Kategorijā "Izcils sniegums gada garumā" nominēts saksofonists Kārlis Auziņš, dziedātāja Jūlija Vasiļjeva un sitaminstrumentālists Guntars Freibergs.
Ievadam – "Lielās mūzikas balvas 2022" žūrijas ekspertes Ivetas Grundes atziņa: "Šī nominācija ir kā maratons gada garumā, mūziķim un maratonistam atšķiras tikai stratēģija, uz mūziķi gulstas arī atbildība par satuves partneriem, kolēģiem, un tādēļ ir nepieciešama nemainīga profesionālā kvalitāte, lai tas būtu garants labam, kvalitatīvam koncertam vai izrādei. Visiem 2022. gada nominantiem šīs īpašības piemīt."
Kārlis Auziņš: Caur mūziku mācos būt labāks cilvēks
Kārlis Auziņš ir latviešu laikmetīgā džeza un improvizētās mūzikas saksofonists un komponists. Absolvējis Amsterdamas konservatoriju un Kopenhāgenas Ritmiskās mūzikas konservatoriju, šobrīd viņš ir aktīvs Latvijas, Eiropas un Skandināvijas džeza un mūsdienu mūzikas skatuves dalībnieks. Kārlis galvenokārt pazīstams no tādiem projektiem kā "Auziņš. Čudars. Arutyunyan", "Kārļa Auziņa kvartets", "Mount Meander", "Keno Harriehausen Quartet", "Own Your Bones". Debijas albums "Kārlis Auziņš. Solo" nominēts kā gada labākais džeza albums Latvijas Mūzikas ierakstu gada balvai "Zelta mikrofons", savukārt galveno balvu šajā pašā nominācijā ieguvis trio "Auziņš. Čudars. Arutyunyan" albums "Baltic". Šī gada aprīlī izdevniecības "Jersika Records" paspārnē klajā nāks albums "Klusā daba / Still Nature" ar Kārļa Auziņa mūziku kopā ar pianistu Rihardu Plešanovu. Kārļa mūzikai raksturīgs gan meditatīvs intraverts skanējums, gan ekspresija, īpaša mūzikas leksika, kas balstīta paplašinātās spēles tehnikās gan uz klavierēm, gan saksofona.
Zīmīgākie koncerti 2022. gadā, kuros piedalījies saksofonists Kārlis Auziņš: jaunās mūzikas festivāla "Arēna" koncerts "Klusā daba" ar pianistu Rihardu Plešanovu, "Sirds katedrāle" ar trio "Auziņš. Čudars. Arutyunyan", koncerts Latvijas Radio 1.studijā ar kvartetu "Auziņš. Ūsitalo. Poišs. Arutjunjans".
Anna Veismane: Vai bez nosauktajiem koncertiem pagājušā gadā vēl ir kas tāds, ko tu gribētu atzīmēt? Kas varbūt nav tik ļoti pamanīts, bet kas bijis tev nozīmīgs?
Kārlis Auziņš: Ārpus Latvijas bijis festivāls "jazzahead!", kas būtībā ir džeza mūzikas gadatirgus, kurā uzstājas daudzas un dažādas džeza grupas no visas Eiropas. Tur uzstājāmies ar "Keno Harriehausen Quartet", kurā jau kādu laiku darbojos.
Cik svarīga tev ir žanru daudzveidība?
Man patīk iemest sevi dažādās situācijās, kur man jāatrod sevi kontekstā. Jāteic, ka žanru spektrs man ir diezgan plašs.
Patiesi: ja salīdzinām to mūziku, ko dzirdējām Latvijas Radio 1. studijā, kas bija pagājušā gada martā, ar to, kas skanēja festivālā "Arēna", redzam, ka eksperimentēšanas kāre tevī ir ļoti izteikta, tāpat skaņu meklējumi. Tevī mīt interese par ļoti dažādu mūziku. Kā tas viss sākās? Bija Madona, tad – Rīgas Doma kora skola, bet kad īsti noformulēji virzienus, kuros vēlies strādāt? Bija Amsterdama, bija Dānija – pastāsti, kā atradi savu ceļu!
Amsterdamas posms man vairāk saistās ar tradicionālāku džezu, kad apgūsti to, kas ir džezs, apgūsti šīs mākslas valodu un pamazām sāc iepazīt arī dziļākus novirzienus. Amsterdamas posma beigās vairāk sāku iepazīt Džona Koltreina mūziku, kas man ir ļoti dārga, un tas manī daudz ko mainīja.
Bija viens zīmīgs posms Amsterdamā: bija kāda meistarklase, uz kuru atbrauca mūziķi jeb skolotāji gan no Lielbritānijas, gan Norvēģijas: spēlējām improvizēto mūziku, kur fokuss nav uz tradicionālo džeza valodu, bet vairāk uz eksperimentālo. Un šī meistarklase man tiešām daudz ko sagrieza pavisam otrādi!
Sāku domāt par mūziku citādāk, atradu savu stilu, kurā varētu iet tālāk. Šis punkts ievirzīja mani Kopenhāgenas posmā: satiku cilvēkus, kas ir no turienes, un mani ļoti uzrunāja iespēja spēlēt ar viņiem kopā. Viens no viņiem bija Artūrs Tuzniks, ar ko kopā tapa arī mans pirmais albums. Tā bija pirmā reize, kad sajutu, ka ir cilvēki, kas tiešām ir uz viena viļņa ar mani enerģētikas ziņā un idejās. Pārcēlos uz Kopenhāgenu un sāku studēt Kopenhāgenas Ritmiskās konservatorijas maģistrantūrā. Šī skola ir diezgan liels pretstats Amsterdamas konservatorijai, jo tur vairāk fokuss tiek likts uz to, lai atrodi sevi, lai ej dziļāk savā oriģinālmūzikā – sevis paša komponētajā mūzikā un daiļradē.
Šis bija posms, kad sāku pievērsties tieši skaņas meklējumiem. Jo interesanti: kopš Madonas mūzikas skolas pagājuši jau kādi divdesmit gadi, tu it kā zini tās iespējas, ko piedāvā saksofons, bet īstenībā to ir daudz vairāk! Ir vēl tik daudz visādu sonisku iespēju uz šī instrumenta, ko vari integrēt savās muzikālajās izpausmēs.
No šī posma tad arī dzima ideja par solo albumu, kas tika radīts, izmantojot tikai paplašinātās tehnikas. Savukārt šis solo albums un skaņu meklējumi – tas būtu mans nākamais solis, kā varu turpināt šos meklējumus, spēlējot arī citus instrumentus. Un, tā kā klavieres vienmēr man bijis ļoti tuvs instruments – es arī pārsvarā komponēju pie klavierēm –, izdomāju, ka klavieres būtu labs turpinājums šiem meklējumiem. Man arī paveicās ar to, ka pandēmijas laikā, kad Madonas mūzikas skolā nekas nenotika, Madonas mūzikas skolas direktors Mārtiņš Bergs bija tik laipns, ka piešķīra man Māras zāli – tā ir ļoti skaista telpa ar flīģeli un skaistu vitrāžu, kurā katru rītu varēju nākt un eksperimentēt ar klavieru sagatavošanu: eksperimentēju ar to, kā varētu komponēt, un tad arī radās kompozīcijas "Klusajai dabai".
Vai jau tad, kad mācījies Madonā, pavīdēja doma, ka varētu doties džeza mūzikas virzienā?
Tur man jāpateicas savam pirmajam saksofona skolotājam Andrejam Cepītim. Pirmkārt, viņš tolaik organizēja saksofonmūzikas festivālu Madonā, un tā bija pirmā reize dzīvē, kad dzīvajā izpildījumā dzirdēju tieši džeza mūziku: tas bija Rīgas saksofonu kvartets – toreiz ar Gintu Pabērzu, Renāru Lāci, Arti Sīmani. Viņi spēlēja tādu opusu "Amazing Race", kur Gintam bija solo. Nodomāju – "Wow!"
Andrejs Cepītis jau saprata – klasiskā mūzika nav īsti manējā, un viņš juta, ka gribu iet kādā citā virzienā: viņš man jau tajos laikos pamācīja šo to par akordiem, par burtiņiem, kā tos uz klavierēm nospēlēt. Viņš arī bija pirmais, kurš man lika improvizēt.
Andrejs Cepītis izveidoja ansambli, kurā spēlējām Baha-Guno "Ave Maria". Viņš teica – nu, Kārli, improvizē! Nezināju, kā to darīt. Skolotājs sacīja – vienkārši atrod jaunu melodiju! Un tā tas arī sākās. Tas man ļoti patika...
Nebija bail?
Kaut kā laikam tas iekšējais dzinulis jau bija – tā bija mana pirmā pieredze ar improvizāciju, un kopš tā laika šo lietu esmu ļoti iemīļojis.
Vai tavā studiju programmā Amsterdamā vai Dānijā kā atsevišķs priekšmets bijusi arī kompozīcija? Jo tavā daiļradē kompozīcijai jeb tavai oriģinālmūzikai tomēr ir ļoti liela nozīme.
Gan Amsterdamā, gan Kopenhāgenā kompozīcija ir bijusi – gan ne padziļināti, vien nedaudz pieskaroties visādiem stiliem, pastāstot, kādi ir koncepti.
Bet komponējis esmu vienmēr – tas man bijis svarīgi. Kaut arī pats savas kompozīcijas ne vienmēr esmu izpildījis, komponēšana vienmēr bijusi daļa no manis. Kompozīcija jau dažreiz iet tev pa priekšu – tikai tad vari iemācīties kaut ko jaunu un tādā veidā sevi attīstīt.
Un džeza kompozīcijā jau vienmēr ir skolotāji, kuri pamāca un pastāsta par savām kompozīcijām. Tā tas attīstās. Daudz spēlēju arī improvizēto mūziku, kurā kompozīcija nav fiksēta – es to saucu par instanto kompozīciju, kuru tu komponē šeit un tagad, līdz ar to rodas pieredze – kas strādā, un kas nē. Rodas pieredze, kā attīstīt ideju. Līdzīgi, kā studējot kompozīciju – tikai tas vienkārši ir cits veids.
Bet, piemēram, klavieru partija "Klusajā dabā", ko spēlē Rihards Plešanovs, ir diezgan fiksēta.
Jā, tā ir pilnībā izrakstīta, tikai ar nelielu formas brīvību Rihardam dažās daļās. Bet tajā pat laikā Riharda partija radās no manas improvizācijas: sākumā ar šo materiālu improvizēju, un tad caur praktiskajiem meklējumiem atradu arī kompozicionālo saturu. (..)
Kā tev pašam šķiet: kad tu improvizē vai komponē – kāds ir racionālā balss ar intuitīvo?
Man labpatīk būt situācijās, kur virsroku ņem intuitīvais, jo racionālo vairāk izmantoju treniņā. Jo spēlējot gribu atbrīvoties no jebkādām domām, analizēšanas un ļauties mūzikai, ko tā pieprasa. Tas mans fokuss vienmēr – neveidot nekādas ekspektācijas par mūziku, bet darīt visu, lai līdz koncertam tā būtu pēc iespējas labāka: tad koncertā varu vienkārši ļauties mūzikai un intuīcijai.
Jo intuīcija jau sastāv no tavām priekšzināšanām, no taviem treniņiem, no visa kopuma – arī no intelekta, no racionālā, bet tu ļauj visam plūst dabiski. Līdzko sāc domāt par to, ko es te tagad daru un kā īsti vajag, mūzika pazūd.
Un tas mirklis, kas var būt īpaši improvizētajā mūzikā – kad veidojas kas tāds, ko tu negaidīji, ar ko tu pārsteidz pats sevi un arī savus kolēģus, ka jūs radāt kaut ko kopā – tas tiešām ir maģisks. Nevaru atrast citu vārdu.
Varbūt atslēgas vārds ir arī klausīšanās? Kuri ir tavi domubiedri gan šeit, Latvijā, gan arī ārzemēs?
Ivars Arutjunjans, Matīss Čudars – mums ir kopīgs trio: nesen iznācis arī mūsu jaunais albums. Vēl salīdzinoši nesen esmu izveidojis savu trio ar kontrabasistu Edvīnu Ozolu un ģitāristu Kasparu Kurdeko: man bija sakrājušās kompozīcijas gan no seniem laikiem, gan šībrīža darbi, un nolēmu, ka Latvijā gribu uztaisīt savu sastāvu un tās izpildīt. Mums ļoti labi saskan! Ārzemēs man ir kādi trīs pastāvīgi sastāvi, kuros esmu – jau pieminētais "Keno Harriehausen Quartet", "Mount Meander", kas ir tīri improvizētās mūzikas sastāvs, un "Own Your Bones", kas gan nav manējais – esmu tā dalībnieks. Ik pa laikam ir arī kādi koncerti, uz kuriem mani vienkārši uzaicina, ja kāds mani kaut kur dzirdējis. Ir jauki iepazīt jaunus cilvēkus un uzspēlēt ar viņiem kopā!
Bāzes vieta tev šobrīd ir Latvija. Bet muzikālā ziņā – vai tu varētu sevi piedēvēt Latvijas džeza mūzikas kopainai, vai tomēr tevī vairāk mīt skandināviskā, internacionālā sajūta?
Visdrīzāk, ka tā.
Jūtu sevī arī latviešu muzikālās īpatnības, kas mums raksturīgas – piemēram, melodiskumu, ko vienmēr pieprasām. Varu, protams, ieiet pilnīgā abstrakcijā, bet ik pa laikam vienmēr prasās arī kāda melodiskā nianse, kas raksturīga tieši mūsu platuma grādiem un tradīcijām – piemēram, kormūzikai, jo arī pats esmu dziedājis korī.
Bet tai pat laikā esmu piedzīvojis un izdzīvojis tik daudzas un dažādas muzikālās idejas gan Holandē, gan Kopenhāgenā, ka arī tās ir daļa no manis. Man ļoti tuvs ir skandināviskais.
Vai tu, rakstot mūziku, domā arī par kādu vēstījumu, emociju, virsuzdevumu?
Kompozicionālais materiāls un meklējumi – tā ir tehnika, darbarīks, caur kuru tu vari atrast un mēģināt klausītājam aiznest savu vēstījumu. Nesaistot to ne ar kādu reliģiju, mūzika man ir garīgs un emocionāls piedzīvojums. To arī cenšos vienmēr paturēt kā virsuzdevumu, jo man pašam mūzika vienmēr bijusi kā rīks, ar kura palīdzību mācos būt labāks cilvēks. Sevi izglītot. Sevišķi caur improvizēto mūziku mācos arī sociālās lietas – kā komunicēt ar cilvēkiem, kā pieņemt cilvēkus ar dažādiem uzskatiem, it sevišķi mūzikā: ir tik daudz dažādu cilvēku un veidu, kā viņi uztver mūziku, kā spēlē un domā. Tas ir tik interesanti!
Lūk, kā sadarbību ar Kārli Auziņu vērtē viņa kolēģis – pianists Rihards Plešanovs, kurš pats šogad nominēts "Lielajai mūzikas balvai" par darbu ansamblī.
"Kārlis ir unikāls mūziķis un arī unikāls cilvēks: ļoti, ļoti viegli ir strādāt ar viņu kopā! Atceros brīdi, kad satikāmies Madonā, kas ir Kārļa dzimtā pilsēta, savukārt es biju ieradies uz festivālu, un Kārlis man teica: nu, tad "uzdžemojam" šovakar, un es viņam atbildēju – nu, nezinu, vai es ar tevi TĀ varētu uzdžemot...
Ārkārtīgi augstu vērtēju viņa improvizācijas spēju. Kārlī apbrīnoju arī viņa apgaroto mieru, kas no viņa vienmēr plūst. Un arī to vulkānu, kas viņā verd!
Atceros, klausījos viņa solo numuru: viņam bija viena skaņa, kādu nekad dzīvē nebiju dzirdējis – nu, kā var paņemt skaņu tā, ka liekas – izbirs visi stikli! Un vēl: Kārlis vienmēr ļoti grib palīdzēt otram. Viņš nav snobs – viņš grib sasniegt rezultātu."
Jūlija Vasiļjeva: Raksturs man ir tāds – ja ko iesāku, man vajag to izdarīt labi
Soprāns Jūlija Vasiljeva absolvējusi Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas bakalaura studijas profesores Anitas Garančas vadībā un maģistrantūru pie profesores Lilijas Greidānes. Piedalījusies JVLMA operas studijas "Figaro" iestudējumos un papildinājusi vokālo meistarību pie pedagogiem Edas Mozeres, Renato Brusona, Ingas Kalnas, Aksela Everaerta, Margaritas Gruzdevas un Māra Skujas. Jūlija Vasiļjeva ir Latvijas Nacionālās operas soliste kopš 2013. gada. Viņas interpretēto lomu vidū ir Violeta Verdi operā "Traviata", Klorinda Rosīni "Pelnrušķītē", Lelde Imanta Kalniņa "Spēlēju, dancoju", Džilda Džuzepes Verdi "Rigoleto", Suzanna Volfganga Amadeja Mocarta operā "Figaro kāzas", donna Anna operā "Dons Žuans", Nella Džakomo Pučīni "Džanni Skiki" un Liu operā "Turandota", Maija Zigmara Liepiņa operā "Turaidas Roze", Margarēta Šarla Guno "Faustā" un Norīna Gaetāno Doniceti operā "Dons Paskvāle".
2022. gadā Jūlija Vasiļjeva spoži nodziedāja titullomu Džuzepes Verdi operas "Luīze Millere" koncertuzvedumā, spoži interpretēja vadošās lomas jauniestudējumos – donnu Annu Volfganga Amadeja Mocarta operā "Dons Žuans" un Hannu Glavarī Franca Lehāra operetē "Jautrā atraitne". Jāatzīmē arī Leldes loma Imanta Kalniņa operā "Spēlēju dancoju". Tāpat māksliniece ieguvusi trešo vietu 16. Starptautiskajā vokālistu konkursā "Cappuccilli-Patané-Respighi" Itālijā.
Jūlija Vasiļjeva: Patiešām, pagājušais gads bijis ļoti ražīgs. Taču nevaru arī teikt, ka būtu kādā brīdī nogurusi, jo radās jauni spēki, jauna iedvesma, un ceļš nebija grūts.
Anna Veismane: Un šajā ceļā, šķiet, esat aizvadījusi jau desmit gadus
Jā, tieši šogad aprit desmit gadi, kopš esmu Latvijas Nacionālajā operā!
Intervijās esat minējusi savus vokālos pedagogus, kuriem varat teikt paldies, bet kāds bija pats sākums? Kā sākāt dziedāt?
Vēlme dziedāt parādījās tīneidžeru vecumā – bija kādi četrpadsmit, piecpadsmit gadi. Tā kā mācījos parastajā skolā, sāku meklēt pedagogu, pulciņu vai kādu vakara mūzikas skolu, ko beigu beigās arī atradu: iestājos vakara mūzikas skolā "Rīdze" pie skolotājas Luīzes Andruševicas. Līdz šim brīdim viņa nāk gandrīz uz visām izrādēm, koncertiem, ļoti seko tam, kas notiek ar viņas audzēkņiem. Tā ir draudzība cauri gadiem. Vēlāk iestājos Mūzikas akadēmijā pie Anitas Garančas, kur pavadīju četrus gadus, studējot bakalaura programmā, pēc tam uzreiz iestājos maģistrantūrā, kuru pabeidzu pie Lilijas Greidānes, kura šogad saņems Lielo mūzikas balvu par mūža ieguldījumu.
Mācību posmu akadēmijā atceros ar lielu prieku, jo biju nokļuvusi pilnīgi citā vidē. Bija ļoti daudz jauna: pirmkārt, visapkārt mūziķi, arī cita valodas vide, jo mācījos krievu skolā un, teiksim tā, brīvi pārvaldīt latviešu valodu iemācījos tikai akadēmijā.
Jau tad sākās arī pirmie solīši operā. Ļoti ražīga un laba sadarbība bijusi ar Margaritu Gruzdevu, kura savulaik pārveidoja manu skatījumu uz manis pašas balsi. Pēdējo gadu laikā ļoti cieši sastrādājamies ar Māri Skuju – ar viņu kopā top ne tikai kamermūzikas programmas, bet arī manas lomas operās. Viņa pieredze un dzirde ir tā, kas pēdējo gadu laikā veicinājusi manu izaugsmi.
Bet vai vienmēr esat zinājusi, ka tieši opera ir jūsu aicinājums? Varbūt savulaik bija doma, ka jādzied kaut kas cits?
Bija, bija, un es arī mēģināju dziedāt gan estrādes žanru, gan džeza programmas.
Mūzikas akadēmijas gados pa Anitas Garančas klases logu varēja redzēt Operas namu, kas šķita tik tāls, kaut ēka bija tuvu – tikai pāri kanālam! (smejas) Bet vienmēr dziedāju un domāju: vai tiešām kādreiz es varētu tur dziedāt? Un šis ir tas gadījums, kad vietā ir teiciens "Apetīte rodas ēdot." Jo vairāk iedziļinājos žanrā, jo vairāk gribējās, un arī raksturs man ir tāds: ja ko iesāku, man vajag to izdarīt labi. Agri vai vēlu man vajag to kvalitāti sasniegt!
Tas laikam arī veicinājis izaugsmi un iespējas. Jo no paša sākuma – pirmos divus gadus – gan man, gan arī profesorei bija lielas šaubas par to, vai tiešām profesijas izvēle ir pareiza... (..) Sākumā biju iestājusies Latvijas Universitātes filologos. Bet uz iestājeksāmeniem Mūzikas akadēmijā aizgāju pilnīgi nejauši, kopā ar draudzeni. Viņa saka – nu, aizejam, pamēģinām, varbūt pēc pāris gadiem mūs paņems? Vienkārši parādīsimies! Tā nu es iestājos, un tad sapratu: ja tā ir noticis un tāda "pirmā prove" beigusies ar to, ka esmu paņemta, tad ir jādara. Bet no sākuma bija tiešām grūti, jo man nebija mūzikas vidusskolas izglītības – nebija ne solfedžo, ne teorijas, ne klavierspēles. Bija jārok!
Ar kādām sajūtām atceraties konkursu Itālijā, kurā ieguvāt trešo vietu vietu?
Biju jau iepriekš mēģinājusi aizbraukt uz pāris konkursiem, bet tālāk par pusfinālu nebiju tikusi. Jo konkurss prasa īpašu psiholoģisko pieeju un sagatavotību. Es tik ļoti uztraucos par to, ka mani vērtē, ka liek atzīmi – tas licis justies ļoti skolnieciski. Konkursā tas laiciņš, kas tev atvēlēts, ir tik mazs: ārijas laikā jāparāda, ka esi liels mākslinieks. Tāpēc nevari tikt vaļā no savām šaubām. Bet šoreiz laikam pieredze jau bija sakrājusies tik liela, ka varēju sevi pārvarēt, un tas deva iespēju parādīties citādāk.
Jo Operas skatuve vai koncerts – tas ir pilnīgi savādāk! Kad redzi publiku, kad dzirdi aplausus, ir cita enerģijas mijiedarbība. Bet kad izej tukšā zālē, kurā sēž tikai žūrija un ar ķeksīti atzīmē katru noti, pauzi, elpu vai vēl ko – nu, tas ir pārbaudījums. (smejas)
Jums ļoti noderēja repertuārs, kas bija jau iestudēts operā – gan Verdi "Luīze Millere", tāpat no "Jautrās atraitnes" bija sagatavota ārija. Šī bija bagāža, kas jums noderēja arī konkursā.
Tieši tā, bet šoreiz ļoti labi paveicās jau pirmajā kārtā, kur dziedāju Konstances āriju. Tā man ir tāda rezerves ārija, kuru turu savā repertuārā katram gadījumam, un kaut kā šī ārija iznāca tik enerģiski, tik ļoti labi mani savāca, ka ar šo nervu turējos līdz pat finālam.
Kurš posms operas iestudēšanas laikā jums patīk vislabāk? Vai tas, kad tikko dzimušas idejas, vai tas, kad operas uzvedums sāk jau veidoties uz skatuves, vai arī pirmizrāde? Bet varbūt kārtējās izrādes?
Pēdējā "Jautrās atraitnes" izrāde līdz šim bijusi vislabākā. Ne iestudējuma procesā, ne pirmajās izrādēs kaut kā vēl nevarēju savākt to tēlu kopā! Varbūt arī vēl nebija līdz galam izveidojusies mjiedarbība ar partneriem. Citreiz par kaut ko uztraucamies, un tas uzreiz atspoguļojas arī visās pārējās lietās. Šoreiz kaut kā viss no sākuma līdz beigām notika uz vienas elpas, tik skaisti: pati jutu, ka tas viss notiek augstā līmenī ne tikai muzikāli, bet arī tīri psiholoģiski, aktieriski.
Neesmu no tiem cilvēkiem, kurš uzreiz māk lēkt augstu. Esmu no tiem, kas iet maziem solīšiem. Man svarīgi iziet visu ceļu, un tad, kad esi uzkāpis vienu stāvu augstāk, atskatīties atpakaļ un novērtēt, cik ir noiets. Manā skatījumā tas ir tas visskaistākais.
Pietiekami sarežģīta bija loma Džuzepes Verdi operas koncertuzvedumā "Luīze Millere".
Tas tiešām bija pārbaudījums. Par laimi, bija dots papildus gads, jo koncertuzvedums bija iecerēts tieši pirmā pandēmijas viļņa laikā, bija lokdauns, un viss koncertuzvedums tika pārcelts uz nākamo gadu. Lai gan biju gatava to dziedāt arī gadu pirms, šis gads deva iespēju sagatavot lomu ne tikai muzikāli, bet arī padomāt par tēlu, tā psiholoģiju, attīstību un ielikt to visu tur iekšā. Domāju, tieši tāpēc no manas puses tas bija veiksmīgi. Nopietnā mūzika tomēr prasa laiku: ne tikai paņemt ideju, bet to arī izstrādāt. Domāju, ka šo lomu noteikti varētu dziedāt arī uz skatuves, lai gan tā ir no citas sfēras. Tas jau ir viens solis uz citu repertuāru, uz kuru pašlaik eju – no liriskā soprāna uz nopietnāku, dramatiskāku balsi. Tīri personīgi šis solis bija apliecinājums tam, ka varu to darīt. Nākamās lomas būs Adriana Lekuvrēra, arī lielākie Verdi darbi.
Kā bija iejusties Imanta Kalniņa operas "Spēlēju, dancoju" Leldes lomā? Tas tomēr ir pilnīgi cits žanrs, cita muzikālā valoda.
Man palīdzēja estrādes pieredze – tas, ko darīju studentes gados un agrākā jaunībā – ritmiskā puse palīdzēja man saprast mūzikas valodu. Šī opera pieprasa ļoti lielu cilvēku skaitu, tur ir milzīgi kori, un, protams, ne pandēmijas laikā, ne pēc tam to nevarēja pacelt. Tagad ir atjaunojuma pirmizrāde. Protams, visi pa šiem gadiem esam kļuvuši mazliet savādāki, un arī izrāde drusku pārveidojas līdz ar mums. Lelde šajā operā nav vienkārši meitene. Tas nav vienkāršs stāsts par sliktu laulību vai iemīlēšanos. Lelde ir simbolisks personāžs, tādēļ ir ļoti svarīgi, kā šis tēls tiek parādīts skatuviski – žestos, gaitā. Viņa nevar pārtapt par ļoti cilvēcisku būtni, tajā pašā laikā viņai jābūt dzīvai. Kur ir tā robeža? Es ilgi mēģināju atrast, kā to darīt, kā parādīt, ka viņa ir dzīva, bet tomēr mirusi, ka viņa ir cilvēks, bet tomēr simbols. Ļoti ceru, ka šo stāstu mēs ar Raimondu Bramani izstāstījām tieši tā, kā to vajadzētu saprast, jo īpaši šodienas kontekstā.
Protams, ka bez skatuves partneriem operdziedātājam nekā. Tāpat bez diriģentiem un režisoriem. Kuri ir nozīmīgākie cilvēki, ar kuriem pagājušajā gadā jums izveidojusies īpaša partnerība?
Ļoti laba sadarbība izveidojusies ar tenoru Mihailu Čuļpajevu. Mēs ļoti labi jūtam viens otru un mūsu starpā nav nekādu kompleksu, nekādu robežu, esam ļoti draudzīgi – varam izrunāt visas nianses, ko rādīsim uz skatuves, un arī pēc tam to visu izdarīt.
Es vienmēr jūtos ļoti droši, kad viņš ir blakus Otavio vai Alfredo lomā. Jo tie mīlas pārīši uz skatuves… Tas vienmēr ir sarežģīts uzdevums – kā parādīt to ticami? Kā izdarīt tā, lai cilvēki notic? Zinu, ka ar Mišu tas vienmēr ļoti labi izdodas.
Arī Raimonds Bramanis ir viens no tiem, ar kuru daudz bijis jādzied kopā – tas pats "Spēlēju, dancoju". Raimonds ir ļoti stabils cilvēks. Viņš vienmēr var palīdzēt uz skatuves, ir ļoti partnerisks. Ja nojūk skatuves zīmējums, viņš uzreiz visu ļoti labi atceras. Raimonds ir ļoti foršs partneris, tiešām.
Vai jums ir arī kāda sapņu loma?
Šobrīd ļoti daudz domāju par Abigailas lomu Verdi operā "Nabuko". Vispār tie ļaunie personāži operā – es visu laiku domāju par to, cik ļoti briesminoši šo tēlu partijām jāskan tīri muzikāli, un kādā veidā tēlot tādas varones kā Turandota, Abigaila, Amnerisa – tās ļaunās, ledainās sievietes. Tikko Elīna Garanča debitēja Amnerisas lomā – nupat noskatījos šo iestudējumu un šo to sev piefiksēju no tā. Jo viena lieta ir tās liriskās, maigās, mīlošās, trauslās varones. Vai arī tādas kā "Jautrā atraitne", koķetīgas, ļoti dzīvas. Tie ledainie personāži ir pilnīgi savādāki. Kā tiem jāskan? Ar kādu pieeju to visu atkost? Es vēl pagaidām domāju. Tas ir vēl nezināms posms. Bet domāju, ka pēc gadiem pieciem, septiņiem, desmit tā būs perspektīva, uz kuru gribētu iet. Man vēl ir laiks padomāt.
Jūlija Vasiļjeva Latvijas Radio fondos nesen ieskaņojusi Sergeja Rahmaņinova dziesmas brīnišķā tandēmā ar pianisti Ēriku Milleri, kura kopā ar dzīvesbiedru Rihardu Milleru arī nominēta Lielajai mūzikas balvai – kategorijā par izcilu interpretāciju.
Ērika Millere: "Jūlija ir ļoti jauka! Pianistam tā ir laba sajūta – kad var neuztraukties, vai dziedātājam pietiks elpas. Jūlija zina, ko dara. Viņa arī ļoti labi var nodefinēt, ko un kā viņa redz: varbūt kādā vietā viņa vēlētos lielāku palēninājumu. Citreiz ir tā, ka tu spēlē, un liekas – vai, vai, vai… Ar Jūliju ir iekšējs miers, un tā ir ļoti reta sajūta, muzicējot kopā ar dziedātājiem."
Guntars Freibergs: Manas attiecības ar mūziku nav bijušas vienkāršas
Sitaminstrumentālists Guntars Freibergs muzikālās gaitas sācis Valkas mūzikas skolā un turpinājis Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā. Viņš mācījies arī Maskavas Centrālajā mūzikas skolā Marka Pekarska klasē; no 2007. līdz 2011. gadam studējis Strasbūras Mūzikas konservatorijā; 2014. gadā ieguvis maģistra grādu Antona Bruknera Lincas Universitātē, prasmes papildinot arī Briseles Karaliskajā Mūzikas konservatorijā. Guntars piedalījies meistarklasēs pie vadošiem sitaminstrumentu spēles meistariem Keiko Abes, Momoko Kamijas, Bogdana Bacanu, Pētera Sadlo. Papildinājies arī Zalcburgas "Mozarteum" vasaras akadēmijā un Villekrozes akadēmijā Francijā. Vērā ņemama ir pedagoģiskā darbība Ventspils Mūzikas vidusskolā un Mārupes Mūzikas un mākslas skolā. Savulaik nominēts "Lielajai mūzikas balvai 2010" kategorijā "Gada jaunais mākslinieks". Guntara izveidotais sitaminstrumentu ansamblis "Perpetuum ritmico" tika nominēts "Lielajai mūzikas balvai 2016" kategorijā "Gada koncerts".
Zīmīgākie koncerti 2022. gadā notikuši Rīgā, Ventspilī, Cēsīs un Valmierā, kā arī Lietuvas pilsētās Viļņā un Kauņā. Īpaši atzīmejamas Ventspils kamermūzikas dienas un Jaņņa Ksenaka simtgade, festivāls "Čello Cēsis" – koncerts "Čello ritmico. Mūzika ar enerģiju", Valmieras teātra festivāls ar Annas Ķirses operu "Vēsā", Rīgā – festivāla "Latvijas jaunās mūzikas dienas" koncerts "I-Pulss", jaunās mūzikas festivālā "Arēna" – Andra Dzenīša "Canti della peste" pirmatskaņojums, koncerts Rīgas Domā ar ērģelnieku Aigaru Reini un "Perpetuum ritmico", Uģa Prauliņa mūzikas interpretācija Mākslas centrā "Totaldobže". Apmēram desmit jaundarbu pirmatskaņojumi.
Anna Veismane: Izcils sniegums gada garumā nozīmē ilglaicīgu maratonu ar nemainīgi noturīgu kvalitāti. Vai arī tev ir sajūta, ka pagājušais gads bijis kā maratons?
Guntars Freibergs: Jā un nē. Jo, no vienas puses, es apzinos, ka gads bijis ļoti piepildīts un muzikāli bagāts, taču tajā pašā laikā maratons man asociējas ar diezgan vienveidīgu procesu, un tajā ziņā pagājušais gads absolūti tāds nešķita! Tas bija ļoti krāsains, ar dažādām emocijām.
Vairāk to biju domājusi tādā nozīmē: ja zinām, ka koncertā spēlēs Guntars Freibergs, kvalitāte būs nemainīga. Tāda maratoniski pastāvīga un nemainīga.
Savā ziņā tas ir dabiski: vienmēr vislielākajā mērā vēlos iedziļināties visos skaņdarbos, kurus izpildu, un visiem koncertiem sagatavoties maksimāli labi. Gan aiz pienākuma apziņas, gan tāpēc, ka mīlu mūziku.
Praktiski visu mūziku, ko spēlēju, tiešām arī mīlu, tāpēc tas ir ļoti dabisks aicinājums – panākt pēc iespējas labāku kvalitāti.
Tu to noteikti uzskati par privilēģiju – izvēlēties atskaņot mūziku, kuru mīli, kas tev patīk. Jo tu, būdams solo mākslinieks, esi apveltīts ar radošo brīvību. Vai tā tu to arī jūti?
Absolūti! Lai gan situācijas jau ir dažādas. Ir arī skaņdarbi, kurus tiešā veidā pats neizvēlos, bet cilvēki, kas piedāvā man šos skaņdarbus, ir no vides, par kuru zinu: šie cilvēki neko tādu, kas man nepatīk, nemaz nepiedāvās. Tā ka šajā ziņā es tiešām jūtos priviliģēts – ka varu izvēlēties. Jo, būšu godīgs, nav tā, ka man patīk visa veida mūzika. Ir mūzika, kuru spēlējot gandarījumu negūstu. Bet esmu īpaši priecīgs par to, ka nu jau pēdējos gadus šādu mūziku nācies spēlēt ārkārtīgi maz.
Lielās mūzikas balvas nominācijas sakarā minēti ļoti daudzi tavi koncerti. Kuri no tiem tev paliks atmiņā uz ilgāku laiku?
Ļoti liela daļa manas koncertdarbības norit arī Lietuvā, kur esmu biežs viesis. Jau vairāku gadu garumā man ir brīnišķa sadarbība ar Pāvelu Gintaru un viņa ansambli "Gintar Percussion". Vairākas reizes gadā spēlējam kopā. Tāpat izveidojusies ļoti laba sadarbība ar čellistu Gļebu Pišņaku un jauno pianistu Pauļu Andersonu. Tiešām – man ir liels prieks arī par šo manas darbības sadaļu Lietuvā! Bet, ja man jāmin kāds atsevišķs koncerts, nevaru izcelt vienu.
Pirmais, kas nāk prātā, ir Jaņņa Ksenaka simtgades svinības – šajā sakarā liels sveiciens Mikam Magonem par to, ka viņš bija pirmais, kas šīs svinības sarīkoja pie sevis Ventspilī. Tad šo programmu atskaņojām arī festivālā "Arēna" Rīgā, bet vēlāk arī festivālā Lietuvā.
Jannis Ksenakis sitaminstrumentālistiem ir ļoti tuvs komponists. Tāpat neaizmirstama programma bija ar Aigaru Reini un Ilzi Grēveli-Skaraini Ventspils kamermūzikas dienās. Centrālais darbs bija Riharda Dubras "Cantus Annae", pēc kura izskanēšanas daudziem bija asaras acīs – ļoti emocionāli pacilājošs darbs.
Man, piemēram, nāk prātā arī koncerts "I-pulss", kas 29. aprīlī izskanēja Rīgas Mākslas telpā: Andra Dzenīša jaundarba "Answer" ārkārtīgi sarežģīto partitūru tu spēlēji no galvas. Vai arī Valmieras teātra vasaras festivāls, kurā tu spēlēji uz pašdarinātajiem instrumentiem, toskait mākslinieku speciāli veidota instrumenta – kaulu marimbas. Tāpat arī festivālā "Arēna" – Andra Dzenīša "Mēra dziesmas".
Kā jau teicu: tos dažus koncertus nosaucu tikai tāpēc, ka man lika. (smejas) Jo principā tiešām lielākā daļa koncertu, kas notika pagājušajā gadā, ir ārkārtīgi īpaši. Divreiz sadarbojos ar Katrīnu Neiburgu – fantastiski iemīlēju viņas darbu, to, kā viņa darbojas. Protams, Andris Dzenītis – es mīlu Andra mūziku un viņu pašu. Viņa darbs "Answers", kas tika pirmatskaņots aprīlī, nu jau ticis atskaņots trīs reizes, ir arī paredzēti atskaņojumi nākošajā gadā šim darbam – tas ir ļoti svarīgi: jaunus darbus ne tikai pasūtīt un sagaidīt, ka komponists uzraksta jaunu darbu, bet ir ļoti svarīgi pēc tam to arī atskaņot atkārtoti. Ja darbs ir labs, tas jāatskaņo un jādara viss iespējamais, lai tas skanētu un skanētu.
Tava sadarbība ar komponistiem ir ļoti cieša. Tu pats mūsu autoriem bieži esi iedvesmas avots – viņi vēlas rakstīt tieši tev, zinot, ar kādu rūpību tu viņu darbus iestudēsi.
Es, protams, justos pagodināts, zinot, ka tas tā arī ir... Gribētos gan teikt, ka šajā ziņā vairāk pat vēlētos iziet uz kvalitāti, ne tik daudz uz kvantitāti, jo, kā jau teicu, man ir svarīgi, lai tie būtu darbi, kas nepaliek tikai kā vienreizējs atskaņojums. Tas man ir ļoti būtiski.
Vai ir kādi mūziķi, mākslinieki, kas tevi iedvesmo?
Sešpadsmit gadu vecumā nokļuvu pie Emanuela Sžurnē Francijā. Es jau toreiz zināju: ja vēlos visaugstākajā līmenī apgūt sitaminstrumentālista profesiju, jātiecas uz plašākiem ūdeņiem. Atceros, bija man sarakstiņš ar profesoriem. Paldies manam brālim Gintam Rācenim, kurš savulaik bija mana lielā autoritāte – viņš jau tolaik studēja ārzemēs un palīdzēja ar profesoru atrašanu un sazināšanos ar viņiem. Man tolaik bija sešpadsmit. Vēlāk, pašam apgrozoties sitaminstrumentālistu vidē, zināju un redzēju, kuras ir tās Mekas. Tālāk bija Linca. Bogdans Bakanu, Leonards Šmīdingers – tie bija korifeji. Ne velti Martins Grubingers arī pie viņiem mācījies. Neliela remarka.
Mūsdienu jaunajiem sitaminstrumentālistiem ļoti trūkst plašākas izpratnes un plašāka skatījuma uz to, kas un kā notiek pasaulē. Jā, mazliet paspodrināšu savas spalvas, bet man tajos sešpadsmit gados tāds bija. Un toreiz man tas likās dabiski un pašsaprotami – ja esi tajā iekšā un interesējies par to, tas ir pašsaprotami!
Bet šodien redzu, ka tā ir milzīga problēma un tas nu nemaz nav pašsaprotami…
Un patiesībā iespējas ir tikai paplašinājušās!
Tieši tāpēc man tas liekas gandrīz vai dubultā paradoksāli!
Savos 16 tu aizlidoji uz ārzemēm, bet pēc gadiem atlidoji atpakaļ. Tev noteikti daudzkārt jautāts: kas tevi atvedināja atpakaļ uz Latviju? Jo ārzemēs taču noteikti tev pavērās plašāki ceļi.
Interesanti, bet sirdī vienmēr esmu bijis ļoti patriotisks – jau bērnībā. Nekas diži nav mainījies līdz šodienai. Jau tad, kad aizbraucu uz Franciju, zināju, ka atgriezīšos – es kaut kā nekad nevienā brīdī sevi neesmu redzējis tā, ka pilnībā būvētu savu dzīvi kaut kur ārzemēs. Grūti izskaidrot, kāpēc tas tā ir.
Astoņus gadus pavadīju ārzemēs. Bet, kas tā ļoti burtiski mani atveda atpakaļ: mums ar sievu pieteicās meitiņa, un bija jāizvēlas: vai paliekam tur, vai tomēr braucam atpakaļ, kur ir radinieki. Bet atgriezies es būtu jebkurā gadījumā. Un vēl tāda lieta, ko arī ļoti daudzi nenovērtē: Latvijā ir milzīga privilēģija tajā ziņā, ka mūziķi var izvēlēties, ko spēlēt! Es faktiski pats varu izvēlēties, ko spēlēju. Pats varu izvēlēties visas programmas, tās piedāvāt un uztaisīt, teiksim, Ksenaka simtgades pasākumu. Ārzemēs tas būtu neskaitāmas reizes sarežģītāk un grūtāk.
Liela tavas dzīves daļa ir arī pedagoģija.
Ventspils Mūzikas vidusskola ir īpaša skola gan iespēju, gan mentalitātes ziņā: tur šobrīd man aug ļoti spējīgs un spēcīgs audzēknis, kurš savos astoņpadsmit gados spēlē ne sliktāk kā es tajā laikā. Tā ka redzu, ko no sevis viņam varu dot. Tāpat gribu atzīmēt skolu Mārupē – man patīk tas, ka abas šīs skolas, kurās pasniedzu, ir skolas ar fantastiski atbalstošu kolektīvu, progresīvu un uz attīstību vērstu domāšanu, un tur cilvēki nevis sēž un atstrādā, bet dara un domā tālākos līmeņos.
Vai ir kas tāds, ko tu varētu definēt kā Guntara Freiberga metodiku?
Nezinu, tad man jāpadomā. Bet kopumā man ir ļoti skaidra struktūra, kā attīstīt un ielikt tehniku gan perkusiju, gan marimbas spēlē, jo pats savulaik ļoti daudz esmu visām šīm lietām gājis cauri, tāpēc ir ļoti maz jautājumu šajā jomā, ar kuriem mani var pārsteigt, un uz kuriem nevarētu dot kādu atbildi, risinājumu vai parādīt ceļu.
Pilnīgi traks jautājums: kuru sitaminstrumentu tev vislabāk patīk spēlēt?
Pirms gadiem desmit droši vien teiktu, ka tā ir marimba, jo sākotnēji tā man bija ārkārtīgi mīļš instruments – tāpēc, ka tas ir tāds riktīgs solo instruments, ar kuru var izpausties līdzīgi kā vijolnieks vai pianists. Viens pats cilvēks var parādīt diezgan apjomīgus darbus.
Bet tagad tiešām – jo tālāk dzīvoju, jo vairāk novērtēju daudzveidību. Jo man sitaminstrumenti ir milzīga vērtība tieši kā kopums. Šī pozīcija arvien, arvien nostiprinās. Katrs instruments ir personība pats par sevi. Bet visi kopā – tas ir kaut kas unikāls, kaut kas neatdarināms.
Kurš bija brīdis, kad tu kā puika Valkā sajuti, ka gribi spēlēt sitaminstrumentus?
To pirmo momentu izdomāja mana mamma – viņa aizsūtīja mani uz skolu spēlēt sitaminstrumentus. Viņa pati Valkā bija vijoļspēles skolotāja, savukārt tēvs – Valkas Mūzikas skolas direktors. Kad sāku mācīties sitaminstrumentus, man bija astoņi gadi, bet brālis Gints tolaik jau mācījās pēdējās klasēs Dārziņskolā. Sākumā galīgi nebiju baigā sajūsmā par to visu – pārsvarā bija jāspēlē ksilofons, diezgan slinkoju un nebiju ekstāzē par to visu. Bet tad sāka nākt pirmie konkursi, un laikam sapratu, ka ir kaut kāds talants un dotības. Sāka parādīties panākumi tajos konkursos, un tad sāka parādīties arī azarts. Trīspadsmit gadu vecumā nolēmu iet brāļa pēdās un mācīties Dārziņskolā. Tālāk bija gads Maskavā: ieguvu specbalvu vienā televīzijas konkursā "Riekstkodis", un bija iespēja bez maksas vienu gadu mācīties tur.
Tagad daudzi saka: Ventspils – tas ir tik tālu, kā gan varētu tur mācīties, ja tas ir tik tālu! Es savos četrpadsmit gados uz Maskavu aizbraucu, nemaz nerunājot, ka trīspadsmit gadu vecumā no Valkas viens pats braucu uz Dārziņiem. Man tas vispār nekad nav bijis jautājums – tālu, netālu.
Kā parādījās tā mīlestība pret mūziku… Lai gan jāatzīst, ka
manas attiecības ar mūziku nav bijušas vienkāršas! Kad jau mācījos Lincā, notika diezgan nopietnas transformācijas manās attiecībās ar mūziku. Diezgan ilgi mans galvenais dzinulis, kāpēc vispār esmu mūzikā, bija azarts. Un vienā brīdī sapratu, ka azarts nav tas lielākais balsts, uz kura būvēt savas attiecības ar mūziku un dzīvi vispār.
Un tikai diezgan lielā vecumā esmu sācis pamazām saprast, ko tas vispār nozīmē – mīlēt mūziku. Nevis mīlēt to, ka tev labi sanāk, ka viss iet un viss notiek, bet – mīlēt mūziku. Tur ir būtiska atšķirība. Pieļauju, ka joprojām esmu šajā procesā, ceļā uz to. Vienkārši ir interesanti secināt, ka tāda transformācija ir bijusi.
Komponists Andris Dzenītis: "Guntaru uztveru kā fantastisku mūziķi, kā lielisku mākslinieku un ļoti, ļoti atsaucīgu, pretimnākošu komponistiem. Viss iestudēšanas process ar mēģinājumiem un koncertiem bijis tāds, ka varu viņam uzticēties par visiem simt procentiem, jo Guntars ir ļoti sirsnīgs, draudzīgs, atsaucīgs un – gribētos teikt – savā ziņā vienkārši saprotams cilvēks, ar kuru ir viegli komunicēt, viegli saprasties. Vēlu viņam visu to sirsnīgāko un labāko – ļoti priecājos par viņa panākumiem!"
