Pēc tam viņa kopā ar Londonas orķestri dosies tūrē uz Spāniju, Āziju un ASV, bet martā atgriezīsies Latvijā, lai kopā ar "Trio Palladio" un Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri (LNSO) spēlētu Bēthovena Trīskāršo koncertu.
"Trio Palladio" pērn bija rezidējošais ansamblis Vidzemes koncertzālē "Cēsis". Čelliste izvairās nosaukt vienu spilgtāko notikumu šī gada laikā un atzīmē, ka visi koncerti bijuši spilgti, atšķirīgi un vienlīdz svarīgi – ne tikai Latvijā, bet arī citās valstīs – Londonā un Varšavā. "Ļoti kaislīgi tam visam gatavojāmies, nevaru izcelt vienu koncertu – viss šis gads mums bija ļoti bagāts!
Tā ir milzīga privilēģija, ka jaunam ansamblim dota iespēja tik daudz uzstāties, jo zināms ir fakts, ka kamermūzikai vienmēr ir mazliet jācīnās par savu eksistenci.
Par rezidences statusu esam ļoti pateicīgi pirmkārt jau Cēsu koncertzālei un Inesei Zagorskai. Tāpat arī par to, ka ar Latvijas vēstniecību palīdzību un ieteikumiem mums bija iespēja spēlēt gan Vigmora zālē, gan Varšavā. Tā mums bija milzīga laime..."
Vai ir iespējams vārdos noraksturot, kā viens kameransamblis atšķiras no cita?
"Mājas sajūta nekad nerodas uzreiz," pārliecinājusies pieredzējusī kamermūziķe.
"Ir, protams, tā, ka ar dažiem mūziķiem, satiekoties pirmo reizi, ir ļoti viegli. Bet… tas ir paviršs vieglums. Kad sāc patiešām ar to cilvēku kopā strādāt, redzi, ka tur ir jāpieslīpē tas, jāpiestrādā pie tā, un kaut kāds kompromiss iznāk šā vai tā.
Protams, man gribas domāt, ka "Trio Palladio" dod māju sajūtu – ar Evu esam pazīstamas jau kopš sešu gadu vecuma, esam vienā klasē mācījušās, viņa ir mana pirmā kamermūzikas partnere, kad vēl skolas laikā mūs vienkārši salika ansambļos.
Arī ar Reini daudzās lietās varam saprasties no pusvārda.”
Vaicāta, ko Kristīnei Blaumanei nozīmē Kristaps Pētersons, mūziķe saka tā: "Kristaps Pētersons man nozīmē tieši Čellkoncertu – tā man bija pirmā īstā iepazīšanās ar viņa mūziku. Lai gan vispirms dzirdēju viņa skaņdarbu "Šahs", ko izpildīja "Kremerata Baltica". Tieši pēc šī koncerta, kas notika Lielajā ģildē, Kristapu arī pirmoreiz ieraudzīju, piegāju viņam klāt, lai apsveiktu un iepazītos. Tad arī Kristaps man izteica savu vēlmi – stāstīja, ka rakstot Čellkoncertu un jautāja man, vai es gribētu to nospēlēt. Līdz ar to, ka "Šahs" uz mani bija atstājis lielu iespaidu, ar lielu prieku, protams, piekritu. Vēlāk, kad jau pa īstam sākām strādāt pie šī koncerta, nebija vienkārši.
Jau no pirmā orķestra mēģinājuma mani šī mūzika ļoti spēcīgi uzrunāja – tai ir kaut kāds hipnotisks spēks.
Kristaps no manis vēlējās panākt, lai neeju akadēmisko izpildītāju ceļu caur instinktīvi romantisku emocionalitāti – viņš gribēja panākt eksistenciālismu, tādas pilnīgi primitīvas, pirmatnējas izjūtas, tāpēc nācās pie daudz kā piestrādāt,” atceras Blaumane. Jutu, ka, pateicoties viņam un viņa mūzikai, manī pavērusies kāda jauna šķautne. Tagad, kad pagājuši jau diezgan daudzi gadi un daudz esmu viņa mūziku dzirdējusi un arī atskaņojusi, šis skaņdarbs ir un paliek visspilgtākais no visiem viņa darbiem.”
Čellistei ar šī opusa pirmatskaņojumu saistītas dramatiskas atmiņas – tolaik ieplānotais pirmatskaņojums bijis jāatceļ veselības problēmu dēļ. "Īstenībā koncertu vajadzēja pirmatskaņot 2011. gadā.
Diemžēl nedēļu pirms pirmatskaņojuma Liepājā man, kā jau daudziem mūziķiem, sākās problēmas ar rokām, nedrīkstēju spēlēt aptuveni mēnesi.
Paldies Dievam, orķestris un Atvars Lakstīgala bija ļoti pretimnākošs, un mēs vienkārši šo pirmatskaņojumu pārlikām gadu vēlāk.”
Pēc 9. februāra koncerta Kristīne Blaumane dosies atpakaļ uz Londonu: "Manu Londonas filharmonisko orķestri februārī un martā gaida aktīvs tūrēšanas laiks – Spānija, pēc tam Āzija, tad Amerika. Marta beigās atgriezīšos Latvijā, lai ar "Trio Palladio" spēlētu Bēthovena trīskāršo koncertu kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri.”
