Kas attiecas uz Latvijas nu jau pirms divdesmit gadiem likvidēto Muzikālās komēdijas teātri, kas 1963.gadā ieguva nosaukumu Operetes teātris, bet 1992.gadā tika pārsaukts par Muzikālo teātri, tad tur trupas vecākajiem un ļoti slavenajiem dalībniekiem - Marinai Zirdziņai, Harijam Misiņam, pat Edgaram Zvejam - nebija augstākās ne muzikālās, ne skatuviskās izglītības, vien dabas dota balss, aktiertalants un apbrīnojamas darbaspējas.
Pēdējos teātra darba gadu desmitos gan štatā tika pieņemti tikai konservatorijā skoloti dziedoņi, un tomēr Latvijas Radio fonotēkā ir maz Operetes teātra dziedātu skaņdarbu. Valdīja uzskats, ka viņu māka tomēr atpaliek no tā līmeņa, kāds nepieciešams ideālam vokālajam priekšnesumam mikrofona priekšā.
Tikmēr tieši operetes mākslinieka profesija ir sevišķi grūta, jo nākas būt profesionālim aktiermeistarībā, dziedātprasmē, kā arī dejas prasmē.
Es, par laimi, piederu pie paaudzes, kura zina un atceras, kas ir operete. Ar ģimeni apmeklēju brīžam sižetiski visai dīvainās operešu izrādes, kuru galvenā priekšrocība salīdzinājumā ar operu bija tā, ka varēja saprast vārdus - gan dziedātos, gan, protams, runātos. Varoņi uz skatuves likās tādi paši dīvaini cilvēciņi kā mēs ar savām vājībām, priekiem un ciešanām. Un vēl - sevišķi piesaistīja uz skatuves redzamā greznība: kostīmi, dekorācijas, rekvizīti, kas kontrastēja ar padomijas veikalu tukšajiem plauktiem un visapkārt redzamo nomācošo pelēcību.
Ar savu atmiņu bagāžu līdzi devos uz kultūras pili "Ziemeļblāzma", kur pagaidu mājvietu atradusi Agijas Ozoliņas-Kozlovskas vadītā Latvijas Operetes fonda izveidotā mākslinieku trupa. Pērn tā bija sagatavojusi Niko Dostāla operetes "Klīvija" uzvedumu, kam šopavasar sekoja viena no pasaulē iemīļotākajām operetēm - Franča Lehāra "Jautrā atraitne", kuras pirmā izrāde notika Vīnē pirms 110 gadiem. Jaunajam iestudējumam sapulcēti Latvijas Nacionālās operas (LNO) solisti - Sonora Vaice, Nauris Indzeris, Jolanta Strikaite, dziedātājs Dainis Skutelis, izrādē piedalās arī Latvijas Leļļu teātra aktieris Jānis Kirmuška, populārie trīs tenori - Nauris Puntulis, Miervaldis Jenčs, Guntars Ruņģis, kā arī citi dziedātāji un, protams, dejotāji. Tieši pie dejotprasmes (horeogrāfs Alberts Kivlenieks) nācies pamatīgi piestrādāt, un šie deju posmi bija tie, kas izpelnījās visskaļākos publikas aplausus, sniedzot to, pēc kā tiecās "Jautrās atraitnes" skatītāji līzd malām piepildītajā zālē - krāšņumu un skanisku un vizuālu baudījumu.
Ne jau domāt līdzi sižeta smalkumiem un attiecību niansēm vēlas operetes cienītājs, bet gan atslēgt prātu un ļauties uz skatuves rādītajai romantiskajai komēdijai ar cilvēcisko attiecību samezglojumiem un to atšķetinājumu beigās. Operetei taču atšķirībā no operas beigas vienmēr ir labas, vai ne?
Un arī pēc "Jautrās atraitnes" izrādes publika prom plūda gandarīta par labi pavadīto laiku, prieku par skaisto mūziku un solistu veikumu, kur gan brīžam vokālā perfekcija dominēja pār dikciju. Dažam māksliniekam labāk izdevās dziedāt, citam dejot, vien Jānis Kirmuška un Dainis Skutelis savā sniegumā likās ideāli atbilstoši operetes sarežģītajam žanram. Ne par daudz, ne par maz laucinieciska humora un aizkustinoša sentimenta. Tika skarta arī patriotisma tēma par mazas valstiņas likstām draudoša bankrota priekšā, un restorāna "Maxim" fana, grāfa Danilo attieksmē pret darbu vēstniecībā varēja atpazīt daža laba Latvijas valstsvīra dzīvesstilu.
Kā atzinās mans blakussēdētājs, viņš opereti pēdējoreiz bija skatījies (vai klausījies?) 1983.gadā, kad skaļus panākumus izpelnījās Raimonda Paula diskomūzikls "Nāc pie puikām". Mana pēdējā pieredze bija pagājušā gadsimta 80.gadu beigu Adriana Kukuvasa rokopera-balets "Nāriņa". Ak, nē - jau Muzikālajā teātrī ar dēlēnu apmeklējām Veras Singajevskas trupas iestudēto ludziņu par lācīti Pūku. Tad daļa sēdvietu jau bija iekārtotas pie galdiņiem, kas gan nekādu laimi teātrim nenesa. 1996.gada janvārī tas tika likvidēts, un 2000.gadā Kultūras ministrija Kārinas Pētersones vadībā noslēdza nomas līgumu par Operetes teātra ēku un tās apkārtējo teritoriju uz 25 gadiem ar N.Sirotkinam piederošo SIA "Baltijas distributoru grupa" (BDG). Interesanti, ka līguma slēgšanas laikā BDG direktors bija mūziķis Aivars Hermanis, kura koncepcija paredzēja arī džeza, latviešu un pasaulē populārās mūzikas koncertu, mūziklu un izrāžu rīkošanu. Tomēr pavisam drīz uzņēmumu pārņēma N.Sirotkins, un kādreizējā Operetes teātra telpas drīz vien ieguva skaļu slavu kā naktsklubs "La Rocca".
Pēc tur notikušā ugunsgrēka no bijušās godības maz kas palicis, līdz ar to neticu, ka pēc nomas līguma beigām tur atradīsies vieta kādiem muzikāla teātra, piemēram, tagadējā Latvijas Operetes fonda uzvedumiem.
Pagaidām šis ir projektu teātris, komplektējot trupu konkrētai izrādei, tam nav nedz īstu telpu, nedz saimnieka, un, domājams, tieši finanšu trūkums izskaidro tik ļoti pieticīgo, īstu "krīzes laika" scenogrāfiju bez palmām, īstām strausu spalvām, samta aizkariem un zaigojošiem briljantiem - kaut mākslīgiem - ap dziedātāju kakliem.
Ļoti nepieciešama arī īsta orķestra bedre, lai kontrabasista un diriģenta stāvs neaizsegtu skatuvi, kas no "Ziemeļblāzamas" sēdvietu rindām jau tā grūti pārskatāma priekšā izslieto galvu dēļ. Arī skaņa zālē ir tālu no ideāla. Taču situācijā, kad dziesmuspēles un mūziklus piedāvā arī solīdie galvaspilsētas dramatiskie teātri, jautājums, vai nepieciešams patstāvīgs muzikālais teātris un, pats galvenais, vai tam tiks nodrošināta nepieciešamā publikas interese, paliek atklāts.
Operetei jāskan, tur nav divu domu. Decembrī Johana Štrausa "Sikspārņa" uzvedumu sola arī Latvijas Nacionālā opera, bet, vai taciņa uz patstāvīgu muzikālo teātri nav jau aizaugusi? To, cerams, turpinās pētīt Latvijas Operetes fonds.
