Treski ir ciems Igaunijas dienvidaustrumos atrodamajā setu zemē pie Pleskavas ezera. Trīs kilometru attālumā atrodas Verskas lielciems, no kurienes nācis igauņu popstārs, grupu "Trad.Attack!" un "Zetod" līderis Jalmars Vabarna. Tieši viņa galvā izlolota ideja par festivālu setu zemē, kur ierastos kā tallinieši, tā rīdzinieki un vēl citu pilsētu un valstu mūzikas mīlētāji.
Ideja iecementēta Treski iegādātajā lauku īpašumā, taču privātmājas vietā tur uzcelta skatuve, uz kuras betona pamatiem uzburta momentānu interesi piesaistoša guļbrusu būve. Viena no Igaunijā dzīvojošā japāņu arhitekta Tomomi Hajaši realizētajām idejām, ko Jalmars Vabarna atzina par šai vietai un idejai vislabāko. Ambiciozs un padārgs prieks, taču ar tālejošu redzējumu kā par ikgadēju festivālu, tā atsevišķiem koncertiem un pat iespējamiem lielkoncertiem, jo skatuve ir abpusēja, un kādam "Trad.Attack!" vai varbūt pat mūsu pašu "Prāta vētras" koncertam būtu lietojama arī lielpļava, kas šoreiz tika izmantota kā auto stāvvieta.
Treski mūzikas programma tika balstīta uz vietējo popmākslinieku koncertiem, liekot uzsvaru tieši uz mūsdienu tendencēm un nepiemirstot arī par alternatīvākas ievirzes skaņu pasauli – elektronisko deju mūziku, fanku, regeju, indīroku un tamlīdzīgi.
Un ne velti festivāla oficiālajā garajā nosaukumā atrodams arī vārds "iedvesma", jo paralēli mūzikas programmai bija iespēja vingrot, nodarboties ar jogu un citām prātu un ķermeni attīstošām nodarbēm. Tajā skaitā arī saunas apmeklējumu, kas igauņu festivālā nav nekas neparasts. Dušu vietā atvēsināties varēja festivāla nelielajā teritorijā esošajā dīķī, ko daudzi arī izmantoja. Īpaši otrajā festivāla dienā tas vasaras saules staros daļēji izskatījās pēc īsta pludmales pasākuma.
Gaidīto 1500 ļaužu vietā, kas ir šāda festivāla formāta vēl par ērtu nodēvējamā kapacitāte, pārsvarā no Tallinas un Tartu ieradās apmēram tūkstoš ļaužu, taču pirmajai reizei tik attālu no pilsētvides esošam festivālam tas tāpat ir apsveicami. Nostrādā, protams, organizētāju jau labi zināmais vārds, it īpaši ņemot vērā, ka "Trad.Attack!" brigāde jau vairākkārt organizējusi arī "Trad.Fest!", kas noticis vairākās Igaunijas vietās, pulcējot populārākās igauņu grupas draugus un domubiedrus, kā arī, protams, fanus.
Līdz ar to Treski festivāls jau pirmajā reizē izskatījās ļoti labi un pārdomāti gan funkcionāli, gan vizuāli un audiāli.
Sarunā Jalmars Vabarna uzsvēra, ka uz festivālu nākamgad tiek gaidīti arī latvieši, jo Treski patiesībā atrodas tikpat tālu no Rīgas, cik no Tallinas.
Labvēlīgas ceļu satiksmes apstākļos festivāla apskāvienos var nonākt četru stundu laikā. Mūzikas programma gan pamatā balstīta Igaunijas skaņu pasaulē, taču netrūka arī ārvalstu viesu, tajā skaitā no Latvijas.
Mūsu zemi pārstāvēja arīdzan Igaunijā zināmais Chris Noah (īstajā vārdā Krists Indrišonoks – red.) ar savu grupu un tika uzņemts godam. Lai arī ne pašā karstākajā programmas laikā, tomēr iekustināja pie festivāla galvenās skatuves sapulcējušos publiku un beigu beigās pat nācās atvainoties, ka ilgāk vairs uzstāties nevar, jo festivāls paliek festivāls un uz otras skatuves jau sākas nākamais koncerts.
Noslēdza savu uzstāšanos Chris Noah ar savu Igaunijā zināmāko hitu "Fall Through", atstājot pārliecību, ka viņam viss vēl priekšā kā pie mums, tā Igaunijā un gan jau arī citviet.
Treski festivāla uzsvars vispār likts uz jaunajiem māksliniekiem, jo, kā uzsvēra Jalmars Vabarna, jaunie arī ir visforšākie popmākslinieki. Vismaz Igaunijā jau nu noteikti, kur mūzikas sfēra turpina strauju attīstību dažādu žanru virzienos. Lai arī it kā nācis no etno vides un primāri uzskatāms par tās mūziķi, Vabarna vienlaikus ir igauņu popstārs un attiecīgi labi pazīst arī populārās mūzikas vides māksliniekus, kurus tad arī bija uzaicinājis uz savu privāto megaballīti. Treski uzstājās kā arī pie mums labi zināmais multiinstrumentālists "NOËP", tā joprojām lieliskie igauņu soul-fankeri "Lexsoul Dancemachine".
Lai arī jaunākajos singlos viņu mūzikā izteikti jūtama mierīgāku vecās soulmūzikas intonāciju ienākšana, koncertā "Lexsoul" joprojām ir skatuviskās harismas un dzīvās improvizācijas spridzekļi,
turklāt sarunā pēc koncerta vokālists Roberts Linna pastāstīja, ka grupa noteikti atgriezīsies pie sava jaudīgā fanka arī ierakstos. Nākamgad taču ar vērienu jānosvin desmit gadu jubileja un tās svinēšana, visticamāk, skaršot arī mūsu platuma grādus.
Festivāla otra lielākā skatuve atradās kvalitatīvi restaurētā un mākslinieku izdaiļotā brīvdabas muzeja tipa klētī, kas brīžiem radīja problēmas tajā iekļūt daudzo koncertapmeklētāju dēļ. Šī patiesībā bija pirmā vieta, kur Jalmars Vabarna savā īpašumā sāka organizēt koncertus jau pirms dažiem gadiem un pirms reālas idejas par atsevišķu festivālu. Otrajā dienā dažus simtus metrus attālajā mežā darbojās vēl viena skatuve, uz kuras uzstājās mazāk zināmi, bet tāpēc ne sliktāki mākslinieki.
Ko jaunu un neparastāku meklējošai auditorijai tiešī šī bija īstā vieta atklājumiem, un šā apskata autoram par tādu kļuva neparasta igauņu jaunā dziesminiece un reizē elektroniskās mūzikas producente Marisa Pihlapa.
Viņa izdevusi savu debijas albumu "The Search for Life Within" un daļu tā materiāla pārnesusi arī uz dzīvo izpildījumu, izmantojot jau ierakstītus pavadošos trekus, cilpotāju, bet visupirms savu neparasto balsi, kas primāri atgādina par Sjūzenas Vegas daiļradi. Arī dziesmu saturs angliski ir dziļāks par popmūzikai ierastām frāzēm. Cik sanāca pabūt pie meža skatuves, tieši Marisas Pihlapas uzstāšanās spēja pie tās sapulcēt visvairāk interesentu.
Sarunā viņa atzina, ka pašai ir interesanti eksperimentēt ar jaunām muzikālajām idejām, lai arī bijušas visas iespējas palikt pie tradicionālās vijoļspēles, ko viņa apguva skolas laikā, un doties Igaunijā ļoti populārajā etno virzienā. Jaunais formāts viņas galvā radās pandēmijas laikā, sākot mājas apstākļos eksperimentēt ar elektroniskajiem gadžetiem, sajūtām un idejām. Vērts pievērst uzmanību!
Mūzikas programmā vispār bija īpaši piedomāts arī pie dzimumu vienlīdzības, un Jalmars Vabarna nekādi nebūtu varējis aizmirst, ka festivālā sava mazā skatuve jāatvēl arī setu kultūras popularizēšanai, pieaicinot vietējos tautas muzicēšanas, dziedāšanas un dancošanas entuziastus. Tā rezultātā bija tapusi Setolande, un festivāla apmeklētāju vidū ik pa laikam bija momentāni pamanāmas setu krāšņajos tautastērpos ģērbušās dāmas.
Gan piektdienas, gan sestdienas naktī darbojās arī tā dēvētie naktsklubi. Viens jau minētajā klētī, bet otrs ļoti neparastā un oriģinālā vietā – izbetonētā kādreizējā labības glabāšanas bedrē, kas ir divarpus metrus dziļa, 50 metrus gara un astoņus metrus plata. Tai pa virsu bija uzbūvēta piecus metrus augsta caurspīdīgā telts, vizuālie mākslinieki bija padomājuši par medūzām un citiem ūdensdzīļu tematikas mākslas objektiem, kā rezultātā igauņu radiopersonības Heidijas Purgas vai reivu eksperta DJ Jozela setos varēja ienirt kā lieliskas ballītes dziļūdeņos. Betonbedre gan atrodas Vabarnas māsas drauga īpašumā un viņš tik tiešām grasījies tur ierīkot zivju baseinu, taču Vabarna kādā atbilstošā savas dzimšanas dienas ballītes brīdī spējis viņu pārliecināt, ka vispār tur varētu būt arī foršs naktsklubs. Kad neparastas un drosmīgas idejas tiek realizētas, tās nostrādā lieliski!
Ar idejām vien, protams, nepietiek. To realizēšanai nepieciešama nauda. Visticamāk, pirmais Treski festivāls tā organizētājiem peļņu nenesa, taču pamati uzbūvēti labi.
Vide un infrastruktūra sakopta par Eiropas Reģionālās attīstības fonda līdzekļiem, pašu festivālu primāri sponsorē igauņu "spotifajs" vārdā "Fairmus" un vēl citi atbalstītāji, bet joprojām liela nozīme ir arī pārdoto biļešu skaitam. Uz visām trim festivāla dienām biļete maksāja 70 eiro, kas šķita ļoti pieņemams skaitlis piedāvājuma un cenas attiecībai. Tāpat festivālā bija pieejamas jau iekārtotas teltis un citas ērtības. Ar viesu namu pārbagātību setu novads gan nevar izcelties, lai arī ārpus festivāla laika šādas naktsmītnes Verskā un tās apkārtnē ir itin pieejamas. Ēdināšanas un dzirdināšanas cenas Treski festivālā bija mūsdienām atbilstošā līmenī, kas nozīmē ap padsmit eiro iztērēšanu vai nu par paēšanu, vai stiprāka alkoholiskā kokteiļa iegādi. Alus un sidrs bija pieejams standartcenās ap pieci eiro. Starp citu, festivālam bija arī savs pudelēs pildītais amatalus, ko bija darinājis Jalmara Vabarnas brālis. Tīri subjektīvi – sarkanais alus uzvarēja tumšo.
Pie cenas pieliktos piecus eiro bija iespējams saņemt atpakaļ, nododot depozītglāzi. Paliela un ērti izdodama summa šādai vajadzībai, kas loģiski nozīmēja glāžu nemētāšanos teritorijas zālienā. Labierīcības bija nodalītas abu dzimumu pārstāvjiem, turklāt tumšajā diennakts laikā kabīnes bija apgaismotas arī iekšienē. Šādi sīkumi, kā zināms, festivālā pārvēršas par diezgan eksistenciāli svarīgiem punktiem, ko pie sevis galvā atzīmēt ar patīkamu izsaukumzīmi.
Kopumā Treski atstāj jau startā labi pārdomāta boutique klases festivāla iespaidu, kurā valda lieliska atmosfēra un kas atrodas neparastā, skaistā vietā.
Šogad ļoti paveicās ar laika apstākļiem, bet no tiem diemžēl ļoti atkarīgs ikviens brīvdabas pasākums. Neskatoties uz karstajām dienām, naktis pie mūsu ziemeļu kaimiņiem gan bija jūtami vēsākas – latviski vasarīgo 18–20 grādu vietā nācās saskarties ar 12–13, taču rūdītiem festivāla apmeklētājiem tās jau ir sekundāras problēmas.
Jalmars Vabarna atzina, ka galvā jau salicis nākamā gada festivāla programmu, kas noteikti nebūs ne ar ko sliktāka. Varbūt 2023. gada 11.–13. augustu tik tiešām vērts rezervēt setu zemes apciemošanai un labai ballītei "Trad.Attack!" ģimenes lauku īpašumā.
