Kultūrdeva

Marģers Majors pie diriģenta pults

Kultūrdeva

Viestura Kairiša jauniestudējums Dailes teātrī un filma "Janvāris"

Latvijas orķestri uzsāk sezonu!

Būt mainīgiem un turpināt iesākto. Sezonu sāk «Sinfonietta Rīga» un Liepājas Simfoniskais orķestris

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

"Diriģentam ir jābūt ar idejām bagātam cilvēkam, kurš prot tās pasniegt simts citiem radošiem cilvēkiem, ar kuriem viņam ir sadarbība. Diriģentam ir jāspēj pavērst to visu lielo kuģi sev vajadzīgā virzienā un nenoskaņot nevienu pret sevi," lūk, kamerorķestra "Sinfonietta Rīga" mākslinieciskais vadītājs un diriģents Normunds Šnē uzrāda to, ko profesija pieprasa no viņa un visiem citiem, kas stājas mūziķu priekšā. Zem amatbrāļa sacīta parakstīties gatavs arī Liepājas Simfoniskā orķestra jaunais mākslinieciskais vadītājs un diriģents Guntis Kuzma. Latvijas Televīzijas raidījumā "Kultūrdeva" abi stāsta ne tikai par profesijas specifiku, bet arī par repertuāra izvēli šim laikam un par mērķiem, kurus izvirzījuši šai sezonai. 

Henrieta Verhoustinska: Jūsu orķestri jau ir atklājuši sezonu – Liepājas Simfoniskais orķestris – 142. sezonu, "Sinfonietta Rīga" – 17. Liepājas Simfoniskais orķestris sezonu atklāja ar latviešu autoru – Maskata, Karlsona – skaņdarbiem un Sergeja Prokofjeva skaņdarbu, savukārt "Sinfonietta Rīga" ar Brāmsa un Šūmaņa kompozīcijām. Vai šī izvēle norāda uz gaidāmās sezonas raksturu? Gunti, sāksim ar jums, kā ar debitantu mākslinieciskā vadītāja amatā. 

Guntis Kuzma: Zināmā mērā – jā. Es liku pus koncertu ar latviešu mūziku. Artura Maskata Trīskāršo koncertu es saņēmu mantojumā, jo atskaņojums jau bija paredzēts drusku agrāk (tas tika pārcelts trīs reizes). Tas bija centrālais darbs, ar ko es uzsāku programmas būvēšanu, parādot, cik man un Liepājas orķestrim ir būtiska latviešu simfoniskās mūzikas atskaņošana. Mēs klāt likām Jura Karlsona brīnišķīgu, žilbinošu simfonietu, miniatūru "El Cid. [Dzīves un nāves dejas]". Otrajā daļā – Sergejs Prokofjevs. 

Normund, tātad Brāmss un Šūmanis atklāšanas koncertā – vai tas nosaka šīs sezona seju vai drīzāk ir akcents? 

Normunds Šnē: Drīzāk akcents. Principā mēs cenšamies, lai visas mūsu programmas katra būtu mazliet solis uz citu pusi. 

Spēlējot orķestrī katru dienu – tas tomēr ir darbs, blakus radošam procesam – mēs cenšamies, pirmkārt, savu ikdienu padarīt interesantu, otrkārt, mēs zinām, ka klausītāji to gaida no mums. 

Mēs esam dažādi, mēs katru nedēļu esam mainīgi. Romantisms man pēdējos gados ir ļoti dvēselei tuvs. Varbūt tas ir gadiem ejot, bet varbūt tas apliecina, ka mēs joprojām esam jauni savā sirdī. Jo Šūmaņa simfonija ir Pavasara simfonija, un mēs visiem spēkiem pretojamies rudens nostalģijai, tumsas pārsvaram pār gaismu, kas drīz vien būs gan dabā, gan diemžēl arī mūsu dvēseles dažādu iemeslu dēļ. Bet, cerams, ka tomēr beigās gaisma uzvarēs, kā tam būtu jābūt!

Gunti, šī ir jūsu pirmā sezona mākslinieciskā vadītāja amatā. Varbūt jūs varat ieskicēt galvenos mērķus, kurus jūs cerat sasniegt. 

Guntis Kuzma: Mūsu mērķi ir turpināt jau iesāktus ceļus – jaundarbu pasūtināšanu, vasarā ciemoties arvien jaunās koncertvietās mūsu reģionā, tātad Dienvidkurzemes novadā. Mēs pļavā spēlējām Mocarta klarnetes kvintetu, piemēram. 

Normund, vai jūs ar [kamerorķestri] "Sinfonietta Rīga" eksperimentējat ar šādām neparastām vietām vai tomēr turaties pie klasiskām koncertzālēm?

Normunds Šnē: Pagājušajā sezonā mūs piespieda eksperimentēt ar vietām. Bija baumas, ka Lielo ģildi aiztaisīs ciet, un tad mēs klīdām šur un tur. Bet ja nopietni, mēs pirms gadiem pieciem viena liela Eiropas projekta ietvaros tieši piedalījāmies tādā programmā, kuras mērķis ir pamest koncertzāli. Mums bija divi fantastiski pasākumi.  Spilves lidosta –aizbrauciet tur, tā ir labākā koncertvieta Rīgā priekš drusku dīvainiem pasākumiem.

Gunti! Bieži vien jauns vadītājs nāk ar savu komandu. Kā tas ir orķestros? Jūs pirms tam strādājāt Latvijas Nacionālajā simfoniskajā orķestrī. Varbūt jūs aizvilinājāt kādus mūziķus uz Liepājas Simfonisko orķestri?

Guntis Kuzma: Nē, tik vienkārši tas nenotiek. Šim jautājumam ir arī otra puse, jo ir mūziķi, kuri strādā vairākās vietās, viņi visu laiku ceļo no – uz un tā tālāk. 

Liepājas orķestrim ir 95% pilnīgi savs, stabils sastāvs. Protams, ka atjaunošanās un izmaiņas ir nemitīgas. Tām ir jābūt, lai notiek kaut kāda virzīšanās uz priekšu un attīstība. 

Vai jums nebūs žēl šķirties no Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra?

Guntis Kuzma: Protams, ka būs. Tieši pirms 20 gadiem un viena mēneša es sāku kā klarnetists pusslodzē. Es atceros to dienu, kad bija noklausīšanās, visi lielie dūži sēdēja – Arvīds Klišāns, Ģirts Pāže, Sigurds Circenis. Tajā laikā galvenais diriģents bija Olari Eltss, kurš atnāca priekšā, pirmajā rindā un diriģēja. "Tagad spēlē pēc manas rokas," [diriģents teica]. Viņš laikam gribēja pārbaudīt, vai es vispār esmu spējīgs reaģēt un sadarboties. Tas bija pirmais solis. Pēc tam biju klarnešu grupas koncertmeistars, tad diriģenta asistents un pēdējos četrus gadus otrais diriģents (štata vieta). Līdz ar to 20 gadi ir piepildīti un noiets kaut kāds laika nogrieznis. 

Normund, vai jūs esat bijis kādā komisijā, kas vērtē Gunta darbu?

Normunds Šnē: Jā, tad, kad sākās "Sinfonietta Rīga" ceļš pirms gandrīz 17 gadiem. Tad man bija iespēja dzirdēt [Gunta spēli]. 

Kādu atzīmi jūs viņam ielikāt?

Normunds Šnē: Augstu. Tāpēc arī viņš pie mums bija ilgus gadus kā kolēģis. 

Pieminētajam Latvijas Nacionālajam simfoniskajam orķestrim ir jauns diriģents – Tarmo Peltokoski. Kā jūs raugāties uz to, ka ir tik jauns diriģents? Cik jums bija gadu, kad sākāt diriģēt? 

Normunds Šnē: Man bija 31 vai 32 gadi. Tas sākās ļoti pamazām. 

Jūs bijāt obojists pirms tam. 

Normunds Šnē: Jā, un tas ilgi krustojās – nebija tā, ka es sāku diriģēt un oboju noliku plauktiņā. Es no obojas šķīros pirms četriem gadiem, kad pārdevu savu mīļoto instrumentu. Es sapratu, ka vairs to nevaru. Bet diriģēt var sākt jebkurā vecumā. 

Diriģēt, no vienas puses, ir ļoti vienkārši. Kā teica Karloss Kleibers – jūsu tante arī to var; parādiet un viņa spēlēs. Savukārt, ja jūs tur ielienat dziļāk, tur gals vairs nav redzams.  

Gunti, kā jūs raugāties uz diriģentu Tarmo Peltokoski?

Guntis Kuzma: Ļoti pozitīvi. Es no malas skatījos, kad viņš sāka mēģinājumu. Tā laikam bija Riharda Vāgnera uvertīra. Jebkurš jauns diriģents, viesdiriģents kaut kādā veidā maina skaņu vai vismaz rada ilūziju [par to]. Viņa piegājiens un atsaucība no orķestra – man likās, ka tajā ķīmijā ir kas ļoti īpašs. Tās attiecības arī ļoti ātri izveidojās. 

22 gadi diriģentam!

Guntis Kuzma: Es domāju, ka vecumam nav nozīmes. Ja tev ir muzikāla ideja, ja tev ir pārliecība un sadarbība ar saviem kolēģiem, tad kāpēc ne arī 18 gados. 

Cik gadu jums bija, kad sākāt diriģēt?

Guntis Kuzma: Man bija drusku mazāk kā Normundam. Man liekas, mūsu pirmā reize, starp citu, uz vienas skatuves. Marina Gribinčika bija uzrakstījusi obojas koncertu, kurš bija ritmiski sarežģīts un kur vajadzēja diriģentu. Normunds pats spēlēja un viņš paaicināja mani, lai es nodiriģēju, jo es Mūzikas akadēmijā diriģēšanu bija izvēlējies fakultatīvi. Bija tāds priekšmets, man bija interese un es mācījos kustināt rokas. 

Ja jums būtu jānosauc divas vai trīs svarīgākās īpašības, bez kurām diriģents nu nekādi nevar iztikt, kas tās būtu?

Normunds Šnē: Viņam ir jābūt ar idejām bagātam cilvēkam, kurš prot tās pasniegt simts citiem radošiem cilvēkiem, ar kuriem viņam ir sadarbība. [Diriģentam ir jāspēj] pavērst to visu lielo kuģi sev vajadzīgā virzienā, nenoskaņot nevienu pret sevi. Tātad viņam

ir jābūt mūziķim, psihologam, diplomātam un, protams, diriģentam – diriģents ir profesija, to nevar jebkurš darīt, tas ir jāmācās. Diriģentam ir jābūt intelektuālim, mazliet filozofam. Viņam ir jābūt jūtīgam, bet viņš nedrīkst laist sev par tuvu,

jo tas jūtīgums var jūs sabojāt. Jūs nevarat visu izlaist caur sevi, tad tas ir ārprāts. 

Guntis Kuzma: Paldies Normundam, viņš visu pateica. Zem tā var parakstīties.

Jūs sākāt kā instrumentālisti (starp citu, Tarmo Peltokoski sāka pianists). Taču jūs nebijāt stīgu instrumentālisti, kuri visbiežāk kļūst par diriģentiem, bet gan klarnetists un obojists. Normunds jau teica, ka savu instrumentu ir pārdevis. Cik bieži jūs, Gunti, vēl spēlējat klarneti?

Guntis Kuzma: Katru dienu.

Jūs joprojām esat koncertējošs klarnetists?

Guntis Kuzma: Jā. Es vairs ne tik aktīvi spēlēju un arī sen vairs nestrādāju kā orķestra mūziķis. Bet, lai es pats justos komfortabli un pārliecināti, kas no tās stabulītes nāks ārā, ir katru dienu jāpaspēlē. 

Kā jūs to varat savienot ar diriģenta darbu? Jums diennaktī stundu pietiek?

Guntis Kuzma: Dažkārt nepietiek. Tā vienkārši ir sava laika organizēšana un pašdisciplīna. Ja nav aktīva koncertdarbība, tad pietiek 30 līdz 40 minūtes dienā gudri pastrādāt, izmantot katru minūti lietderīgi. Ar to man pietiek, lai nebūtu straujš regress. 

Normund, vai tas, ka jūs atvadījāties no sava instrumenta, nozīmē, ka jūs vairs nekad, nekad nespēlēsiet oboju?

Normunds Šnē: Jā, to gan tas droši vien nozīmē. Pa šiem četriem gadiem, es domāju, mans regress ir pamatīgs. Kaut gan tehniskā ziņā droši vien nē. Piemēram, to programmu, ko iemācījos uz Minhenes konkursu 86. gadā, es varētu nospēlēt nakts vidū, jebkurā laikā. Problēma ir lūpas – šeit muskulīši ir ļoti mazi, tiem vajadzīgs treniņš. Skaņas veidošanas lieta [pasliktinās], bet ar pirkstiem viss būtu kārtībā. 

Vēl par jūsu orķestru repertuāru domājot. Liepājas Simfoniskā orķestra atklāšanas koncertā skanēja Sergeja Prokofjeva skaņdarbs un šī komponista skaņdarbs skanēs arī "Sinfonietta Rīga" sezonas noslēguma koncertā jūnijā. Vai tas nozīmē, ka klasikās mūzikas izpildītājus šobrīd nav skārusi jaunā tendence "kancelēt" krievu kultūru, krievu mūziku?

Guntis Kuzma: Priekš manis – nē. Tāpēc, ka es neredzu nekādu sakaru tam, ko pašreizējā tirānija Krievijā ir uzsākusi, ar tik sen sakomponētu skaņdarbu un to, ka tas ir krievu komponists. Starp citu, Prokofjevs ir tieši no tā reģiona [Ukrainā], kur ir vistrakāk. Prokofjevs ir no Doneckas.

Normunds Šnē: Prokofjevs savā ziņā pats ir upuris. 

Režīma upuris. 

Normunds Šnē: Viņš bija spiests atgriezties Krievijā. Patriotisku apsvērumu dēļ viņš pats to gribēja, bet īstenībā viņa dzīve tika sabojāta. Tāpēc šis ir ārkārtīgi sarežģīts jautājums un uz to nevar atbildēt… Jā, protams, ir komponisti un mākslinieki, kuri sadarbojas ar režīmu, un kuri ēd no šīs bļodas, kas smird, bet ir cilvēki, tikpat labi, kuri šobrīd nu nekādā ziņā nav vainīgi. 

Tajā pašā "Sinfonietta Rīga" sezonas noslēguma koncertā ir arī krievu komponista, piecdesmitgadnieku paaudzes pārstāvja Pāvela Karmanova skaņdarbs. Jūs ar šo komponistu esat sadarbojies vairākkārt. Vai jums, izvēloties viņa skaņdarbus, ir svarīgi, kāda šobrīd ir viņa nostāja jautājumā par karu Ukrainā?

Normunds Šnē: Jā. Jo man ir paziņas Krievijā, ar kuriem es droši vien nekad mūžā vairs nerunāšu. Ja ir runa par Pāvelu Karmanovu, mēs, piemēram, spēlējām un dziedājām Rīgā viņa oratoriju "Trīs eņģeļi", kas ir veltīta Romanovu dinastijas piemiņai; viņu nogalināšanu boļševiki paveica neilgi pēc revolūcijas. Es zinu, ko domā Pāvels, un tāpēc es gribu atbalstīt viņa mūziku, es gribu parādīt to starpību, ka krievi ir dažādi.

Protams, šī nācija šobrīd ir sabojājusi attieksmi pret sev uz ilgu laiku, taču krievu tauta nav viens melns pūlis no Pēterburgas līdz Kamčatkai, kas ir kaut kādā veidā unificēts. Es tā nedomāju. 

Vēl kara Ukrainā kontekstā kultūras iestādēm ļoti aktuāls ir jautājums par to, kā izdzīvot jaunajā sezonā, kad celsies apkures rēķini un kad gan skatītāju un klausītāju maksātspēja kritīsies, gan pašam orķestrim ir jādomā, kā ietaupīt. Vai jūs mēģinājumos spēlēsiet biezos džemperos vai arī kā citādi domājat par taupības pasākumiem?

Normunds Šnē: Mums ir jāsaprot, ka šī ziema būs skarba. Mēs nezinām, cik skarba, tad jau redzēsim. Kaut gan reāli skatoties, es nedomāju, ka būs tik slikti. Jo, man šķiet, ka šī panika ir drusciņ priekšlaicīga. No otras puses, tas ir to vērts, jo ar to kaimiņu reiz ir jātiek galā. Tā dēļ ir vērts paciest kaut kādas zināmas neērtības un samazināt mazliet savu komfortu. Es domāju, ka mēs nespēlēsim mīnusos, ka būs puslīdz normāli.

Un ja arī drusciņ rokas pasals, tas nav tik traki, jo mums ir jāredz tas lielais mērķis šobrīd.

Jūs mītne joprojām ir Spīķeru koncertzāle?

Normunds Šnē: Jā, mēs joprojām esam Spīķeros. 

Kā Liepājas Simfoniskais orķestris sagaida jauno apkures sezonu?

Guntis Kuzma: Arī ar zināmām bažām, jo elektrības rēķini jau ir uzkāpuši…

…un "Lielais dzintars" ir pamatīga telpa.

Guntis Kuzma: Jā. Vismaz pauzēs, tas jau bija redzams divās pagājušajās darba nedēļās, uzreiz ir elektrības samazinājums un gaisma tiek aptumšota. Katrā ziņā mēs visi domājām, kā to pārdzīvot, kā iziet cauri šai ziemai. Bet, kā Normunds teica, šī mērķa labad ir jāsakož zobi un jāiet cauri šīm grūtībām. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti