Pārmijas

"Klasikas" viesis - ērģelnieks un Rīgas Doma mūzikas direktors Aigars Reinis

Pārmijas

LNSO atklāj sezonu! Reportāža no preses konferences

Iespēja mainīt virzienu. Saruna ar vācu vijolnieku Florianu Dondereru

Brīvmāksliniekam vienmēr ir iespēja mainīt virzienu. Saruna ar vācu vijolnieku Florianu Dondereru

Rudens kamermūzikas festivāla noslēguma koncertā 9. oktobrī Lielajā ģildē "Sinfonietta Rīga" jau otro reizi saspēlēsies ar Brēmenes Vācu kamerfilharmonijas orķestra koncertmeistaru, vijolnieku Florianu Dondereru. Sarunā ar Latvijas Radio 3 "Klasika" viņš neslēpj, ka pandēmijas laiks rosinājis citādi paskatīties uz dzīvi un spert soli pretī drosmīgām pārmaiņām: "Šogad pieņēmu lēmumu aiziet no sava orķestra. Biju ar viņiem kopā 22 gadus. Pateicu sev, ka tagad, savos 52 gados, gribu darīt tikai to, kas man ļoti patīk, gribu vairāk laika un vairāk kamermūzikas un solo projektu."

Viens no tādiem – atgriešanās Rīgā, lai saspēlētos ar "Sinfonietta Rīga". Koncertā skanēs Jozefa Haidna uvertīra operai "Neapdzīvotā sala", Ferdinanda Rīsa Koncerts vijolei un orķestrim un Franča Šūberta agrīnās daiļrades meistardarbs "Traģiskā simfonija".

Anete Ašmane: Florian, šī ir jūsu otrā sadarbība ar "Sinfonietta Rīga". Kāda ir atkalsatikšanās?

Florians Donderers: Ļoti jauki atkal visus satikt! Es viņus šajā starplaikā satiku arī Igaunijā dažas reizes, tāpēc

nav sajūtas, ka neesam ilgi tikušies. Ir sajūta, ka satieku senus draugus. Ļoti jauka sajūta, viņi ir ļoti labs orķestris.

Jūs nākat tieši no pirmā mēģinājuma. Kāds tas bija?

Ļoti labs! Apskatījām Šūberta simfoniju, ko spēlēsim, tā ir ļoti skaista. Uzzināju, ka iepriekšējā reizē orķestris "Sinfonietta Rīga" šo simfoniju spēlējis ar Heincu Holigeru, fantastisku mūziķi, tas bija daudzus, daudzus gadus atpakaļ. Tad mēs apskatījām arī Rīsa koncertu, ko, protams, neviens nezina, tāpēc bija daudz, ko atklāt. Bija ļoti jauka atmosfēra, jutos ļoti gaidīts.

Kā jūs izvēlējāties sestdienas koncerta programmu? Būs Haidna uvertīra, Šūberta Ceturtā simfonija un Ferdinanda Rīsa Koncerts vijolei. Jūs jau teicāt, ka to, visticamāk,  neviens nezina.

To tiešām neviens nezina! Iemesls, kādēļ iekļāvu to programmā, ir fakts, ka Bēthovenam 2020. gadā bija atceres jubileja, bet Covid-19 dēļ tā tika atcelta. Bija viens koncertu organizators, kurš man jautāja, vai varu šo koncertu nospēlēt, teicu, ka apskatīšos, un tad piekritu. Pēc tam to piedāvāju arī citiem orķestriem, tāpēc šajā sezonā to spēlēju vairākkārt, un tā pats sev šādā veidā svinu Bēthovena jubileju šogad. [Ferdinands Rīss bija Bēthovena skolnieks].

Kā jūs raksturotu Rīsa mūziku?

Tā ir nedaudz "Sturm und Drang" stilā, tā ir ļoti emocionāla, mi minorā, sākas ļoti dramatiski. Protams, vienmēr, ja kāds koncerts nav īsti slavens, jūs vienmēr saprotat, kāpēc. Tas, protams, nav viens no izcilākajiem vijolkoncertiem. Bet man tas šķiet ļoti emocionāls, tam ir brīnišķīgi skaists fināls.

Man patīk, ka tad, ja atklāju jaunu mūziku, nav neviena cita interpreta, ar ko "salīdzināties".

Šajā gadījumā ir viens ieraksts, bet tas nav pārāk labs. Tāpēc es varu atrast savu veidu, man jāatrod sava valoda šai mūzikai. Tas ir agrīnais romantisms, tajā pašā laikā tur ir kaut kas no klasicisma, no Mendelszona, protams, no Bēthovena. Tas ir atklājums.

Un kā nonācāt pie Šūberta Ceturtās?

Programmu sastādījām kopā ar orķestri. Piedāvāju Šūbertu, jo mīlu viņa mūziku. Ar manu stīgu kvartetu esam ieskaņojuši daudz viņa mūzikas, es daudz to spēlēju. Domāju, ka tā ir īpaša, ļoti intīma mūzika. Tā gan ne vienmēr ir ļoti veiksmīga izvēle, ja domājam par klausītājiem –

ja uz afišas ir Bēthovena vārds, cilvēki skries uz koncertu, bet, ja programmā ir Šūberts, viņi varbūt īsti nezina, ko gaidīt. Žēl, jo tā ir viena no visskaistākajām mūzikām, kas jebkad uzrakstīta.

Kad šodien mēģinājām, ir viena vieta pēdējā daļā, kur visi sāka smaidīt, un bija ļoti jauki to redzēt. Tas ir skaisti.

Sestdienas koncertā programmā ir klasicisma un agrīnā romantisma mūzika. Kas jūs tajā saista?

Man tiešām ļoti patīk šī mūzika, man tā ir mīļa, saprotu tās valodu. Man gan patīk arī laikmetīgā mūzika, daudz to spēlēju.

Tas vienmēr ir jautājums, uz ko programmā fokusēties. Kad kāds orķestris mani uzaicina, viņi, protams, vēlas, lai atvedu kaut ko, ar ko esmu labi zināms. Jāpatur arī prātā, ka, uzstājoties bez diriģenta, ir ierobežotas iespējas, ko varam izdarīt.

Varu arī diriģēt, bet "Sinfonietta Rīga" laikam gribēja, lai sēžu arī orķestrī, un es to ļoti izbaudu, jo tad vairāk jūtos kā viens no kolektīva.

Kādas jums ir sajūtas ne tikai spēlēt, bet arī būt šīs programmas muzikālajam vadītājam, orķestra līderim?

Tas ir liels izaicinājums. Pagājušajā reizē, kad te viesojos, arī to darīju, bet tad spēlēju Mocarta Lamažora koncertu, bet to varu nospēlēt jebkurā brīdī, pat ja mani pamodināsiet nakts vidū. Ar Rīsu ir citādi, jo tas ir jauns manā repertuārā, to nav tik viegli spēlēt, tāpēc

mans izaicinājums ir pārslēgties no domāšanas par orķestri uz solo spēlēšanu. Arī fiziski tas ir citādi, kad sēdi orķestrī un tad celies kājās, lai solētu.

Alīna [Ibragimova] pirms pāris nedēļām bija šeit, viņa noteikti piekritīs, ka tas ir izaicinājums. Man ir citāds uzstādījums, kad tikai spēlēju solo, – pirms neilga laika spēlēju Rīsu ar orķestri un diriģentu, biju ļoti fokusējies uz šo skaņdarbu. Tagad jāfokusējas uz nepārtrauktu domāšanas maiņu.

Tas ir izaicinoši, bet jums vienalga patīk?

Protams, es to izbaudu!

Man ļoti patīk būt šajā orķestrī, spēlēt kopā ar viņiem, viņi tiešām ir viens no visaugstākās klases orķestriem. Tā kā mēs jau viens otru pazīstam, nejūtu, ka nāku no tālienes pie svešiniekiem. Nē, jūtos kā mājās

un ceru, ka nonāksim pie sajūtas, ka esam partneri, jo viena no lietām, kas man ir svarīga, strādājot ar orķestri – lai mūziķi justu atbalstu veidot paši savu mūziku.

Florians Donderers un "Sinfonietta Rīga" koncerta mēģinājumā Spīķeru koncertzālē

Šis koncerts būs Rudens kamermūzikas festivāla noslēgums. Vai joprojām jūtaties kā kamermūzikā, spēlējot kopā ar 20 un vairāk mūziķiem?

Jā, tas ir arī veids, kā tam pieeju. Ja diriģē no diriģenta pozīcijas, tā ir vairāk hierarhiska lieta, bet es vienmēr cenšos padarīt orķestri, mūziķus neatkarīgus. Ja mēs zinām, ko katrs dara, varam klausīties un sekot viens otram, un tā ir kamermūzika. Šodien, kad mēģinājām Rīsu, tas bija ļoti viegli, biju pārsteigts, cik labi saspēlējāmies.

Tāds orķestris kā “Sinfonietta Rīga” jau pats par sevi spēlē kā kamermūziķi. Kad spēlē kamermūziku, tev ir sava individuālā balss, tu esi brīvs, brīvāks kā orķestrī, kur tev jāiederas grupā, jo īpaši stīgām, bet arī pūtējiem.

Un tas ir ļoti grūts uzdevums – kā es varu būt individuāls mūziķis un tajā pašā laikā iederēties grupā? Jārespektē vienam otru, jāklausās, jāpiedāvā savas, bet jāieklausās arī citu muzikālajās idejās. Man šķiet, ka tā ir arī laba skola mūsu sociālajai uzvedībai.

Vai jūs uz Latviju atbraucāt no Vācijas? Kāda tur ir situācija šobrīd – vai koncerti notiek, publika var tos apmeklēt, visi ir priecīgi?

Jā, esam priecīgi, ka atkal varam spēlēt. Koncerti notiek, bet publikai noteikumi ir atšķirīgi dažādos reģionos, tas ir nedaudz dīvaini, taču cilvēki nāk, sēž ar distanci, viss lēnām atgriežas.

Pēdējos divos gados daudzi mūziķi, mākslinieki teikuši, ka šajā laikā viņiem beidzot bijis laiks padomāt par jaunu repertuāru, jaunām idejām, par sevi. Kā jums tas pagāja?

Sākumā biju tikai ar savu ģimeni,

man ir trīs bērni, mana sieva arī ir mūziķe, čelliste Taņa Tetslava. Mēs visi bijām mājās, un vecākais dēls teica: "O, beidzot varēšu tevi atkal iepazīt." Tā ka mēs šo laiku izmantojām pilnībā, tas bija ļoti jauki. Un man nemaz nepietrūka muzicēšanas.

Man gan arī paveicās, jo diezgan ātri atkal radās iespējas spēlēt. Mani aicināja uzstāties vietās, kur viss vēl notika.

Uzskatu sevi par veiksmīgu arī tāpēc, jo esam divi – es un sieva, abi spēlējam un esam nobrieduši mūziķi. Domāju, ka daudz, daudz citādāk ir tiem, kas tikko beiguši vai tikai uzsākuši studijas. Viņiem bija sajūta, ka nav nākotnes.

Daudzi arī pārtrauca to darīt un izlēma mainīt nodarbošanos. Tāpēc man tiešām paveicās.

Varbūt mainīsies veids, kā strādā starptautiskais mūzikas bizness, – tam vajadzētu mainīties. Vai es ceļoju? Vai ceļo orķestris? Cik daudz orķestris ceļo? Tagad, ja kaut kur braucu, cenšos palikt tur ilgāk. Piemēram, novembrī braucu pie Īrijas kamerorķestra, kam jautāju, vai varu palikt ilgāk, pamācīt, padarīt savu būšanu tur piepildītāku un jēgpilnāku. Domāju, mums jāapsver savi ceļošanas paradumi. Es tagad nomainīju tematu uz klimata krīzi, kas ir man ļoti svarīgs temats, bet tas ir arī saistīts – kad pēkšņi visi apstājās un pārtrauca ceļot, videi tas nemaz nebija slikti.

Vai šis laiks kaut kā jūs mainījis – kā mūziķi, personību?

Jā, jā, jā! Laikā, kad nespēlē, tu saproti, ka tāpat esi cilvēks, un mans pašvērtējums nenokrīt. Mūziķiem ļoti bieži viss ir atkarīgs no tā, kā mēs spēlējam. Un ir ļoti labi saprast, ka patiesībā tam nav lielas nozīmes, kuru gan tas interesē. Tas atvieglo šo situāciju.

Daudz vairāk cenšos izbaudīt to, ko daru. Cenšos arī pārāk nešaustīt sevi, ja man kādreiz neatrodas laiks vingrināties vai koncerts nav tik veiksmīgs, kā iecerēts. Mēs visi esam cilvēki.

Šogad arī pieņēmu lēmumu aiziet no sava orķestra [Brēmenes Vācu kamerfilharmonijas orķestra], biju ar viņiem kopā 22 gadus. Pateicu sev, ka tagad, savos 52 gados, gribu darīt tikai to, kas man ļoti patīk, gribu vairāk laika un vairāk kamermūzikas un solo projektu.

Tā ka daudz kas ir mainījies, jā.

Tas bija drosmīgs lēmums – mainīt dzīvi, aiziet no orķestra?

Jā, bet vienmēr esmu nodarbojies ar kamermūziku, pievienojos savam stīgu kvartetam "Signum" pirms četriem, pieciem, sešiem gadiem, neatceros vairs. Tā ka pamatā nodarbojos ar kamermūziku, ar projektiem – kā šeit ar "Sinfonietta Rīga". Un tas man tiešām patīk. Mēs, cilvēki, reizēm neizmantojam iespējas, lai kaut ko mainītu savā situācijā. Protams, tik daudz kas ir atkarīgs no mūsu darba situācijas, tāpēc uztveru to kā privilēģiju – būt brīvmāksliniekam. Brīvmāksliniekam vienmēr ir iespēja mainīt virzienu.

Ir dažas lietas, kas man ir ļoti tuvas, un tās vēlos turpināt. Man ir festivāls, esmu tajā ceturto gadu. Tad vēlos saglabāt dažas sadarbības, piemēram, muzicēšanu Pērnavā pie Pāvo Jervi, tā ir mana vienīgā saikne ar orķestri, man ļoti patīk muzicēt šī festivāla orķestrī. Tad vēlos kamermūziku un laiku, kurā domāt par projektiem. Ja tev ir laiks un nav jāstrādā, idejas pēkšņi uzrodas, un kļūsti ļoti radošs.

Un tad man jāizbauda laiks, kamēr bērni vēl ir mājās – vecākajam dēlam ir 16, jaunākajam 10, viņi mūs agri vai vēlu pametīs. Tā ka man vēl ir daži gadi.

Decembrī, piemēram, ar kvartetu brauksim uz Tallinu, un tad no 15. decembra man ir brīvs mēnesis. Un tas ir tiešām jauki.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti