Rudens kamermūzikas festivāla koncerts „Vītols, Vasks un Šūberts" 16.oktrobrī Mazajā ģildē ir vienīgais iemesls, kāpēc Kristīne Blaumane ieradusies Latvijā.
„Patiesībā tas ir brīnišķīgi, ka es varu ierasties uz kaut ko tik skaistu kā Šūberta kvintetu, jo tas ir viens visvisizcilākajiem kamermūzikas skaņdarbiem, kāds jebkad ir uzrakstīts," uzsver Blaumane, skaidrojot, ka gan čellistam, gan altistam un vijolniekam ir sapnis spēlēt šo skaņdarbu, tāpēc arī viņa piekritusi. Turklāt skaņdarbs nav nemaz tik bieži atskaņots Latvijā.
Tomēr noteicošais par labu dalībai koncertā Blaumanei bijuši mūziķi, ar kuriem kopā būs jāspēlē, proti, Spīķeru kvartets – Marta Spārniņa, Anti Kortelainens, Ineta Abakuka un Ēriks Kiršfelds.
„Noteicošākais, protams, bija tas, ka tas ir kvartets, kurā spēlē Ēriks Kiršfelds, kuru es personiski pazīstu jau ļoti daudzus gadus. Man liekas, no septiņu gadu vecuma," atklāj Blaumane. „Man ar Ēriku bijušas vienmēr arī mūzikā ļoti labas attiecības, tāpēc iespēja paspēlēt kopā šoreiz bija noteicošā."
Runājot par čellistu līmeni Latvijā, Blaumane norāda, ka joprojām pamati jaunajiem mūziķiem tiek ielikti labi, taču, sasniedzot 16-18gadu vecumu, mūziķi saprot, ka vēlas tikt pasaules apritē. Tas nozīmē, ka jātiek mācīties augstskolā Eiropā, lai pēc tam tur dabūtu darbu. 80. un 90.gadu čellistu paaudzei nebija iespēja izklīst pasaulē, bet, kad šī iespēja parādījās, viņi izklīda.
Agrāk mēs runājām, ka mums ir čellisti un pianisti, bet tagad ir dziedātāju un diriģentu laiks. Un kā Latvijas dziedātāji un diriģenti sevi šobrīd piesaka pasaulē, viņi ir pilnīgi aizēnojuši visus pārējos mūziķus ar saviem panākumiem," norāda Blaumane. „Es domāju, ka patiesībā līmenis vienalga ir augsts, vienkārši tagad tādas nozares, kuras mūs aizēnojušas."
