Dāvis Eņģelis: Kāds latviešu diriģents raksturojis čellistus šādi: "Čellisti apzinās sava instrumenta dievišķīgo skaņu un romantisko elpu. Arī viņi paši līdzinās savam instrumentam — aristokrātiski, ar apgarotu dvēseli, cildeni." Sakiet, vai kaut kādā veidā jūsu raksturs atbilst jūsu čella raksturam?
Žans Gijēns Keirass: Kas mani piesaistīja čellam, kas man tajā patīk — tam ir tik daudz šķautņu, tik daudz raksturu. Jā, čells ir dziedošs instruments, jo jāspēlē ar lociņu. Saviem studentiem vienmēr salīdzinu čella spēli ar dziedāšanu. Mūsu modelis ir dziedātāji. Balss ir mūsu modelis.
Bet čells var nozīmēt arī tik daudz citu lietu. Čells var būt skaņas, kas ar instrumentu pilnīgi neasociējas.
Un, paldies dievam, mūsdienu komponisti to padziļināti pēta. Čells spēj iemiesot ļoti dažādas pasaules.
Tā ir arī atbilde uz jūsu jautājumu — tas esmu es. Man vienmēr vajadzējis spēlēt ļoti daudzveidīgu repertuāru.
Mans raksturs man nekad neļautu darīt vienu un to pašu. Es nevarētu būt romantiskā laikmeta čellists, kurš spēlē tikai skaistas, romantiskas frāzes. Tam es vairs neticētu. Tamdēļ savās koncertprogrammās man patīk vienkopus likt skaņdarbus, kas viens ar otru savienojas, bet arī tādus, kas viens ar otru konfliktē. Lieku kopā laikmetīgus skaņdarbus ar klasicisma, baroka repertuāru un vēroju, kā tie satiek, kā veidojas dinamika starp šiem dažādajiem skaņdarbiem. Kā tie viens otram palīdz iegūt dzīvību.
Tātad ne velti visi jūs slavē par jūsu daudzpusību. Tas izriet no jūsu rakstura. Jūs nevarētu visu mūžu spēlēt tikai laikmetīgos čellkoncertus.
Jā. Es arī nevarētu visu laiku spēlēt Dvoržāka Koncertu, kas nenoliedzami ir viens no meistardarbiem, un man patīk šīs koncerts. Nepieciešamība pēc daudzveidības izriet no tā, ka mūzika pēc savas iedabas ir dzīva māksla. Būtu nepareizi sevi iegrožot vienā rutīnā. Sajust izaicinājumu, manuprāt, atskaņotājmāksliniekam ir ļoti veselīgi. Pašlaik mana dzīve ir sevišķi izaicinoša, pēdējās nedēļas bijušas pilnīgi trakas, es spēlēju visas Baha svītas, bet arī programmu, kurā Baha svītas apvienotas ar laikmetīgu mūziku. Tas ir trīs stundu garš koncerts, mazliet neprātīgs izaicinājums. Tāpat ierakstīju "Donu Kihotu", pirmatskaņoju brīnišķīgā franču komponista Tristana Miraija koncertu. Pašlaik sadarbojos ar Amsterdamas "Sinfonietta", iestudējot norvēģu komponista Rolfa Valina darbu, arī Haidna koncertu. Es nepārtraukti lēkāju no viena repertuāra uz citu, pašlaik tas ir gandrīz jau par traku, bet man nav laika apstāties un sākt garlaikoties.
Bet trīs stundu garš koncerts — sakiet, idejas par šādiem ekstrēmiem koncertapstākļiem jūs sev izdomājat pats vai arī ir kāds, nezinu, iepriekšējo paaudžu čellists vai cits mūziķis, vai mākslinieka prototips, kas jūs iedvesmojis uz šādiem izaicinājumiem?
Es to nesauktu par ideju, drīzāk par aicinājumu. Kāpēc es deviņu gadu vecumā iemīlēju čellu? Ir grūti atbildēt uz šo jautājumu, deviņu gadu vecumā vēl nepastāv tāda ideja “kāpēc”. Nav konkrētu iemeslu, ir tikai vēlme — jā, es vēlos to spēlēt! Tad saproti, ka tas strādā. Tā ir mana balss, un kā es to varu izpaust. Un tā sagadījies, ka pēc rakstura esmu ļoti zinātkārs, man patīk izzināt jaunas pasaules. Pasaule, ar kuru sazinos caur mūzikas radīšanu, vēlos, lai tā būtu bagātīga, pilna ar dažādiem raksturiem. Redziet, ja salīdzinām ar aktieriem:
ir izcili aktieri, kas visu mūžu spēlē vienu un to pašu lomu, viņi spēlē paši sevi. Alēns Delons vai Lino Ventura. Man ļoti patīk Lino Ventura, bet viņš vienmēr spēlēja pats sevi. Un tad ir aktieri, kuru temperaments paģēr daudzus dažādus tēlus.
Kad vēl biju students, vienmēr, kad kādam kompozīcijas studentam vajadzēja konsultēties par čella spēli, pamēģināt kaut ko izspēlēt, visi nāca pie manis, jo viņi zināja, ka man tas patīk un es labprāt iesaistīšos. Man patika izspēlēt viņu idejas, saprast, vai tās kaut ko pienes klāt čellam, jaunu skanējumu vai jaunu dimensiju. Šāda mūziķa arhetips viennozīmīgi ir ģeniālais vācu komponists Helmuts Lahenmanis. Viņš joprojām ir dzīvs, un viņš komponē skaņdarbus orķestrim; tajos neviens instruments nerada skaņu tam ierastajā veidā. Instrumenti rada trokšņus, bet ļoti delikātā veidā. Un tad iespējams ieraudzīt jaunu, satriecošu universu, pasauli, par kuras eksistenci pat nenojauti. Tā ir komponista apbrīnojamā iztēle, par kuru mēs, atskaņotājmākslinieki, esam pateicīgi, jo mums patīk nokļūt komponistu radītajās pasaulēs. Tas ir mūsu dzīvesveids.
Savā ziņā mēs esam kā dzeguzes, kuras nevij savas ligzdas, bet izmanto tās, kuras novijuši citi putni.
Komponistu pasaules mums nepieciešamas, mums patīk turp doties, tur dzīvot, un kaut kādā mērā arī mēs esam vajadzīgi, lai šīs pasaules iedzīvinātu.
Nesen intervēju mūziķus no klaviertrio, viņi stāstīja par koncertu, kurā bija jāspēlē Mesiāna "Kvartets laika galam". Un viņi stāstīja par to, cik grūti atrast citu skaņdarbu, kuru varētu likt līdzās Mesiāna kvartetam, jo tas ir tik ļoti individuāls gan sava vēsturiskā konteksta, gan Mesiāna mūzikas valodas dēļ. Jūs savukārt stāstījāt par programmu veidošanu, vienkopus liekot dažādu laikmetu mūziku. Sakiet, vai ir tāds skaņdarbs čella repertuārā, kurš īsti nesader ne ar vienu citu, kas ir tik patstāvīgs, ka piemeklēt tam līdzās citu viena koncerta robežās ir sevišķi grūti?
Man par to būtu vairāk jāpadomā. Es patiesībā reti kad nonāku līdz problēmai, ka skaņdarbu būtu grūti vai neiespējami salikt kopā ar citu darbu. Jo, manuprāt, ja mēs nokļūstam jebkura izcila darba kodolā — vai tas būtu Mesiāns, Ditjē, Bulēzs —, ja mēs paņemam šī darba esenci — kas ir spēks aiz šī kodola? Aiz radītā darba, aiz radošuma, kas ļāvis šim darbam rasties? Tu sāc apjaust, ka šīs lietas, kas pastāv aiz radošā procesa, kaut kādā mērā ir universālas. Tās ir šīs universālās kvalitātes, ap kurām vienu otrai blakus var nostatīt ļoti dažādas pasaules.
Un, ja skaņdarbs ir teju neizmērojams un visu pārņemošs kā jūsu piesauktais Mesiāna “Kvartets Laika galam” — arī hronometrāžā apjomīgs —, tad viens no loģiskākajiem risinājumiem būtu pretī likt tādu skaņdarbu, kas veido spēcīgu kontrastu, kam ir sava, pilnīgi citāda mūzikas valoda, un kas beigās ļauj uz Mesiāna Kvartetu paraudzīties citā gaismā.
No studiju laikiem atceros, ka analizēju Luidži Dallapikolas Čakonu čellam. Būtībā tas ir seriāls darbs 12 toņu tehnikā, bet Dallapikola to izmantojis ļoti melodiskā, pat kantilēnā veidā, ļaujot arī izskanēt daudz konsonansēm. Manuprāt, tas ir ļoti skaists darbs. Sakiet, kāda jūsu skatījumā ir skaistuma nozīme mūzikā?
Tas ir ļoti labs jautājums. Es ticu, ka mākslā iespējams izpaust ne vien skaisto, bet arī tumsnējo, komponista iekšējus konfliktus skaistā veidā. Kāpēc es to saku? Es atkal izmantošu oratora metaforu: ja orators runā nepatīkamā balsī, publika nevēlēsies viņā klausīties. Vismaz ne ilgstoši. Es ticu, ka iespējams izteikt ļoti tumšas, spēcīgas emocijas, kas nav nekāds rožu dārzs, vienlaikus pievēršot ļoti lielu uzmanību balss kvalitātei, kas šo vēstījumu nes.
Tas padara mākslu brīnišķīgu — mēs spējam izteikt savas nepatīkamās sajūtas mākslinieciski skaistā veidā. Tas izklausās pretrunīgi, bet es uzskatu, ka šī pretruna ir nepieciešama.
Kad pie manis atnāk studenti un ar neglītu skaņu spēlē Šostakoviču, kas ir visai tumša mūzika, es viņiem saku, ka tas tā nestrādās, tad tā vairs nav māksla.
Man šķiet, ka Šostakoviča un arī viņa ietekmēto komponistu groteskās, tumšās mūzikas lappuses ir atsevišķa problēma interpretam — kā šo informāciju vai šos afektus iztulkot? Kā jūs sakāt — lai tā dēļ neciestu skaņa.
Es domāju, ka cilvēki, kas nāk uz koncertiem, vēlas pieredzēt kontrastus. Varbūt arī skaņas, kas varbūt ir, nezinu, pārlieku skaļas vai pārlieku asas. Bet viņi nevēlas, lai viņiem sejā mestu dubļus. Tas nav iemesls, kāpēc cilvēki nāk uz koncertiem.
