Benefice

Mārcis Kūlis un viņa burvju klarnete

Benefice

Vijolnieks Maksims Vengerovs - no L. van Bēthovena līdz kinomūzikai

Čellists Ivars Bezprozvanovs: Mana vieta ir šeit – jādzīvo šeit un jāmuzicē šeit

Čellists Ivars Bezprozvanovs: Mana vieta ir šeit – jādzīvo šeit un jāmuzicē šeit

Še tev dālderis, pērc, ko gribi, nesaki ne jā, ne nē, ne balts, ne melns. Ja vārdu "pērc" aizstātu ar "vēlies" – kas tas būtu, ko vēlētos čellists Ivars Bezprozvanovs? "Droši vien, ka laimi. Ja tā ietver sevī visu – gan veselību, gan mīlestību, tad vairāk arī patiesībā neko nevajag," saka Latvijas Nacionālās operas čellu grupas koncertmeistars un Dārziņskolas skolotājs Ivars Bezprozvanovs, kuram 14. augustā apritēja piecdesmit.

Mūzika uz ielas

"Vai esmu bijis ielu muzikants? Protams! Diezgan aktīvi esam šo rūpalu piekopuši kopā ar kolēģi Normundu Putriņu – tepat Doma laukumā pie Doma baznīcas regulāri spēlējām pirms un pēc koncertiem. Tas gan beidzās jau 1997. gadā, kad sāku darbu Latvijas Nacionālajā operā kā čellu grupas koncertmeistars. Mums bija diezgan plašs repertuārs, jo čellu duetus sarakstījuši dučiem komponistu. Protams, piemeklējām kontrastējošus darbus, lai būtu gan melodiski, gan ātri, jo cilvēkiem patīk daudzveidība. Bez šaubām, spēlējām arī ļoti populārus hitus, ko varētu atpazīt jebkurš..."

"Uz ielas esi visciešākajā saiknē ar publiku.

Bet, ja gribi tiešām nopelnīt, jāspēlē ļoti labi – nu nekādi nevar spēlēt sliktāk nekā koncertzālē, jo cilvēku pūlis uzvedas kā viens dzīvs organisms – to apliecina daudzi pētījumi.

Cilvēki to ļoti labi jūt – ja spēlē tikai ubagošanas pēc, tad arī iemet žēlastības dāvanu. Bet ja viņus kaut kas pārsteidz un aizrauj, viņi apstājas un klausās līdz pat stundai, kamēr mēs taisām kārtējo pauzīti, lai atpūstos. Gadus desmit uz ielas nospēlēju. Bijušas situācijas, kad spēlējam ļoti labi, cenšamies, lienam no ādas ārā, bet mums iet garām kā tukšai vietai. Mēģinājām izvilkt visādas likumsakarības, kāpēc tas tā notiek. Mainījām repertuāru, eksperimentējām, bet tas nepalīdzēja. Izrādās – visa pamatā ir kontrasti dabā!

Piemēram, ļoti slinki uz klausīšanos cilvēki ir pirms negaisa.

Kad jau sāk mazliet mākties, viņi kļūst tramīgi. Savukārt pēc tikko nolijuša lietus, kad saulīte atkal uzspīd, cilvēki ir ar mieru tikt vaļā no visa, kas vien viņiem kabatās..."

Dzimšanas diena un pazudušie pīrādziņi

"Mans draugs, kolēģis un kursabiedrs vēl no Liepājas mūzikas skolas laikiem Jurijs Savkins, ar kuru esam kolēģi Latvijas Nacionālajā operā un regulāri spēlējam arī kamermūzikas koncertus, savulaik regulāri ieradās uz manām dzimšanas dienām. Bet vienmēr nāca apmēram pusstundu vai pat četrdesmit minūtes pirms norunātā laika. Tā nu viņš atnāk, mēs papļāpājam, pamuzicējam – viņš spēlē klavieres, un viņam ļoti patīk mani pavadīt.

Kad nu atnāk citi mani draugi, mēs pārsteigti konstatējam, ka pīrādziņu bļoda ir tukša, cepumi izēsti, tikai viens mazs sīkums – neesmu nofiksējis, pa kuru laiku tas noticis.

It kā visu laiku taču abi esam bijuši aizņemti! Laika gaitā mēģināju nofiksēt, kā tas notiek, un man tas izdevās... Izrādās – tas notiek ar burvju mākslinieka veiklību: it kā starp citu – Jurija rokas iet pa gaisu, žestikulē, neskatoties tiek paņemts pīrādziņš, tas ieslīd mutē, nepārtraucot sarunu. Liela virtuozitāte!"

Gadalaiks

"Esmu tipisks šejienietis, man patīk visi gadalaiki! Atrodu zināmu kaifu un patikšanu pilnīgi visos, pat tad, ja ārā ir riebīgs laiks – vējš un slapjš. Kamēr citi domā – jābrauc projām no šīs valsts un jāmeklē siltāka vieta, man tā nav.

Ar lielu patikšanu eju ārā arī vējā un sliktā laikā: man tie kontrasti ārkārtīgi patīk.

Muzikāli karstākā, bez šaubām, ir vasara, lai cik tas jocīgi arī neizklausītos, jo it kā ir atvaļinājums gan no skolas, gan operas. Bet vasarā notiek visi lielie festivāli un atsevišķi koncerti, kuri plānoti jau gadiem iepriekš, piemēram, mani solokoncerti, kuros regulāri uzstājos pārsvarā Liepājā, šogad arī Rundālē. Vasara ir tāda ļoti, ļoti īsa – vismaz man ir tāda sajūta. Bet tas ir tas, ko varu darīt sev, nevis tikai sēdēt orķestrī, bet spēlēt arī kā kamermūziķis, kā solists. Tas ļoti atsvaidzinu gaidāmo darba sezonu, kur būšu skolotājs Dārziņskolā un orķestrants Operas orķestrī."

Ātrums

"Mans ātrums līdzinās auto, velosipēdu un kājāmgājēju ātrumam – tās ir lietas, kuras pats praktizēju. Ļoti daudz braucu ar riteni un eju kājām, kad laiks to atļauj.

Man tiešām patīk ātrums – gan braucot ar auto, gan spēlējot ātrus skaņdarbus. Tas rada adrenalīnu. Tāds kaifiņš!

Neteikšu, ka tas ir pašmērķīgi – ka gribētu atstāt iespaidu uz kādu. Drīzāk laba sajūta ir man pašam. Ja varu kaut ko darīt ātri, tad ir tāds gandarījums, ka vēl pirksti kustas vai spēju pabraukt ar auto ātri – protams, kur tas atļauts, piemēram, pa Polijas vai Vācijas autobāņiem."

Draugi

"Draugi klāt nenāk – tie, kas bijuši mani draugi, tie arī ir. Ja ar draugu saprotam cilvēku, kuram var uzticēt jebko – parunāties par dzīvi, situācijām, noskaņojumiem, izkratīt sirdi – tādu ir ļoti maz. Šai listē, protams, neiekļauju savu sievu Ilutu Treiju: tur nu neko nekad nenoslēpsi, viss redzams kā uz delnas... Par jebkuru programmu, ko spēlēju, konsultējos ar viņu, un Iluta vienmēr kaut kā atrod tās idejas, kā vislabāk kaut ko sajūgt kopā vai pamainīt.

Apbrīnojami! Tāds vieds cilvēks. Ko es bez Ilutas darītu – nezinu.

Bet mūzikā domubiedru man ir daudz – tādas muzikālas draudzības. Jā, tādi cilvēki man ir, ar kuriem labprāt spēlējam koncertus, pēc tiem mazlietiņ bohēmas – parunājam un pazirgojamies, visādi jautri pavadām laiku. Tāds ir Aldis Liepiņš."

Koncertzāle

"No Latvijas koncertzālēm pirmais vistīkamākais iespaids bija par Rēzeknes "Goru" – tur spēlēju pašā pirmajā koncertā, vēl dažas dienas pirms oficiālās atklāšanas. Ar diriģentu-kontrabasistu Jāni Stafecki un viņa kamerorķestri atskaņoju Haidna Čellkoncertu Domažorā. Ļoti viegli šeit spēlēt! Akustika – burvīga, var atļauties piano, pianissimo un vissmalkākās nianses. Ļoti patīk arī Latvijas Nacionālās operas Beletāžas zāle.

Ir arī ļoti daudz kultūras namu vai tautas namu, kuros ir lieliska akustika un komfortabli spēlēt – piemēram, Iecavā.

Ļoti daudz koncertēju arī "Liepājas dzintarā" – tur patīk kamerzāle. Lielā zāle šeit ir tāda, ka jābūt pietiekoši labam instrumentam, lai varētu spēlēt – jābūt varenai tembrālai paletei un skaņas biezumam: čella skaņai jābūt diezgan lielai un pamatīgai – tad tas čells tur skan ļoti labi."

Ivars Bezprozvanovs, Ilze Zariņa un Liepājas Simfoniskais orķestris

Bezmiegs

"No fizioloģijas viedokļa bezmiegs man nav raksturīgs. Kopumā guļu labi. Bet šis vārds man drīzāk asociējas ar skaņdarbu un komponistu, kurš to uzrakstījis – Pēteri Plakidi. Jā, Pēteris man bija draugs – viens no tiem ļoti, ļoti retajiem. Mēs tik tiešām ar viņu daudz runājām ne par mūziku, bet par dzīvi, stāvokļiem.

To, ka viņa vairs nav, izjūtu joprojām. Laiku pa laikam ir lietas, par kurām gribu pajautāt un piezvanīt Pēterim – bet kam nu vairs piezvanīsi..."

Opera, operu opera un baletu balets

"Mana Opera ir laba, to tiešām varu teikt, ka tā ir mana. Strādāju tur jau kopš 1997. gada. Sākums nebija viegls, jo nācās ielēkt visās baleta un operas izrādēs uzreiz, sēžot pie pirmās pults, un tas prasīja gan savu daļu nervu, gan veselības.

Tādā Pučīni operā jau notis neko nenozīmē, tur jāzina, kad tās spēlēt...

Bet, par spīti visām problēmām, ko opera sākotnēji man radīja, tā mani ievilka sevī, un nemaz vēl nesteidzos izkļūt ārā no tās bedres, jo kolektīvs ir ļoti labs, man patīk tur uzturēties. Nekādas sevišķas intrigas nenotiek, vismaz es tajās nepiedalos. Ir tiešām jauki draugi un kolēģi, ar kuriem varu visu ko parunāt, un, ja atgriežamies pie draugu tēmas, tad tur man ir vēl viens tiešām labs draugs – Leonards Antoņevičs, trešais koncertmeistars vijolēm. Esam ne tikai kolēģi darbā, bet arī kaimiņi laukos."

"Mana operu opera... Tas pats sākotnēji nīstais Pučīni, par kuru nekādi nevarēju saprast, kad lai tās notis iespēlē. Tagad viņš ir viens no maniem mīļākajiem komponistiem – viņa mūzika ir ģeniāla.

Ar baletu man nav tik mīļas attiecības, jo baletā viss ir pakārtots kājai – kad tas solists nokrīt, tad jābūt tam ‘Punkš!’ – beigu akordam.

Tā ka primārais te nav mūzika, bet kāja, kas nokrīt – lai būtu kopā. Un tad tā tempu raustīšanās – jo solists ātrāk virpuļo, jo mūzika kļūst ātrāka, jo viņš lēnāks, jo mēs lēnāk spēlējam. Baleta specifika. Šad tad tas ir kaitinoši, bet tā tas nu ir – un es to pieņemu."

Baletu balets man bija Šostakoviča balets "Gaišais strauts", kuru iestudēja un diriģēja Normunds Šnē. Varbūt viņš bija diezgan stingrs pret dejotājiem un pieprasīja, lai dejotāji spēlētu pēc mūzikas, nevis mēs spēlējām pēc kājas,

vai arī mūzika bija tik ģeniāla un feina, bet to baletu varēju spēlēt ar baudu. Vai arī Čaikovska "Riekstkodis" – spēlējot to simtiem reižu, nevaru iedomāties, ko tur vēl pielikt, ko atņemt, tur viss ir pabeigts. Tik kolosāli!"

Skolotāja un citi meistari

"Mana profesore Mūzikas akadēmijā Eleonora Testeļeca man ļoti, ļoti daudz devusi ne tikai čella spēles tehnikas ziņā, bet arī cilvēciskā lieluma ziņā. Viņa ir tāda personība... Muzicējot viņa pieprasīja visu būtību – nedrīkstēja spēlēt tāpat vien, kaut kādas notis. Man ļoti paveicies, ka man bija tāda skolotāja. Paralēli bija aktīva sadarbība ar komponistu un pianistu Pēteri Plakidi. Tas tandēms bija brīnišķīgs, jo viņi papildināja viens otru."

"Jau kopš vidusskolas laikiem ļoti daudz klausījos ierakstus. Ne tikai čella mūziku, bet arī vijolniekus un dziedātājus. Biju ļoti aizrāvies ar vokālo mākslu – ne jau pats dziedot, bet klausoties. Jo man šķita, ka tā jāskan čellam."

Pusgadsimta lielās veiksmes, atziņas, jautājumi

"Mana lielā pusgadsimta veiksme ir, kajoprojām esmu pie labas veselības un varu spēlēt čellu. Darīt lietu, kas man patīk.

Joprojām varu strādāt fizisku darbu, kas man ārkārtīgi patīk savos laukos – pļaut zāli, zāģēt kokus, nest, celt, skriet, braukt. Tā ir liela veiksme. Ja par lielajām atziņām...

Protams, kādreiz bija lielie megasapņi, ka darīšu to, to un to. Bet izrādās, ka mana vieta ir šeit – jādzīvo šeit un jāmuzicē šeit. Ir bijuši aicinājumi, esmu piedalījies pat kaut kādos konkursos, bet tā īsti nav gribējies būt vienam kaut kur svešumā. Tā ka šo savu bērnības sapni ātri atmetu. Dzīvoju un strādāju šeit.

Vēl, protams, viena no atziņām – ka kopumā jau neaizvietojamu cilvēku nav, kā saka, ar neaizstājamiem cilvēkiem ir pilni Raiņa kapi.

Tie ir tie lielie mazie jautājumi. Mēģinu dzīvi veidot no lielām un mazām laimītēm. Lai būtu jauki brīži. Piemēram, nospēlēju Šūberta Arpeggione Šūbertiādē Ungurmuižā. Āra apstākļi, vējš auksts, bet mūzika izdarīja savu – rokas nesala. Pirms tam bija Salacgrīvā daudz jāspēlē. It kā ir liela slodze, bet, kad visu izdari, tā ir laimīte. Un gandarījuma sajūta ir. Vai arī kaut kas labs laukos izdarīts, vai maniem bērniem kaut kas labs sanācis. Vai kāds skolasbērns kaut ko labu iemācījies."

Tādas sīkas labas lietas. Tādām lielām lietām nemaz virsū neskatos.

Mūzika
Kultūra
Jaunākie
Interesanti