“Dziedonis” dibināts 1924. gadā un ir klasisks vīru koris, kas jau 95 gadus atspoguļo unikālo Latvijas koru kultūras tradīciju, saglabā un attīsta to. "Dziedonis" ir arī dzīvespriecīgs kolektīvs, kas skaidri zina: dziedāt, koncertēt un pavadīt laiku lieliskā kompānijā ir moderni un interesanti.
"Dziedonis" ir ļoti skanīgs, dziesmots nosaukums. Šo kolektīvu vadījuši daudzi brīnišķīgi diriģenti – gan Leonīds Vīgners, gan Haralds Mednis un Edgars Tons, ilgu laiku kora vadītājs bijis arī Ulda Kokara tēvs Imants Kokars. Šobrīd kori vada Uldis Kokars un Einārs Verro.
Vai ir kādas tradīcijas, kas caur šiem diriģentiem gājušas cauri? "Abi ar Eināru esam mācījušies pie mana tēva, tā ka tradīcijas tieši tā arī turpinās," atzīmē Kokars.
"Vīru kora tradīcijas ir specifiskas, lai gan katrā korī jau ir kādas tradīcijas, kuras nosaka pats koris un dziedātāji."
95 gadi – tas korim ir daudz vai maz? "Tas ir daudz," uzskata Verro. "Kā jau Uldis minēja, "Dziedonis" ir vecākais vīru koris Latvijā, kas turklāt vēl arvien darbojas! Mums ir daži vīri, kuri korī dzied jau vairāk nekā 50 gadus, un viņi ir savākuši pilnīgi visu informāciju kopš kora dibināšanas – katru koncertu, katru repertuāru, fotogrāfijas, reklāmas – pilnīgi, pilnīgi visu. Iespējams, izdosim arī grāmatu."
Šodien mēdz teikt, ka vīru kori ir mazliet izmirstoša vērtība. Kā abi diriģenti pārliecinātu jaunos dziedātājus nākt un dziedāt korī? Kur slēpjas fenomens un jaukums, kas raksturīgs tieši vīru korim? "Mūsu koris ir pie labas veselības, nevaram sūdzēties par jaunajiem," apgalvo Kokars. "Einārs minēja
mūsu leģendu, mūsu Oskaru Budi, kurš korī dzied jau, šķiet, 55 gadus. Viņš ir pirmais tenors, pasakaina balss – ja vien viņš ir uz skatuves, zinu, ka viss vecais repertuārs būs nodziedāts augstā kvalitātē.
Taču mums ir arī ļoti, ļoti daudz jaunu dziedātāju. Abi ar Eināru salīdzinoši jau esam veci. Ja par to jaukumu… Viena lieta ir interesantā vīru kopība, otra lieta – repertuārs: vienmēr dziedāsim klasiku, bet jāmeklē arī jauni ceļi un izteiksmes līdzekļi, ko arī mēģinām darīt."
"Sievas jau ir samierinājušās ar to, ka divreiz nedēļā vīri ir citās drošās rokās – kora diriģentu rokās," smejas Einārs Verro.
"Mums korī ir ļoti laba atmosfēra, domāju, vīru koros šī atmosfēra vispār ir citādāka nekā jauktajos vai sieviešu koros – tā ir tāda savdaba un draudzīga domubiedru grupiņa ar savām iekšējām lietām, savu repertuāru. Bieži vien vīri negrib dziedāt jaukto koru dziesmas – pašlepnums neļauj. Tas izpaudās arī Dziesmu svētkos."
Vēl viena ilgstoša kora tradīcija ir vasaras nometne netālu no Salacgrīvas, kurp kora dziedātāji dodas kopā ar savām otrajām pusītēm. "Trīs dienas strādājam un apgūstam pilnīgi jaunu repertuāru, atpūšamies, dziedam, ēdam. Nometne noslēdzas ar koncertu baznīcā,” stāsta Verro.
Šobrīd korī dzied 35 aktīvi dziedātāji. "Taču mūsu durvis ir atvērtas un labprāt savās rindās gaidām jaunus kolēģus," teic Einārs Verro.
Jubilejas koncertā iekļauta tikai un vienīgi mūzika, ko "Dziedonis" pasūtinājis latviešu komponistiem.
Pirmajā daļā skanēs Andra Sējāna mesa vīru korim, solistam un instrumentālajai grupai “Mūžības skartie. Latviešu karavīram". Tā ir klasiska piecdaļīga mesa latīņu valodā, ko papildina divas daļas latviešu valodā – “Senā dziesma” un “Sprediķis Piņķu baznīcā”. Bet no Valta Pūces dzirdēsim divas daļas no patriotisko dziesmu programmas “Tēvzemei un Brīvībai" – “Dzimtene'' un ''Nedz rijās, nedz lādēs''. Dziesmu tekstiem autors izmantojis 2019. gada jubilāru – Laimoņa Vāczemnieka un Jāņa Petera – dzeju. Abu komponistu skaņdarbi ir veltījums latviešu brīvības cīņu 100 gadu atcerei.
Savukārt otrā daļa veltīta sievietei, ko savās krāšņajās miniatūrās ietērpuši latviešu komponisti Romualds Kalsons, Imants Kalniņš, Pēteris Plakidis un Marģeris Zariņš. Dziesmu teksti ņemti no Imanta Ziedoņa krājuma "Albuma lapas. Meiteņu vārdi", kopumā tās ir 14 kora miniatūras. Šis dziesmu cikls savulaik komponēts speciāli vīru korim “Dziedonis” pēc Imanta Kokara pasūtījuma, un tas tapis laikā no 1982. līdz 1986. gadam. Kora dziedājumu tekstuāli papildinās aktieris Jānis Skanis.
