Četri treka riteņbraucēji un viņu jaunais albums. Intervija ar grupu «Prāta vētra»

Grupas "Prāta vētra" albums un koncertfilma "Gads bez kalendāra" tapis divu gadu garumā un ir kā sajūtu fiksācija laikā, kurā piezīmju blociņa lapas tā arī palikušas bez dienas plāniem, bet grupa “Prāta vētra” mierā nav sēdējusi. Ja koncerti nav iespējami, tad “Prāta vētra” pie klausītājiem "nāk caur ekrānu".

Arī ar Renāru Kauperu, Jāni Jubaltu un Māri Mihelsonu tikāmies "Zoom" videozvanā nedēļu pirms filmas “Gads bez kalendāra” publiskošanas. Mūziķi ir lieliski stāstnieki, kuri nopietnās atbildēs prot ievīt smalku joku vai izklaidējošā atkāpē viens otru pavilkt uz zoba. Sarunā koncentrējāmies uz radošā procesa detaļām un aizkulisēm. Lai mums visiem beidzot top skaidrs, kurš kuram pirmais piezvanīja.

Aiga Leitholde: Šo koncertfilmu mēs sākumā iepazīstam audio – caur dziesmām. Tās joprojām ir popmūzika un tās ir vairākās valodās – latviešu, angļu, krievu. "Prāta vētra" vienmēr ir bijusi daudzvalodīga, pieņemu, ka arī šajā gadījumā tas atnāca pavisam dabiski!

Jānis Jubalts: Mēs paši no sevis jau nekur nevaram aizbēgt. Esam iegriezuši šo trīsvalodīgo riteni, un mēs to arī turpinām. Koncertos šīs dziesmas ir kā enkurs, kas liek izvēlēties – kurā valodā konkrēto dziesmu izpildīt, jo zālē ir dažādu tautību cilvēki. Un šis albums nav izņēmums, ir singli visās trijās valodās. 

Renārs Kaupers: Visgrūtāk izvēlēties, ja drīkst piebilst Jāņa teiktajam, spēlējot Anglijā vai Īrijā, kad publikā lielākoties ir latvieši, bet ir arī lietuviešu, igauņu un krievu tautības cilvēki. Tad katrs grib dzirdēt dziesmu savā valodā. Teiksim, aktuālā dziesma "Rudens", kurai krieviski nosaukums "Ветер", angliski – "Lonely Feeling (To Be Lonely)" – katrs ir pieradis pie savas versijas, atnākot uz koncertu, izdzird kaut ko citu. Tad reizēm mums ir grūti lavierēt starp visām valodas versijām. 

Vai Tev, Renār, ir dziesmas, kuras pats gribēsi dziedāt vienā versijā? Vai tas vairs nav tik būtiski?

Renārs Kaupers: Es teiktu, tā ir pierašanas vaina kā man pašam, tā klausītājam, kas padziļinātāk seko Vētras daiļradei un zina šīs daudzvalodīgās versijas. Protams, pirmā, ko iedziedu, ir versija latviešu valodā, un tad es tai emocionāli pieķeros. Bet ar laiku nāk pārējās versijas, ar kurām emocionāli sarodu, kad ar tām darbojos ierakstu studijā. Tad seko koncerti, kur vienkārši iemācos pārslēgties no vienas un otru versiju. Līdzīgi kā mēs varam runāt vairākās valodās, tāpat tu vari dziedāt vairākās valodās. Varbūt pašos pirmsākumos tas bija sarežģīti, bet – jo vairāk dari, jo vairāk aprodi, un tas nesagādā grūtības. Runājot tieši par albuma "Gads bez kalendāra" dziesmām, manuprāt, tur ar valodām viss ir ļoti labi salicies. Dziesma "Feels" vienmēr ir bijusi angļu valodā, tur nekad nevajadzēs domāt, kurā valodā izpildīt šo dziesmu. Tad ir latviešu skaņdarbi, ko būs prieks dziedāt kopā ar mūsu brīnišķīgajiem ciemiņiem "Tautumeitām", ansi.

Protams, mēs ar lielām cerībām skatāmies uz nākamo vasaru, kad, iespējams, varēs organizēt lielākus koncertus un dzīvē nospēlēt šīs dziesmas. 

Vēl gribu nedaudz paturpināt par tekstu. Albumam "Gads bez kalendāra" esat piesaistījuši teksta meistarus  Ingu Bērziņu un Jāni Šipkēvicu. Bērziņš pazīstams kā, piemēram, Dona superhita "Pēdējā vēstule" autors, Šipkēvicam grupā "Instrumenti" ir daudz piemēru. 

Renārs Kaupers: Ar Ingu mums ir ļoti sena sadarbība. Albums "Kaķēns, kurš atteicās no jūras skolas" – tas ir mūsu sadarbības epicentrs, jo tur daudzu dziesmu tekstu autors un daudzu tekstu ideju ierosinātājs ir Ingus. Jāsaka, tajā laikā tapa arī dziesma "Dzelzceļnieks", kas būs šajā albumā. Ar dziesmu ir notikusi interesanta transformācija. Tajos laikos, 2000. gadu sākumā, dziesmai bija pilnībā cita melodija. Sākot rakstīt šo albumu, parakājāmies savos apcirkņos un atradām to skici.

Mēģinājuma telpā nejauši, kā tas vienmēr notiek, Māris sāka spēlēt vienu savu instrumentālu skaņdarbu, un man spontāni sanāca uzdziedāt virsū tās dziesmas tekstu. Sanāca brīnišķīgi! Mēs visi atzinām dziesmu par labu esam. 

Kā veidojās sadarbība ar Jāni Šipkēvicu? Vai tas ir viens zvans – Jāni, varbūt tev ir kāds teksts?

Renārs Kaupers: Es esmu lasījis, kā savulaik Bono (grupa “U2”) un Maikls Staips (grupa “R.E.M.”) savstarpēji viens otram ir palīdzējuši ar tekstiem vai teksta idejām, jo tas ir dabīgi, ka var gadīties, ka tev dziesmas melodija neraisa pietiekami spilgtu asociāciju. Tad opcija "zvans draugam", sakot – ir tāds gadījums, ka mēs netiekam galā, varbūt tev kaut kas ienāk prātā!? Jānis ļoti labi palīdzēja, par dziesmu uztaisīja brīvu, poētisku redzējumu, un tad mēs to apdarinājām. Ļoti daudz kas palika no šī pirmsākuma teksta, bet daudz kas tika pielikts klāt vai pamainīts. Šādā veidā mūsu kopējā darbībā tapa trīs dziesmas. 

Jānis Jubalts: Sakiet, vai ir bijis gadījums, kad pieaicina papildspēku un neko no tā radītā neizmanto?

Renārs Kaupers: (smejas) Zini, es atceros sensenos laikus, kad rakstījām "Tavas mājas manā azotē" un tur bija solo partija, atceraties? Mēs pieaicinājām brīnišķīgo Raimondu Macatu iespēlēt blūmīzeru. Kad viņš to ierakstīja, tad bija sajūta, ka nevar saprast, vai blūmzers iederas vai ne. Tad uzaicinājām vienu meiteni čellisti un viņa iespēlēja savu partiju, un beigās tas viss jauki samiksējās. Bet ir brīži, kas ir uz jautājumu zīmes. Nekas cits man nenāk prātā.

Kā pareizāk pateikt, ka iespēlētais netiks iekļauts, lai kolēģi neaizvainotu?

Renārs Kaupers: Māri, diplomātijas lielmeistar, pastāsti – kā pareizāk rīkoties?

Māris Mihelsons: Sveiki, sveiki! Klausos jūsu čalās un man ir prieks! Atbildot uz jautājumu, droši vien grūti to ir pateikt.

Ja tu savā mākslas darbā pieaicini radošu cilvēku ārpus tava kolektīva, protams, ir ļoti grūti pateikt – nē. Man šķiet, mēs nekad arī to neesam pateikuši. Bet pasaules mūzikas praksē ir tādi gadījumi.

Ja nemaldos, tad Maikla Džeksona praksē ir stāsti par to, ka viņš vienu dziesmu ierakstīja n-tajās studijās ar dažnedažādākajiem producentiem un dziesmu rakstītājiem, galu galā paņemot vienu versiju. Par pārējām versijām mēs tā arī neuzzināsim. Kā pateikt? Ja reiz esi nobriedis pieaicināt viesus, kā mūsu gadījumā ansi vai "Tautumeitas", tad arī ir jāļauj viņiem mākslas dzimšanas brīdī ienest savu redzējumu un savu unikālo radošumu. Papildinot Renāra piemēru par blūmīzeru – viss tur ļoti labi iederējās, bet ar čellu tas pacēlās vēl labākā līmenī. Ja tu aicini viesi, tad tu jau zini, uz ko tu ej un kur tas varētu virzīties. Es vēl gribēju pie tekstiem atgriezties – 

par Ingu Bērziņu runājot, man personīgi ir ļoti liels prieks, ka viņš ir viens no šī albuma, jo Inga teksti ir dzeja un man ļoti patīk dziesmas, kurās var saklausīt dzeju. Tiklīdz dziesmā piedalās dzejolis, tas ir līmeni augstāk, ļoti spēcīgi!

Jānis Jubalts: Tā tas ir, jā!

Es arī jums absolūti piekrītu! Man vienmēr ir šķitis ļoti jauki, kad mūziķi runā par mūziķiem. Varbūt sarunu turpinām ar jau pieminētajiem albuma muzikālajiem viesiem! Kāpēc tieši šie viesi, un kas jums šķita svarīgi, viņus pieaicinot savam radošajam procesam?

Māris Mihelsons: Ar "Tautumeitām" bija tā – mums radās dziesmas motīvs, kas pieprasīja etniskās mūzikas papildinājumu. Skaidrs, pie kā vērsties – "Tautumeitām".

Renārs Kaupers: Pirmā dziesma, kuru mēs kopā ar "Tautumeitām" sagatavojām, bija "Tavas pēdas pagalmā". Tā radās kā skice dziesmai, uz kuru mēs vēl paspējām sapulcēties Rīgā uz trīs stundas ilgu radošu sesiju. Tādā garā parasti tiek rakstītas Vētras dziesmas – visiem kopā mētājot idejas. Arī tekstu mēs lielā mērā visi kopā salikām. Bija viena dziesmas daļa, kā jau Māris sacīja, kurai nepārprotami prasījās etnisks skanējums. Mums uzreiz prātā iešāvās "Tautumeitas". Sekoja zvans, un meitenes ar prieku piekrita, un mēs "Instrumentu"  studijā ierakstījām viņu vokālus. Tas ir foršs moments, kā jau Māris pieminēja, mākslas dzimšanas brīdis! Ja tu kādu aicini, tu jau rēķinies ar viņa enerģiju, savu pienesumu. Tas ir jānovērtē, un par to ir jāpriecājas.

Kad mūziku rada divas enerģijas reizē, tas transformējas pavisam citā plūsmā.

Šķiet, klāt mēs bijām divatā ar Kasparu, kad meitenes rakstīja balsis. Kā viņas kopā saliek savas harmonijas – viņām ir konkrēti kanoni, kā tautas tradīcijās veidojas balsis. Kolosāli, kā "Tautumeitu" balsis ieguļas šajā dziesmā! Un dziesma iegūst citu dimensiju. Tie ir fantastiski brīži, ja vēl izdodas kopā šo sadarbību paveikt!

Māris Mihelsons: Jā, es atceros, kā jūs no "Instrumentu" studijas sūtījāt dzimšanas brīža video, kad muzikālais motīvs, kurš vēl iepriekš ar pieaicinātajiem draugiem nav izmēģināts, piepeši ieskanas un top par kaut ko pilnīgi jaunu. Kurš piezvanīja kuram?

Renārs Kaupers: Jā, jā! Es zvanīju Asnatei.

Māris Mihelsons: Un skanēja pī-pī.

Renārs Kaupers: (smaidot) Nu ja – viņa paceļ un izdzird: Asnate, čau, te Renārs, puišu kolektīvam ir ideja! Nākamajā reizē ar meitenēm satikāmies, kad tika filmēts 18. novembra koncerts "Hanzas peronā". Tajā brīdī Kaspars bija izstrādājis jau nākamo skici, kas man bija telefonā, un bija sajūta, ka varētu būt vēl viena dziesma ar "Tautumeitām". Parādīju ideju Asnatei un viņa teica – ar prieku! Tā tapa dziesma ar nosaukumu "Tur, kur Dieva kamanas slīd". Kad lielākā daļa dziesmas bija iedziedāta "Instrumentu" studijā ar ieraksta režisoriem Gati Zaķi, Reini Sējānu, palika viena maza frāzīte, kas bija jāiedzied, un Asnate to atbrauca izdarīt uz Ikšķili Ingara Viļuma studijā. Nav pārāk sarežģīti?

Nē, nē, es uzmanīgi klausos!

Renārs Kaupers: Asnate atbrauca un faktiski iedziedāja šo četrrindīti trīs minūtēs. Un tad likās – hei, tāds brauciens un trīs minūšu dziedājums, un viss ir izdarīts! Pirms šī ieraksta mēs ar Ingaru mēģinājām saprast, kā vislabāk skanētu dziesma "Gads bez kalendāra". Tur ir divbalsība, kur meklējām otru balsi. Asnate piekrita pamodelēt savu balsi. Iedziedāja, un mums šķita – tas ir brīnišķīgi! Es domāju, ka viņai bija mazliet izaicinājums, ka dziesmā "Gads bez kalendāra" nav izteikta etniskā skanējuma. Šoreiz viņas dziedājums ir popmūzikas manierē, un Asnate pati teica, ka grūti ir pie tā pierast. Galu galā mēs visi sajutām, ka šī ir vēl viena sadarbība. 

Man ir ļoti interesanti dzirdēt šos stāstus, kas dod ieskatu radošajās aizkulisēs.

Renārs Kaupers: Kas ir kolosālākais, – ka šie stāsti ir ļoti dzīvi! Kā Māris teica, tos nevar ne paredzēt, ne izplānot. Tu kaut ko dari, un lietas sāk notikt!

Kā notika sadarbība ar ansi?

Māris Mihelsons: Stāsts par sadarbību ar ansi ir ļoti interesants iekš tā, ka mūsu

Kaspars Roga ir atvēries jaunā ampluā. Šajā albumā viņš ir mūzikas autors daudzām dziesmām un idejām. Viņš bija ierepojis "nevalodā" to repa daļu, kurā būtu jābūt kādam, kurš prot repot.

Kaspars savā manierē bija savirknējis burtu un zilbju virknes (atdarina virknējumu) – tādā garā. Man personīgi ļoti, ļoti patika tieši Kaspara "nevaloda". 

Renārs Kaupers: Vervelēšana.

Māris Mihelsons: Kaspara vervelēšana – sākumā tā izklausījās dīvaini, bet vēlāk pieradu un man šķita, ka tā tas varētu arī palikt. Tad mēs šo domu palaidām. Par ansi – tur viss bija skaidrs, ka tas bija jautājums viņam. Un ansis tajā brīdī bija aizņemts, jo viņš strādāja pie sava albuma "Liela māksla". Renārs viņu uzrunāja. Tu viņu uzrunāji? Droši vien, ka tu? 

Renārs Kaupers: Jā, es runāju ar viņa sieviņu/menedžeri, un mēs sarunājām satikties klubā "Piens". Lai gan mēs zinām, ka sarunas tēma ir uzaicinājums ansim piedalīties dziesmā, pirmo pusstundu nevarēja saprast, vai viņš piekritīs vai ne. Viņš sacīja, ka tagad esot iekšā savā albumā. Es sacīju, ar lielāko respektu, bet mēs būtu priecīgi, ja sanāktu šāda sadarbība. Beigās izrādījās, ka arī viņš būtu ļoti priecīgs. Mēs nonācām pie – darām to! Un tad tas tiešām paņēma ilgu laiku, bet jāsaka, ka nebija nekādas steigas, jo ritēja gads bez kalendāra un mums nebija noteikts publiskošanas datums, ansis pabeidza savu albumu. Pateicoties šim uzaicinājumam es savukārt nokļuvu anša albumā, kur otrā dziesma (dziesma “Gaismās” aut.) ir par to, kā viņš dodas pie kādas noteikti “nosacīti" latviešu popdīvas sarunāt kādu kopdarbu un viņa viņam atsaka. Šajā skumīgajā brīdī zvanu es un saku – ansi, čau!

Jānis Jubalts: Sanāk, ka Tu nomainīji dīvu.

Renārs Kaupers: Nu jā, mēs visi nomainījām dīvu. 

Māris Mihelsons: Esmu vairākkārt noklausījies anša "Lielo mākslu", kas arī ir stāsts par šo brīdi, kad tapa albums. Un arī viņš savā galā nodarbojās ar kaut ko, kas pēc tam izvērtās par gada albumu. Forši!

Virzoties pie koncertfilmas, šķiet, tas ir likumsakarīgs solis. Jums ir laba pieredze aktiermākslā un jums ir režisors. Bet, protams, koncertfilma jau nav tas pats kā mākslas filma vai teātris, bet droši vien pieredze palīdz.

Renārs Kaupers: Nešaubīgi, ka palīdz. Pareizi saki, šī nav izteikta aktierfilma, neskaitot to, ka mēs katrs pats spēlējam savu lomu. Aktieru būšana un filmas ir ļoti tuva Vētras tēma visos laikos. Mēs ceram, ka mums kādreiz izdosies tikt līdz mūsu lielajai mākslas filmai "Mītavnieka piedzīvojumi". Scenārijs jau sen ir uzrakstīts, gaida īsto laiku. Kas attiecas uz koncertfilmu, mēs mēģinājām atrast atbilstošāko albuma formu. Starp idejām bija video albums, bet cilvēki jautāja, kas tas ir? Tāpēc

sapratām, ka koncertfilma nedaudz labāk raksturos šo notikumu, kuru veido scenogrāfija, horeogrāfija, krāšņi vizuālie efekti.

Tur ir arī "making of" (tapšanas aizkulišu) filmiņa par to, kā mums ir klājies gadā bez kalendāra – kā mēs "Zoom" sesijās lemjam, ko rakstīsim, ko darīsim, kā pamazām tas viss top. Doma ir sekojoša, tā kā mēs šobrīd nevaram tikties koncertos, tad šī ir iespēja, kā parādīt jauno albumu, esot uz skatuves. Katram ir iespējams iegādāties šo piekļuves saiti koncertam un noskatīties jauno albumu. Tas ir veids, kā šajā laikā mēs varam dalīties ar savu mākslu. 

Māris Mihelsons: Šis ir ļoti interesants un radošs laiks, jo tu esi spiests, ja vien pats to vēlies, izdomāt veidu, ko darīt. Kā sevi nodarbināt radoši? Kā turpināt darīt lietu, kas ir tava dzīve? Kā ierakstīt dziesmas, kad atrodamies katrs savās mājās? Šādā veidā lielākoties arī albums tapa, katram savā kaktiņā esot. Sākotnējā doma bija nofilmēt vienu, varbūt trīs dziesmas dzīvajā izpildījumā. Radoši darbojoties nolēmām, ka jānofilmē viss. Kaspars izdomāja scenogrāfiju, pieaicināja horeogrāfi Lieni Gravu ar komandu, tapa video grafikas. Koncertfilmas radīšana bija ļoti labs veids, kā aizpildīt šo mēnešiem ilgo mājās būšanu.

Tas bija izaicinājums mums pašiem un es domāju – ļoti interesanti būs arī skatītājiem.

Laikā, kad “Netflix” valda pār pasauli un kinoteātros mēs vairs īsi neejam, kaut arī tikko biju uz jauno Bonda filmu – ļoti labs piedzīvojums sēdēt atkal lielā ekrāna zālē. Cilvēki ir pieraduši skatīties lietas ekrānos, un šī ir mūsu nākšana pie cilvēkiem caur ekrānu.

Man šķiet, plaša publika nepacietīgi gaida, ko "Prāta vētra" vēl izdomās? No malas var šķist, ka jums jau viss ir. Kāda ir jūsu attieksme pret publikas gaidām?

Renārs Kaupers: Imants Ziedonis ir teicis: "Finiša nav un nebūs, ir tikai starts"!

Lai arī kas būtu bijis aiz tevis, lai arī kas ir noticis, būtībā tu esi šajā brīdī ar skatuvi, kuru tu vari piepildīt vai no jauna izveidot.

Tu vari sacerēt, izdomāt kaut ko, kas kādā brīdī parādīsies nākotnē. Mūsu gadījumā ir forši, ka esam četri dažāda tipa kurbulētāji, kuriem noteiktos brīžos ir pastiprināta aktivitāte. Kas attiecas uz šo albumu, es to redzu kā Kaspara. Viņš mūs visus iekurbulēja gan ar muzikālām idejām, gan ar video albuma koncepciju.

Mēs bieži lietojam salīdzinājumu ar četriem treka riteņbraucējiem. Viens brauc, brauc, brauc, viņš sagurst, aiziet maliņā un otrais kļūst par pirmo. Un arī mūsu gadījumā tas cauri visiem Vētras gadiem ir ļoti izteikti.

Protams, nākotnē gribētu izaicinājumus mums pašiem. Gribētu uztaisīt kaut ko interesantu, kas nav bijis. Laika gars visu laiku mainās, tādēļ jāsaprot, kā mēs varam sevi parādīt šodienā. 

Māris Mihelsons: Primāri mēs šo visu darām, jo mums pašiem gribas interesantu, piepildītu un radošu dzīvi. Tikai pēc tam tu sāc domāt par skatītāju. Pamatā tas laika gars ir vajadzīgs mums pašiem. 

Renārs Kaupers: Šobrīd kā savu nākamo izaicinājumu redzu uzgleznot Odrija kungu (Jāni Jubaltu, kas "Zoom" piedalās no meitas profila aut.), jo viņš tik ekskluzīvi sēž.

Māris Mihelsons: Es tūlīt nobildēšu.

Renārs Kaupers: Nu jau galva ir par daudz uz to pusi (koriģē Jubalta sēdēšanu aut.). Šādi no mazas lietiņas, kas mūs visus aizrauj, var rasties pilnīgi jauns "Prāta vētras" stāsts. 

Māris Mihelsons: Šis ir labs (rāda ekrānā Jubalta foto, kas ir cēlos pelēkos toņos aut.)

Jānis Jubalts: Būs jāglezno!

Renārs Kaupers: Ivanova kungam šo var sūtīt vai Miervaldim Polim.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt