūliju Mustonenu-Dālkvistu?

Tās ir ļoti tuvas, savstarpēji respektējošas attiecības, kad aktīvā darba fāze ir beigusies – manas studijas beidzās apmēram pirms diviem gadiem. Bet tik un tā – var teikt, ka pasīvā darba fāze turpinās. Tik un tā esam kontaktā, viņa palīdz ar padomu, kad vajadzīgs, un es to tiešām ļoti augstu vērtēju. Tas bija ceļš, kuru mēs gājām kopā kādus trīsarpus gadus – profesore bijusi viena no būtiskākajām personībām, kas ietekmējusi manu profesionālo gājumu.

Un joprojām arī šobrīd uzklausāt viņas padomus?

(..) Jā, bet tās vairs nav studenta-profesores attiecības, tās ir vairāk līdzvērtīgākas attiecības. Es to vairs nevarētu nosaukt par studēšanu, nē.

Un kādas šobrīd ir jūsu attiecības ar konkursiem, kuru uzvaras garša ir pabaudīta? Bija taču arī Karalienes Elizabetes konkurss – nu, labi, neguvāt laureāta titulu, bet starp četriem simtiem pieteikumu tikt tik tālu – manuprāt, tā jau ir liela, skaista uzvara. Vai konkursi jūsu ikdienā vēl joprojām ir aktuāli?

Konkursi šobrīd nav tā aktuālākā lieta, kas man prātā. Un nav arī īsti vajadzības. Jo ir, kur spēlēt, un mākslinieciskā attīstība, starta trajektorija šobrīd izskatās tāda, ka cauri konkursiem tā vismaz tuvāko gadu laikā noteikti neies. Mākslinieciskajā attīstībā ir dažādas fāzes – šobrīd esmu iegājis tādā nekonkursu fāzē. Bet konkursi, kas bijuši, man devuši ārkārtīgi lielas iespējas – vēl joprojām esmu kontaktā ar Marijas Kanalsas konkursa rīkotājem, kas regulāri rīko koncertus. Piemēram, oktobrī ar Madrides simfonisko orķestri spēlēšu Sensānsa Piekto klavierkoncertu, kas tiek organizēts caur Marijas Kanalsas konkursu. Regulāri viņi piedāvā dažādas lietas. Tāpat vēl neesmu ierakstījis Solēra sonātes, kas arī tiek organizēts no Spānijas menedžeru puses. Būtībā šis Spānijas konkurss ir kā tāda menedžeru darbība, kas menedžē lietas, kas notiek Spānijā. Tiek uzturēti kontakti arī Beļģiju. Tur šobrīd esmu karalienes Elizabetes kapelā, kas arī nepastarpināti saistīts ar konkursu – novembrī Briselē kopā ar vienu beļģu pianistu tur atskaņošu Mendelszona dubultkoncertu – būs ļoti interesanti. Tā ka mijiedarbība starp konkursiem un koncertpiedāvājumiem ir diezgan cieša, nodalīt nemaz nav iespējams. Tomēr aktīva piedalīšanās konkursos nenotiek.

Cik ilgi vēl jums būs tā laime Karalienes Elizabetes kapelu saukt par savām otrajām mājām?

Viņi dod iespēju tur atrasties trīs gadus. Pirmais gads jau ir pagājis, bet tas pagājis dīvaini. Tieši tāpēc ir diezgan skaidrs, ka viņi to pagarinās vēl par vienu gadu. Institūcija ir pietiekami elastīga tādā ziņā, ka viņi vienmēr skatās uz katru gadījumu individuāli, un gadu skaits varbūt nav tas būtiskākais – ir daudzi mākslinieki, kas paliek ar viņiem kontaktā vēl ilgi pēc tam. Bet nu – oficiālais laiks ir trīs gadi.

Varbūt kāds jums to jau ir vaicājis: kāda starpība, kur sēdi pie klavierēm – Latvijā vai Karalienes Elizabetes kapelā? Vai visam, kas tur apkārt – gaisotnei, kolēģiem – ir nozīme?

Īpaši darba procesā tam ir ļoti liela nozīme, jo

pārsvarā jau pianists ir diezgan vientuļa profesija – sēdi viens pie savām klavierēm, un, ja ceļo, arī tad esi viens, esi lielākoties ar sevi, ar mūziku, un, ja no ārpuses tev ir vēl kāda dzīva dvēsele, kas tevi pavirza kādā virzienā vai pamet kādu ideju – tas ir ļoti būtiski.

Tāpat būtiski, ka ir līdzīgi domājoši vai līdzīgā situācijā esoši mūziķi, kuru pieredze ir līdzīga. Tas ir ļoti, ļoti bagātinoši! Protams, arī tāda lieta kā instrumenti, pie kuriem spēlēt – tie ir dažādi. Tāpat arī tas, ka nav tik daudz jādomā par saimnieciskām lietām. Tas viss palīdz. Tā ir tiešām ideāla vieta, kur gatavoties nopietniem koncertiem un jauna repertuāra apgūšanai. Es tiešām gaidu to brīdi, kad uz turieni aizbraukšu un atkal varēšu pavadīt laiku mūzikas klosterī... Jo patiesi: tur ir mūzika, uz ko koncentrējies pilnībā, tur ir visi nosacījumi, lai tas tā tiešām arī būtu. Tas tad arī ir tas, kāpēc turp braucu.

Un dosieties uz turieni jau septembrī?

Jā, septembra sākumā. Tagad ir pavisam skaidrs, ka visi tur sabrauks un varēs būt klāt – būs kārtīgs jaunā studiju gada iesākums.

Daumant, vai jau ir zināms brīdis, kad taps pasludināts, kas ir kļuvis par "Opus Klassik" 2021. gada jauno mākslinieku?

Godīgi sakot, es nemaz nezinu, kad ir tas datums, tāpat nesekoju līdzi visām ziņām, kas man pienāk. Tas ir tāds pārsteigums, un tad es domāju – ai, cik labi! Tāds pozitīvs pārsteigums.

Ja vajadzētu izcelt vienu vai divus datumus, kas paredzēti tuvākā gada laikā...

Oktobrī ir aktuāls Sensānsa koncerts, kas būs ar Madrides simfonisko orķestri, un tas pats Sensānsa Piektais klavierkoncerts arī Ziemassvētku programmā ar mūsu Nacionālo simfonisko orķestri Lielajā ģildē. Tāpat arī būs prieks spēlēt Rahmaņinova Pirmo klavierkoncertu ar Orhūsas simfonisko orķestri Dānijā. Tas būs janvārī, ja nemaldos.

Martā otro reizi sadarbošos ar Liepājas Simfonisko orķestri – spēlēšu Brāmsa Pirmo klavierkoncertu. Pirmoreiz sadarbojāmies Latvijas valsts svētkos, bet šoreiz tā būs soloprogramma.

Gaidu arī debiju Katalonijas Mūzikas pilī – tā ir fantastiska koncertzāle, kurā vēl joprojām ieplānots solokoncerts – visu laiku kaut kas noticis pa vidu, un mums to nācies pārplānot. Bet nākamā gada laikā pilnīgi noteikti tas notiks – tā ir zāle, kurā tiešām gribas spēlēt, no tās ir vislabākās atmiņas.

Daumants Liepiņš un Liepājas Simfoniskais orķestris

Un kādas partitūras ceļos līdzi uz Karalienes Elizabetes kapelu? Jauna repertuāra apgūšana taču arī tur notiks, vai ne?

Man ceļo līdzi planšetdators, kurā ir visas partitūras. Aktuālais ir Sensānsa Piektais klavierkoncerts, Rahmaņinova Pirmais klavierkoncerts, Solēra sonāte, kas ir ieraksta projekts Spānijā, tāpat arī Skrjabina Sonātes, kas ir aktuāla tēma kapelā – to ierosināja mūsu mentori. Skrjabina repertuās līdz šim man nav bijis tas tuvākais, un tagad tā ir tāda pasaule, kurā tiešām gribas vairāk iedziļināties un atklāt arī tās vietas, kuras līdz šim atstātas novārtā – to jūtu mistisko pasauli, kas tur ir un uz kuru iepriekš ar skepsi mazliet esmu skatījies. Bet nu to gribas atklāt. Tāpat arī baroka repertuārs – Bahs, ko gribas dziļāk atklāt.

Iespējams, ka nākamā gada laikā mums izdosies projekts kopā ar Reini Zariņu un vēl diviem igauņu pianistiem – visu Baha trīskāršo un četrkāršo koncertu atskaņojumi.

Tā atkal ir jauna pasaule, kurā pēdējā laikā varbūt neesmu tik daudz iedziļinājies.

Daumants Liepiņš un Liepājas Simfoniskais orķestris

Lists un Ravels skanēs vienā koncertā gan Lielajā ģildē, gan vienlaikus arī "Klasikas" tiešraidē. Tas lielais akmens laikam jau būs tā pati Lista si minora klaviersonāte, vai ne?

Jā, tieši tā. Šī programma diezgan atklāti iet reliģiskā gultnē – iesākot ar "Saderināšanos", kas tapusi pēc Rafaela gleznas, kurā attēlots Bībeles sižets par Jāzepa un Marijas saderināšanos.

Lista si minora sonātē ir atklātas tēmas par labo un ļauno, par cīņu uz to. Šī mūzika mani ļoti uzrunā ar savu universālumu, tā runā par lielajām tēmām.

Ravela Sonatīne ir vairāk kā saliņa tajā filozofiskajā, smagajā koncepcijā. Tīri pianistiski būs ļoti interesanti savienot Lista un Ravela pasauli. Atklāt filozofisko līniju, kas ir Lista mūzikā, un Ravela fizisko pasauli, ko es vairāk saistu ar dabu, ar dažādiem fenomeniem, ar kuriem mēs sastopamies – ar tādu kā apbrīnu par visu, kas apkārt. Tāda manā skatījumā ir Ravela mūzika.

Lista si minora sonātei tikai ar virtuozitāti un bravūru nedrīkst tuvoties – tur nepieciešama cieņpilna godbijība un pazemība, lai vispār šīs notis atvērtu.

Patiesi – ar visu to, ka Sonātes atskaņošanai ir vajadzīga gan liela bravūra, gan drosme, lai to uzņemtos, ar to nepietiek, jo

ļoti viegli šī Sonāte var pārvērsties par spēli starp skaļajām un klusajām vietām, liriskajām vietām un bravūrīgajām vietām, piano un forte.

Tādā ziņā ir ļoti vienkārši to interpretēt, jo harmoniskajā plāksnē muzikālais materiāls ir diezgan vienkāršs – viss balstās uz vienu motīvu, no kura attīstās arī visas pārējās tēmas, tāpēc īpašs uzsvars jāliek uz materiālu motīvu dažādošanu un personīgas nozīmes atrašanu katrai tēmai. Tas ir interpretācijas darbs. Būtībā tas ir darbs, uz ko šobrīd visvairāk koncentrējos visā repertuārā un cenšos attīstīt, tāpēc man tas ir ļoti saistošs un aizraujošs uzdevums – šajā gadījumā tieši ar Lista Sonāti.

Kurā brīdī sapratāt, ka esat gatavs tuvoties Lista si minora sonātei? Nošu ziņā to var apgūt arī jebkurš vairāk vai mazāk centīgs vidusskolēns.

Būtībā jau šo sonāti teksta līmenī apguvu ja ne vidusskolas beigās, tad pirmajos gados Mūzikas akadēmijā. Man vienkārši vienmēr ir saistījušas tās idejas, kas ir šai sonātē, un es domāju, ka nekad nav par agru spēlēt arī filozofiski ļoti ietilpīgus darbus – tas tikai palīdz ar katru gadu aizvien padziļināt to nozīmi, kas tur ir. Protams, jautājums – cik daudz to spēlēt publiski, kādā mērogā to parādīt. Bet uzskatu, ka tas man nācis tikai par labu, ka esmu sācis tai pieķerties jau tagad, nevis varbūt tad, kad man būs piecdesmit vai sešdesmit.

Zinu, ka daudzi pianisti uzskata – tā ir mūzika, kuru vajag spēlēt tikai tad. Bet es neesmu no tiem, kas mūzikai uzliktu kādus vecuma ierobežojums.

Kādas ir apmēram tās proporcijas – cik daudz nepieciešams domāt un lasīt, un cik daudz - tīri fiziski spēlēt? Un vai var iztikt tikai ar spēlēšanu, lai pietuvotos Listam?

Ir dažādi. Kā nu kurš to balansu atrod. Varbūt kāds mūziķis atrod, ka viņa spēcīgākais ierocis publikas uzrunāšanai ir skaņa pati par sevi. Ja tā, tu strādā, sēdi pie klavierēm un meklē dažādas nokrāsas, kuras izpaust tieši ar skaņas kvalitāti. Ir mūziķi, kurus saista filozofiskais virziens – tas, kur viņi bagātina sevi ar dažādām idejām. Un, ja esi bagāts ar idejām un zināšanām par mūziku, tas ļoti palīdz arī vingrināšanās procesā, jo nepārtraukti dod jaunu iedvesmu. Tāpēc tām lietām jābūt balansā. Galvā jau var notikt viss kas, bet tad, kad uz taustiņiem tas jāparāda... Būtībā jau mēs tās idejas arī izpaužam caur skaņu, tas ir mūsu vienīgais līdzeklis, kā mēs to darām. Tāpēc es teiktu, ka

idejas ir vajadzīgas pašam mūziķim un ne tik daudz klausītājam, lai saglabātu pilnu koncentrāciju, vienmēr vingrinoties un atskaņojot skaņdarbu.

Idejām ir jāmainās, visu laiku tām jābūt jaunām, nevar palikt pie vienas un tās pašas interpretācijas. Kur es esmu šajā spektrā? To man ļoti grūti pateikt, man šķiet, ka tā vienmēr ir balansēšana starp idejām, izpildījumu un to, ko tu tiešām tīri fiziski dari pie klavierēm.

Tūlīt jau sāksies jaunais mācību gads: ko jūs kādam topošajam pianistam varētu teikt – vai pienāks brīdis, kad gammas un etīdes būs pagātne, vai arī tā vēl aizvien ir dienišķā maize arī tam cilvēkam, kurš sekmīgi piedalījies starptautiskos konkursos un kura dienaskārtību nu kārto menedžeris?

Mana pirmā skolotāja Saldus mūzikas skolā ļoti strādāja pie motoriskās prasmes, gammām, kas man tika jau no agrīna vecuma iedzītas. (smejas) Protams, ir tas fiziskais un sportiskais elements klavierspēlē diezgan klātesošs, jo

klavieres ir diezgan sportisks instruments – visi desmit pirksti piedalās vienlaicīgi, uz klavierēm pasāžas jāvar nospēlēt ļoti ātri un klavieru repertuārs arī to pieprasa.

Bija laiks, kad es vispār nespēlēju gammas, bet tagad, ja repertuārs, ko spēlēju, varbūt nav tehniski tik ļoti prasošs, jūtu, ka varbūt kādreiz vajag tās paspēlēt. Bet tā, ka gammas būtu tāda ikdienas lieta un pirmais, ko dari, no rīta pieceļoties, ir gammu spēlēšana – tas tā nav. (smaida)

Tātad topošajiem pianistiem kāda gaisma tuneļa galā ir...

Jā, gammas ir tikai līdzeklis, tas nav mērķis. Tas tikai palīdz mūzikā izpaust to, ko gribi.

Bet gadījumā jau neesat tajā statusā, kad tīmekļa vietnēs pēc koncertiem kāds jūs uzmeklē un prasa padomus? Varbūt meistarklašu pasniegšana jums ir padomā?

Man ļoti patīk parunāties, satikt kādus skolas vai studiju biedrus un redzēt, kā veidojas viņu dzīves ceļš. Mani tas ļoti bagātina un iedvesmo, ja redzu, ka varu kaut kā palīdzēt iedvesmot. Labus padomus iedot jau ir gandrīz neiespējami, varbūt vienīgais, ko var darīt – iedvesmot ar kādām idejām un vienkārši pastāstīt, kā man ir, kā man bija, un varbūt, ka tas kādam palīdz.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt