Acis viņam bija – kā teiktu Džīvss, citējot Šekspīru, – tādas, kas lūkojas dvēselē. Skaidrs, kāpēc – piecās dienās ASV un Kanādā korim bija jānodzied četras dažādas programmas gigantiskās zālēs, biļetes bija izpārdotas, un bija zināms, ka ieradīsies lielāko laikrakstu kritiķi.
Atlaides tāpēc, ka tā ir “valstiski svarīga” turneja, ar piedalīšanos vēstniecības svinīgajā pieņemšanā Vašingtonā, neviens negaidīja. Uz diasporu kā superpateicīgu klausītāju neviens necerēja.
PERSONA
Sigvards Kļava (1962) beidzis Latvijas Konservatorijas kordiriģēšanas klasi, pilnveidojis meistarību Štutgartes Baha akadēmijā un Sanktpēterburgas Valsts konservatorijā. Kopš 1987.gada – Latvijas Radio kora otrais diriģents, kopš 1992.gada – galvenais diriģents un mākslinieciskais vadītājs. Kopš 2000.gada – Latvijas Mūzikas akadēmijas profesors. Īstenojis desmitiem ierakstu un projektu, tostarp tik vērienīgus kā visu Baha pasiju izpildījums 2014.gadā un cikls “Latvijas gredzens” par godu neatkarības proklamēšanas simtgadei. 2018.gada jūlijā XXVI Latvijas Dziesmu svētku noslēguma koncertā diriģējis kopkori; jaundzimušajam, kas nāca pasaulē uzstāšanās laikā, par godu diriģentam dots vārds Sigvards.
Kad koris atgriezās mājās, beidzot izdevās parunāt ar Sigvardu Kļavu. Pārtraukumā starp mēģinājumiem. Vai viņš kādreiz atpūšas?!
Varbūt kaut vai šodien, dzimšanas dienā?
Radio korī esat kopš 1987. gada. Vai ir kāds, kas ar jums kopā nogājis šo ceļu?
Jā, ir. Divi dziedātāji – meitene un puisis, kas tajā sāka strādāt vēl pirms manis. Viņi ir šī garā stāsta liecinieki.
Kurš no tā posmiem jums bija pats sarežģītākais?
Pats pirmais. Kad es atnācu uz kori, tajā bija vairāk nekā 60 cilvēku. Taču 90. gados valsts vairs nevarēja atļauties uzturēt tik lielu sastāvu. Ņemot to vērā, dažkārt bija jāpieņem pat ļoti nehumāni lēmumi attiecībā uz cilvēkiem, kuri ne pie kā nebija vainīgi. Tagad mēs esam 24…
Protams, man kā vadītājam vispatīkamāk ir piedāvāt sadarbību. Un pats grūtākais – šķirties.
Par to publiskajā sfērā runāt nav pieņemts, tas ir ļoti sāpīgs jautājums. Taču vienmēr esmu centies, lai arī tie, kuriem bija jāaiziet, un tie, kuri palika, saprastu, kāpēc tā notika. Maza kolektīva situācijā tas ir īpaši svarīgi.
Mūziķiem jābūt ne tikai kā vienai ģimenei radošā, bet arī cilvēciskā ziņā. Bez miera un harmonijas attiecībās nevar panākt superaugstus rezultātus, kādus no mums gaida. Mēs ļoti augstu vērtējam iekšējo temperatūru, kuru uzturam.
Man ir vēl viens jautājums no tiem, kurus neuzdod publiski. Atskatoties pagātnē, jūs taču priecājaties, ka Radio koris kļuva par kamerkori? Vai tas ir nācis tam par labu? Likvidējis konkurenci ar kori “Latvija”?
Gan jā, gan nē. Jebkuram kolektīvam nepieciešams just, ka tas ir neatkārtojams, bet Radio koris ir spējis iegūt savu seju un ieņemt savu nišu – lai gan tas izdevās nepavisam ne uzreiz un nopietnu pūļu rezultātā, bet izdevās taču. Un ne tāpēc, ka es viens pats izdomāju arī kaut kādu stratēģiju, īstenoju savu sapni. Ļoti daudz ideju nāca no dziedātājiem, māksliniekiem pašiem. Tas attiecas gan uz repertuāru, gan skanējuma kvalitāti, gan citām profesionālām lietām. Vēlreiz atkārtošu –
svarīgi ir ne tikai tas, ka mēs darām savu darbu labāk par citiem, bet arī tas, ka mēs to darām ne tā, kā citi. Atšķirīgi. Ka mūs var uzreiz atšķirt pēc rokraksta.
Vai skaitāt programmas, kuras esat sagatavojis? Darbus, kurus esat izpildījis, pasaules pirmizrādes, festivālus?
Nē! Nē! Diemžēl. Tā ir mana problēma. Vispār esmu ļoti slikts statistiķis. Es tikai varu pateikt, ka pirms 30 gadiem laiks ritēja lēnāk… Kā toreizējo datoru procesori… Bet tagad viss ir ļoti paātrinājies.
KOLEKTĪVS
Latvijas Radio kori dibinājis Teodors Kalniņš 1940.gadā. Otrās neatkarības laikā mainījis formātu, kļūstot par kamerkori, un šajā kvalitātē ieguvis pasaules slavu. Apbalvots ar daudzām nacionālajām prēmijām, ierakstījis desmitiem albumu, kurus izdevušas tādas kompānijas kā “Ondine”, “Deutsche Grammophon”, ECM, BIS, “Hyperion Records”, “Naïve”, “Skani” un citas, ar vieskoncertiem apbraukājis daudzas valstis, uzstājies tādās slavenās vietās kā Linkolna centrs Ņujorkā un “Concrertgebouw” Amsterdamā, “Walt Disney Concert Hall” Losandželosā un Elizejas lauku teātris Parīzē, piedalījies prestižākajos mūzikas festivālos, sākot no Zalcburgas festivāla un beidzot ar “BBC Proms”, sadarbojies ar tādiem diriģentiem kā Rikardo Muti, Gustavo Dudamels, Rikardo Šaijī, Esa Peka Salonens, Larss Ulriks Mortensens, kā arī daudziem, daudziem citiem. Pārsteidzoši, bet 78 gadu laikā Radio kora mākslinieciskā vadītāja amatā bijuši tikai četri diriģenti – bez jau pieminētā Kalniņa arī Edgars Račevskis (1963-1986), Juris Kļaviņš (1987-1992) un Sigvards Kļava (kopš 1992.gada).
Negribu sev ļaut izdarīt kaut ko ātri tikai tāpēc, ka spēju to izdarīt ātri.
Tas nav noslēpums – mēs gatavojam programmas un iestudējumus visi īsā laikā, taču to ieceres tiek iznēsātas dažkārt mēnešiem, reizēm gadiem ilgi… Es ilgi taustos kā pa tumsu, pirms izjūtu pārliecību, ka visu daru pareizi, domu galvā ir daudz, pārāk daudz, krietni daudz vairāk nekā vajadzīgs… Šaubu par idejas būtību it kā nav, taču par tās iemiesošanas veidiem – cik uziet. Pašlaik mēs veidojam muzikālo pavadījumu “Lāčplēsim” (Aleksandra Rusteiķa mēmā kinofilma, 1930.gads – M.N.) – šim projektam gatavojos vairāk nekā gadu, atmetu variantu pēc varianta, to bija kādi piecpadsmit… veselu daļu no savas dzīves atdevu. Lai gan tas nav kvalitātes rādītājs un garantija, ka viss izdosies.
Skatos uz jums un nevaru iedomāties, ka jūs kliedzat uz koristiem. Vai kaut reizi tā ir bijis?
Protams, ir bijis. Esmu taču tikai cilvēks. Dažkārt rodas izjūta, ka mani nesaprot.
Reizēm nolaižas rokas. Viss kā visiem citiem. Taču tas nav iemesls veidot attiecības pēc principa “lūk, esmu es un mana māksla, bet jūs esat mans instruments, es jūs spēlēšu, esiet tik laipni un demonstrējiet visu, ko spējat”.
Šis ceļš ir vienkāršāks nekā pārējie, taču, pirmkārt, tas man kategoriski nav tuvs, bet otrkārt, visdārgākais, ko cienu katrā cilvēkā – tas ir viņa talants, bet ar kliedzieniem “nu, iespringsti, dari visu talantīgāk!” gan nevar panākt talanta atvēršanos. Dziedāt no sirds var tikai, kad pašam gribas, kad dvēsele dzied. Jā, senos laikos, pirms 25–30 gadiem, mēs sākām no disciplīnas, no pieejas lietai, no sagatavošanās un mēģinājumiem. Kā skolā – es uzdevu mājasdarbu, nāc pie tāfeles un atbildi. Paldies Dievam, mēs tam jau esam tikuši pāri, pārdzīvojuši, pārauguši.
Tagad dziedātāji lieliski saprot, kas no viņiem tiek prasīts, kad var atļauties vairāk brīvības, bet kad jāsavācas. Un galvenie tiesneši tad ir tavi kolēģi korī. Viņi taču uzreiz jūt, ja ir kāds caurumiņš, kāda bedre veidojas. Man pat nekas nav jāsaka.
Mūsu ir maz, bet dziedam mēs mūziku, kur ir nozīme katrai partijai, katrai rindiņai.
Nenoslēpsies.
Bet kam gan tas būtu izdevīgi – slēpties?
Mēs taču darām vienu lietu.
Protams, no malas var izrādīties, ka es gleznoju kaut kādu idillisku gleznu. Īstenībā visiem profesionālajiem kolektīviem ir kopīgas iezīmes. Vienmēr kāds ātrāk nogurst, kāds ātrāk saprot. Vienmēr var just starpību starp vecākajiem, kuriem ir vairāk zināšanu, prasmju, pieredzes, un jaunākajiem, kuriem deg acis un entuziasma ir pārpārēm. Galvenais, lai divas trešdaļas šīs enerģijas viena otru papildinātu, bet ne viena ar otru konkurētu. Ne bez vienas no tām nevar iztikt.
Ko jūs darāt, kad nogurstat no sevis, no darba?
Tas ir ļoti personīgi. Un viennozīmīgas atbildes nav. Ja īsi -
man vajadzīgs dziļš klusums. Lai neskanētu mūzika.
Vai arī pirti uzcelt? Runā, ka arī to jūs varat.
Man ļoti patīk mājās kaut ko darīt!
Es dažkārt pat priecājos, kad mātei durvis sašķiebjas vai spuldzītes izdeg, vai mēbeles salūst… Es tad varu pateikt – man ir svarīgas lietas, viss steidzami jālabo. Un ar mierīgu sirdsapziņu atrauties no pastāvīgajām domām par kori, par jauniem projektiem.
Jo citādi tam nav ne gala, ne malas. Mēs tikko bijām atbraukuši no vieskoncertiem, un tūlīt jau “Lāčplēsis”, uzreiz, bez brīvdienām, mēģinājumi, koncerti, ieraksti. Viss jāorganizē, viss jāplāno…
Bet vai jums patīk ieraksta process?
Ļoti, ļoti patīk! Man pašam patīk strādāt kā skaņu režisoram, esmu to mācījies.
Vai sēžat pie ierakstu pults? Burtiski?
Protams. Pats diriģēju, pats ierakstu, pats montēju. No vienas puses, tas ir tehnisks darbs, no otras puses – varu panākt, lai skaņā galu galā būtu tieši tāda, kā esmu izdomājis. Ziniet, nav nekā vieglāka skaņu režisoram kā pateikt: “Koris slikti dzied. Tāpēc albums nav izdevies.” Taču tās ir vistīrākās atrunas. Radīt skaņdarba skaņu ainu ir sarežģīts, taču aizraujošs uzdevums. Un rezultāti dažkārt ļoti priecē. Lūk, mēs tagad ierakstīsim Čaikovski leiblam “Ondine”, bet burtiski pirms gada, pat mazāk, ierakstījām Georgija Sviridova “Dziedājumus un lūgšanas”. Protams, nav krieviskākas mūzikas kā Sviridova.
Un, kad es aizbraucu uz Pēterburgu, lai arhīvā pasēdētu pie notīm, paskatītos, kā šis cikls komponistam ir radies, kādas ir autora piezīmes uz partitūras, tad, protams,
krievu kolēģi – dažs pateica skaļi, dažs pie sevis nodomāja: un kas gan labs no tā iznāks? Latvieši, kamerkoris? Ja Sviridovs šo skaņdarbu iecerējis lielam krievu sastāvam?...
Jā, protams, mēs nevaram nodziedāt Sviridovu tā, kā dzied krievu koris. Taču viņa sacerējumi neko nezaudē mūsu izpildījumā. To pēc tam atzina arī tie kolēģi, kuri visvairāk šaubījās. Man tas ir labs piemērs tam, ka galvenais ir izprast muzikālā materiāla būtību un attiecībās ar to nonākt līdz absolūtai brīvībai. Ja es būšu viesis šajā mūzikā, tad, protams, nekas neiznāks. Taču, ja es būšu savējais…
Mums tomēr ir liela privilēģija – mēs pastāvam uz divu ļoti varenu, ļoti dzīvu kultūru robežas – pareizticīgo un Rietumu, mēs redzam un jūtam, kā tās attīstās. Pasaulē nav nemaz tik daudz valstu, kuras varētu ar to palepoties.
Vai ārzemēs uzstāties ir grūtāk nekā parasti?
Nē. Visgrūtāk ir mājās. Es ar lielu lepnumu varu teikt, ka
nav kompetentākas, inteliģentākas publikas kā šeit, Latvijā. Tā ir laime – ka mēs augam ar to kopā,
palīdzam viens otram attīstīties. Un tas ir mūsu galvenais mērķis – būt tai vajadzīgiem. Bet vieskoncerti… Taisnību sakot, ārzemēs visi mākslinieki uzstājas ar tādām parādes programmām, ar kurām nevar zaudēt. Mēs tik daudz braukājam pa pasauli, ka jau saprotam, kur, kas un kā iedarbosies. Cita lieta, ka man tas nav pārāk interesanti – izveidot koncerta programmu no deviņpadsmit skaistām dziesmiņām.
Amerikā jūs tagad nodziedājāt pārsteidzoši raibu programmu – Džezualdo un Gabriēli, Mālersun Mesiāns, Silvestrovs un Perts, Vasks un Karlsons, Ešenvalds un Ratniece…
Vieskoncertu programmas veido divas puses – producenti un izpildītāji. Es piedāvāju ļoti, ļoti daudz variantu. Amerikāņi uzstāja uz Stravinski un Gabriēli. Turklāt katrā vietā, kur uzstājāmies, gribēja, lai iekļaujam programmā kaut ko citu.
Galu galā, mēs nonācām pie kompromisa – tā cena bija tāda, ka mums nācās nodziedāt četras dažādas programmas piecās dienās.
Bet tas nepavisam nav vienkārši. Bija smaga turneja. Taču neko nepadarīsi. Mēs pieņemam kā aksiomu, ka producents zina savas publikas gaumi labāk nekā mēs. Man izdevās panākt to, ka latviešu mūzika skanēja katrā koncertā. Es visiem saku, ka tā nemaz nav sliktāka kā vācu, zviedru angļu, krievu vai jebkura cita. Mēs esam ļoti konkurētspējīgi.
Vai jums ir viegli atdot kori citās rokās?
Nē. Varbūt citā ekonomiskajā situācijā būtu citādi. Taču mēs esam spiesti skrupulozi skaitīt, kas dos vairāk labuma – uzaicināt diriģentu, kurš veiksmīgas apstākļu sakritības gadījumā var mūs bagātināt ar jaunu pieredzi, vai kāds neordinārs projekts, kuru mēs par to pašu naudu varēsim radīt paši.
Problēma ir tikai tajā, nevis ka es dziedātājiem nevienu nelaižu klāt.
Tātad tas nav greizsirdības jautājums.
Nekādā gadījumā. Man nevienam nekas nav jāpierāda. Es vienkārši taupu laiku. Man ir žēl divas nedēļas no dzīves, kuras var tikt iztērētas velti.
Bet vai jums pašam strādāt ar citiem kolektīviem ir interesanti?
Nevaru teikt, ka man nav interesanti. Taču es vienmēr salīdzinu rezultātu. Protams, diriģents ar savu kori var vienā un tajā pašā laika sprīdī izdarīt vairāk nekā viesdiriģents ar svešu kori. Lai notiktu kaut kas būtisks, kārtīgi jāiepazīst vienam otrs. Man attiecībā uz katru cilvēku ir svarīgi saprast – kas viņš ir, uz ko spējīgs, kā labāk atvērt viņa talantu. Ar dažiem mēģinājumiem tam acīmredzami nepietiks.
Nodziedāt pareizi, vajadzīgajās vietās klusi vai skaļi, ātri vai lēni – par to nav jautājums, bet vai tad ТAS kādam ir vajadzīgs?
Ko jūs visvairāk mīlat Latvijā?
Nu gan jautājumu uzdevāt… Es jūtu, ka šeit ir manas saknes. Ka šī ir aka, no kuras es dzeru. Tai nav dibena. Varat uzskatīt mani par provinciāli, taču,
jo vairāk es braukāju pa pasauli, jo vairāk saprotu, ka mūsu nācija ir ļoti, ļoti, ļoti talantīga. Kā var būt tik daudz apdāvinātu cilvēku uz tik maza zemes gabaliņa?
No kurienes šis fenomens? Sev es atbildu tā: nodarbojoties ar jaunradi, mēs ne vienmēr atskatāmies uz to, ko dara pārējie. Darām, kā uzskatām par vajadzīgu, un tikai pēc tam skatāmies apkārt. Tas nav pats vieglākais ceļš. Taču izskatās, ka kultūrā tas dod savus augļus.
