Ieva Zeidmane: Osokina minifestivāls pirmo reizi notika pagājušajā vasarā, un tobrīd situācija bija mazliet līdzīga – proti, pandēmijas sakarā ieviestie noteikumi bija mīkstināti, un tā bija iespēja mūziķiem satikties ar saviem klausītājiem atkal klātienē. Pieņemu, ka šis fakts jūsu pirmajam festivālam piešķīra īpašu gaisotni.
Andrejs Osokins: Tas bija laiks, kad ļāva pulcēties 25 cilvēkiem – tad vēl nebija ne masku, ne kovidsertifikātu, bet distances ierobežojums bija tie paši divi metri. Droši vien tie bija pirmie koncerti, kurus apmeklēja klausītāji, – viņiem bija neizsakāmi liels prieks: viņi dalījās ar savām sajūtām un emocijām par to, cik šī ir izsmalcināta vieta un cik skaista ir muzicēšana, un kādi brīnišķīgi mākslinieki. Tas deva mums cerību... Neskatoties uz to, ka bija pauze un daudz kas parādījās videoformātā, un bija bail, ka cilvēki tā arī paliks datorā un neies uz koncertiem, realitātē izrādījās pilnīgi otrādi. Dzīvais koncerts klātienē, tas, ka redzi mākslinieku uz skatuves un tieši šajā brīdī brīdī rodas māksla, pārdzīvojumi, emocijas un kaut kādas idejas, – tas ir neatkārtojams brīdis. Tur tiešām rodas burvība! Šāda brīža dēļ ir vērts dzīvot un izturēt visus izaicinājumus, kādi mums bijuši šajā gadā.
Arī šobrīd prieks ir līdzīgs un abpusējs – gan mūziķiem, gan klausītājiem. Visi tiešām vēlas satikties. Pagājušajā gadā koncertus varēja klausīties 20 klausītāji – šogad situācija būs līdzīga, vai ne?
Šogad būs mazdrusciņ vairāk. Mums būs daži koncerti, uz kuriem varēs nākt visi, bet ar veiktajiem kovidtestiem, būs daži koncerti, kuros būs maskas. Bet vairākums koncertu tomēr domāti tiem cilvēkiem, kuri vīrusu ir vai nu pārslimojuši – kā es pats, vai arī ir vakcinējušies, tāpēc viņi varēs sēdēt brīvi, bez maskām un izbaudīt skaisto atmosfēru un mūziku, sēžot pie galdiņiem.
Laiks bez dzīvajiem koncertiem šoreiz bijis daudz garāks nekā pagājušogad.
Mūzika klātienē – tas ir neatkārtojams pārdzīvojums, un katram cilvēkam, manuprāt, dvēselē ir stīgas, kas sāk vibrēt tieši tajā brīdī, kad skan dzīvā mūzika.
Jo ir taču skaidrs, ka cilvēks nav tāda būtne, kura var tikai gulēt, ēst, sēdēt mājās un neko vairāk nedarīt, – cilvēks ir ļoti daudzveidīgs. Iespēja baudīt mākslu ir viena no privilēģijām, kas dota mūsu civilizācijai.
Festivāls notiks klavieru salonā Brīvības ielā. Kādas ir šāda neliela salona priekšrocības?
Man ļoti patīk šī vieta un arī pati Brīvības iela, kas ir kā tāds simbols, – tā vienmēr ir mainīga, neapturama: tik daudz mašīnu... Un, protams, arī "brīvība" kā vārds, kas vispār šajā gadā katram no mums bijis ļoti svarīgs.
Brīvība būt vienam ar sevi vai tieši otrādi – brīvība būt sabiedrībā vai brīvība ceļot. Brīvība atbrīvoties no kādām lietām. Tā ir ļoti svarīga tēma.
Bet galvenais – tur ir tāda urbānistiska vide un salonā – ļoti izsmalcināts interjers, gandrīz marmora grīda, viss ļoti askētiski, bet gaumīgi. Arī brīnišķīgas klavieres tur vienmēr ir. Tā ir kā pērle! Atrasties tur ir bauda. Man tur ļoti patīk – gan tad, kad tur vingrinos, gan kad spēlēju koncertus vai veidojam ierakstus. Man tiešām šī vieta šķiet maģiska.
Ielas troksnis te nenāk iekšā?
Nāk, bet ļoti minimāli. Daudzi saka – tas esot kā papildu rozīnīte, kā iespēja saprast, ka dzīvi nevar apstādināt.
Mēs nevaram lūgt Brīvības ielai uz stundu apstāties.
Arī dzīve nāk ar pārsteigumiem, un pusotra gada laikā to pārsteigumu mums bijis tiešām ļoti daudz, varbūt pat pārāk daudz, un daži no tiem – arī traģiski. Tas devis mums atskārsmi, ka pasaule ir ļoti trausla un laiks vienmēr iet uz priekšu – to nevar apstādināt. Tā ka man jau šķiet, ka troksnis netraucē, tieši otrādi – tas dod īpašu un neatkārtojamu sajūtu.
Šādā salonā ir diezgan izteikts tuvplāns, bet jūs jau laikam esat no tiem mūziķiem, kas izbauda šādu tuvplānu ar klausītāju...
Man ļoti patīk šāda intīma atmosfēra un iespēja ar katru parunāt – gan muzikāli, gan iegaumējot katra klausītāja acis. Tas tiešām ir kaut kas fantastisks! Šogad klausītāju maksimums ir 30 cilvēki, kuriem tā būs ekskluzīva iespēja – būt tuvu brīnišķīgiem māksliniekiem. Pats tur būšu dažos koncertos, bet mums ir tādi grandi kā aktieris Ģirts Krūmiņš, kurš lasīs dzeju, būs Rihards Lībietis, kas spēlēs ģitāru, mums būs Deniss Paškevičs, Raimonds Tiguls, kas spēlē savu mūziku, mums būs Ieva Parša, kas būs mana koncerta īpašā viešņa, tāpat mums būs Katrīna Gupalo, Gints Smukais – tik daudzveidīgu mākslinieku komanda! Man par to ļoti liels prieks –
mūziķu atsaucība, viņu dvēseles maigums ir tas, ko īpaši varam izbaudīt pēc lielās pauzes.
Kad nebija koncertu – vien reti videokoncerti –, kad nebija arī ārzemju braucienu, mēs mazdrusciņ jutāmies tā, it kā klausītājs mūs negrib... Bet tagad klausītāji nāk, iegādājas biļetes, tāpat brīnišķīgie kolēģi grib būt uz skatuves – man liekas, ka tas ir tiešām kaut kas ļoti optimistisks, un šajā laikā mums vajag to optimismu...
Pērn teicāt, ka jums ir ļoti svarīgi, lai mūziķi, kuri piedalās šajā festivālā, ir arī jūsu draugi. Un ka jums šī draudzīgā, sirsnīgā atmosfēra ir ļoti nozīmīga. Šogad droši vien ir līdzīgi?
Tieši tā! Ar dažiem – piemēram, Raimondu Tigulu –, iepazināmies pirms gada, bet savos koncertos jau esmu spēlējis viņa skaņdarbu un esmu nosūtījis viņam ierakstu, kas Raimondam ļoti patika. Katru reizi priecājos, ja komponistam patīk tas, ko daru ar viņa mūziku. Tikām
ar Ievu Paršu esam draugi jau no tiem laikiem, kad vēl studēju Mūzikas akadēmijā – viņa man palīdzēja iepazīt skaistās Šūberta un Ravēla dziesmas, un tagad mēs ar Ievu gatavojam lielu un skaistu projektu, kas īstenosies šī gada beigās un nākamgad.
Šajā festivālā būs mūsu pirmais mēģinājums būt kopā uz skatuves, kad mēs abi vairs neesam vis students un pasniedzēja, bet gan mākslinieki ar krietnu pieredzi, bet jaunību acīs, balsī un pirkstos. Tiešām – par katru mākslinieku man ir savs stāsts. Par Katrīnu varētu stāstīt visu dienu... Tiešām prieks, ka viņi visi būs.
Pats spēlēsiet gan soloprogrammu, gan sadarbosieties arī ar citiem.
Trešdien būs mans solokoncerts, veltīts vācu romantiskajai mūzikai un tās pirmsākumiem – sākot no Mocarta. Šūberta dziesmas ir romantisma esence, tajās pievienosies Ieva Parša, un mēs atskaņosim dažas Šūberta dziesmas. Ceturtdien uzstāsies Deniss Paškevičs ar ļoti interesantu un eksperimentālu programmu, tāpat es atkārtošu arī savu solo programmu – uz šo koncertu varēs nākt cilvēki ar negatīviem kovidtestiem.
Piektdiena būs veltīta Katrīnai Gupalo – viņai būs gan soloprogramma, kas veltīta Imanta Kalniņa dziesmām, gan arī kopā spēlēsim dziesmas no mūzikliem, no kinomūzikas – tā būs virtuoza un aizraujoša programma.
Sestdiena būs īpaša, jo pirmo reizi kopā ar Ģirtu Krūmiņu apvienosim dzejas lasīšanas mākslu ar klavierspēles mākslu – tur būs gan Lūcijas Garūtas mūzika, gan Jāņa Mediņa mūzika, Skrjabins un Rahmaņinovs. Būs Velgas Kriles dzeja un Marinas Cvetajevas dzeja. Esam atraduši daudz interesantu paralēļu – ka skaņdarbs rakstīts tajā pašā gadā, kad dzejolis. Tas ir kaut kas fantastisks!
Svētdien pirms galā koncerta būs koncerts, kuru ļoti gaidu, jo mana draudzene, fantastiskā vijolniece, virtuoze, cilvēks ar plašu dvēseli – Magdalēna Geka – kopā ar Ivetu Cālīti atskaņos programmu "Sievietes".
Tajā skanēs ne tikai skaista mūzika – te būs arī ideja par to, ka daudzu komponistu sieviešu mūzika [allaž atradusies otrajā plānā]. Piemēram, Klāras Vīkas mūzika nebija tik populāra kā viņas vīra Roberta Šūmaņa mūzika. Varbūt vajag ieskatīties šo sieviešu mūzikā – varbūt tā ir vērtīga? Varbūt ko zaudējam, ja ejam tai garām? Varbūt šajā mūzikā ir kaut kas īpašs? Tur būs gan Klāra Šūmane, gan arī Maija Einfelde. Fantastiski izveidota programma! Bet svētdien – pēdējais koncerts: Raimonds Tiguls, Rihards Lībietis un Gints Smukais, divi brīnišķīgi ģitāristi un Katrīna Gupalo.
Varbūt mazliet par to programmu, kas tapusi kopā ar aktieri Ģirtu Krūmiņu. Jūs šo programmu veidojāt jau ar domām par konkrēto vietu?
Man ļoti patīk šis žanrs, kad dzeja savienojas ar mūziku. Pagājušogad mums ļoti veiksmīgi tas notika ar Rēziju Kalniņu – tas tiešām bija viens no koncertiem, kuru ļoti, ļoti ilgi atcerēšos. Šogad pavisam kaut kas cits – citas tēmas, daudz brāzmaināka dzeja, ar ļoti lielu iekšēju emocionālu spriedzi. Eksperiments ir tajā, kādā veidā šī dzeja varētu būt savienota ar Lūcijas Garūtas vai Aleksandra Skrjabina mūziku. Izrādās, ka melodijām, ko spēlēju, gandrīz vai var izdomāt vārdus, kas varētu būt ļoti tuvi Marinas Cvetajevas dzejai.
Arī kad Ģirts lasa – varētu rasties iespaids, ka skan mūzika, jo viņa balss skan tik daudzveidīgi – gan dziļi, gan viegli, gan emocionāli, gan auksti dažreiz.
Iznāk, ka mūzika un dzeja patiešām ir ļoti tuvas stihijas! Un tieši šo stihiju mijiedarbība un sintēze ir mūsu koncertizrādes galvenā tēma. Gūstu ārkārtīgi lielu baudu no šāda veida muzicēšanas un ceru, ka arī klausītājiem tas patiks.
Tikko esat atgriezies no koncertiem Vācijā...
Jā, apspēlēju vācu komponistu mūzikas programmu, ko festivālā spēlēšu trešdien un ceturtdien. Protams, ļoti patīkami, ka Vācijā mani atceras un arī nākamgad jau gaida ar Rahmaņinova klavierkoncertu. Tagad bija divi koncerti. Arī Vācijā ar klausītājiem piepildīta tikai puse zāles – nāk vakcinētie vai arī tie, kuri pārslimojuši. Ir ļoti liels prieks, ka pēc koncerta cilvēki saka, ka viņi pirmo reizi pēc ļoti lielas pauzes klausījušies mūziku klātienē. Viņi klausās Bēthovena ''Apasionātu'', kurā tik daudz pateikts, un viņiem tas ir tik liels prieks un enerģija. Un tad tu saproti, kāpēc tik daudz vingrinies, kāpēc gatavo šīs programmas, – ka tam visam ir kaut kāda jēga. Tas ir ļoti patīkami. Tā ka esmu atgriezies, esmu labā formā, un ļoti ceru, ka izdosies arī ļoti veiksmīgi nospēlēt trešdien un ceturtdien šo programmu.
Programma varbūt arī bija līdzīga, bet vieta, kur spēlējāt Vācijā, stilistiski bija pilnīgi cita – Veilburgas pils ir ļoti, ļoti skaista...
Tiešām – ļoti skaista, kā muzejs, kaut pilsēta neliela. Tās kalnā ir gan pils, gan arī citas mājas – pasakaini skaistas! Var neko tur nedarīt un filmēt 17. vai 18. gadsimta vēsturisko filmu... Cilvēki uz turieni nāk vienkārši baudīt – tur ir gan skaisti ziedi, gan brīnišķīgas celtnes, arī ļoti daudz dažāda veida restorānu.
Skats ir vienkārši pasakains – tur ir gan upe, gan kalni un lejas.
Agrāk pilī katru dienu bija koncerti, bet šovasar tie notiek tikai piektdienās, sestdienās un svētdienās. Tā ir vieta, kas piesaista ļoti lielu klausītāju uzmanību. Tuvumā ir daudz citu pilsētu – piemēram, Frankfurte ir nepilnas stundas brauciena attālumā. Cilvēki nāk un izbauda mūziku, un galvenais – koncertos ir ne tikai vecākā paaudze, par ko ļoti priecājos, bet arī jaunieši – viņi klausās Bēthovenu, Brāmsu, Šūbertu, un tas ir brīnumjauki, ka arī jaunākajai paaudzei šī mūzika šķiet tik interesanta, ka viņi ne tikai sēž "TikTokā", bet klausās arī Bēthovenu. Tas rada sajūtu, ka dažādie laikposmi ir savstarpēji saistīti – ka 17. vai 19. gadsimts var savienoties ar 21. gadsimtu un dažādie šķēršļi var tikt pārvarēti. Ka mēs pārvarēsim arī pandēmiju, visi dzīvosim laimīgi un varēsim novilkt maskas. Tas viss manī vieš optimismu.
Festivālā jums ne tikai jāspēlē – pats esat arī šī festivāla seja jeb rīkotājs. Tas uzliek papildu pienākumus un ir vairāk darba?
Darba patiešām ir ļoti daudz, tas ir nesalīdzināmi. Tāpēc prieks, ka viena no manām programmām jau gatava. Protams, ir organizatoriskais darbs, ir darbs ar katru mākslinieku. Ļoti svarīgi, lai viss būtu pārdomāts – lai cilvēkiem, kas nāk, būtu patīkami. Bet man ļoti palīdz gan Katrīna Gupalo, gan Daiga Bināne. Prieks, ka tas viss tagad iespējams. Pirmo festivālu veidojām maija beigās, un arī šogad gribējām maija beigas, kas ir vasaras sākums. Bet šoreiz būs citādāk – šoreiz būs jūlijs, vasaras vidus, vasaras zenīts, bet ļoti ceru, ka festivāls daudziem māksliniekiem un klausītājiem dos iespēju satikties, kas kaut kādā veidā palīdzēs visai mūsu sabiedrībai. Kaut ļoti mazai daļai, bet tomēr –
katrs cilvēks ir sabiedrības daļa, un, ja viņš vai viņa ir laimīgs, skaidrs, ka arī citiem ir vieglāk!
Cerams, nākamziem dzīvosim ar koncertiem. Arī jauniešiem tagad ir ļoti grūti – tiem, kuri mācās pie manis vai citiem pasniedzējiem akadēmijā – viņiem nav iespēju muzicēt tik daudz kā agrāk. Turklāt viņiem vispār ir ļoti grūts vecums, kad viņi tikai meklē savu klausītāju, savu stilu, un tas ir iespējams tikai uz skatuves. Un, tā kā viņiem tagad nav iespēju spēlēt, varbūt daži aiziet uz citu profesiju, un tā būtu ļoti žēl, jo parasti no profesijas pirmie aiziet projām tieši talantīgākie, jo viņiem ir ļoti liela vēlme kaut ko dzīvē sasniegt. Tāpēc ir ļoti svarīgi, lai visiem būtu iespēja koncertēt. Protams, tas nav atkarīgs no manis vai mūsu valdības, bet kaut kā mēs varam cerēt, jo arī cerībai ir ļoti liels spēks.
