Sadaļas Sadaļas

Atspere

Vita Vārpiņa:Lilitas Bērziņas balva ir apliecinājums procesa nepārtrauktībai un pēctecībai

Atspere

Obojiste Amanda Tauriņa: Mans ceļš ir smaga darba un ieklausīšanās sirdsbalsī kombinācija

Elīna Garanča - par Riharda Vāgnera operas "Parsifāls" iestudējumu Vīnē

Brīvība uzvar visu. Elīnas Garančas pirmā Vāgnera loma – Serebreņņikova operā «Parsifāls»

Vīnes Valsts operā gaidāms Riharda Vāgnera operas "Parsifāls" jauniestudējums Kirila Serebreņņikova režijā. Iestudējumā Kundrijas lomā debitēs operdziedātāja Elīna Garanča, kura par savu tēlu sarunā Latvijas Radio 3 “Klasika” raidījumā “Atspere” saka: “Viņai ir vajadzīga mīlestība, kas viņai dod cerību uz brīvību.” Ticība brīvībai ir arī galvenais vēstījums, ko iestudējumā izcēlis tā režisors Kirils Serebreņņikovs – tomēr radošās komandas starpā radušās arī domstarpības par stāsta modernizēšanu.

Par spīti Covid-19 izraisītajiem ierobežojumiem Vīnē iestudējums tomēr veiksmīgi tapis, un tā ieraksts būs skatāms 18. aprīlī “ARTE Concert”. Ieraksts bez maksas būs pieejams 30 dienas.

Gunda Vaivode: Pēdējā gada laikā viss notiek ļoti neparasti, tomēr ir milzīgs prieks kaut attālināti tevi apsveikt ar Lielo mūzikas balvu kategorijā “Gada koncerts” par solo programmu kopā ar Malkolmu Martino. Man liekas, ka koncerta klausītāji bija patiešām privileģētā situācijā, jo šo programmu arī daudzās Eiropas pilsētās tu biji spiesta atteikt. Vēl tev iznāca uzstāties Zalcburgā, Neapolē, Milānas “La Scala” jubilejā, attālināti arī radio “Klasika” jubilejā, bet patiesībā tas bija viens liels tuksnesīguma periods. Kas bija tās pašas lielākās pārdomas vai šaubas, kas tevi pavadīja šajā laikā?

Elīna Garanča: Droši vien vislielākās šaubas ir par to, vai nākotne vispār vēl ir iespējama tādā formātā vai tādā veidā, kā mēs līdz šim bijām pieraduši dzīvot un izdzīvot. Protams, es domāju un ļoti ceru, ka ir tādas zināmas vērtības, kuras neaizstās ne televīzijas ekrāns, ne kameras, ne mašīnas, jo mums ir vajadzīgas šīs dzīvās vibrācijas, mums ir vajadzīgas toņa virsskaņas, gan arī elementārā fiziskā un emocionālā, psiholoģiskā, ēteriskā enerģija, kas rodas tikai tad, ja tu tiešām klātienē kā mūziķis vari satikties ar savu klausītāju.

Es ļoti ceru, ka kaut kādā veidā mēs tomēr varēsim atgriezties pie dzīvo emociju piedzīvošanas tieši klātienē.

Nenoliegšu, ka bija arī patīkami brīži šajā fāzē, jo bija laiks padomāt par sevi, bija laiks atskatīties uz to, kas vispār ir sasniegts. Tādā milzīgā skrējienā ļoti bieži pat nemaz nesaproti, kur tu esi un ko tu dari, tādā autopilotā it kā skrej uz priekšu. Tai pašā laikā, protams, tu domā: kam tu būsi vajadzīgs, kas par tevi atcerēsies pēc gada, divu gadu pauzes? Visādas eksistenciālās šaubas un pārdomas, es domāju, bija jebkuram māksliniekam un jebkuram citam cilvēkam.

Mēs, tieši tāpat kā visi pārējie, arī domājam par to, kā nomaksāt rēķinus, kā bērnus aizsūtīt uz skolu vai bērnudārzu, kā pasargāt sevi, kā pasargāt apkārtējos.

Apzinoties to, ka daudzi kolēģi ir mainījuši savu profesiju, es, protams, kādreiz domāju, ar ko es varētu nodarboties, ja gadījumā dziedāšanas karjeru vairs nesanāk turpināt. Gētem ir tāds teiciens “līdz debesīm lēkājošs, līdz nāvei satriekts”. Māksliniekiem arī – viena diena ir pilnīgā eiforijā, otra diena ir, tā teikt, pilnīga dramaturģija.

Ar pasauli pārrāvi kontaktus, kad izgāji no sociālajiem tīkliem – arī tas posms droši vien bija pavisam svētīgs.

Tas bija ārkārtīgi nepieciešams. Es tiešām sapratu, ka virtuālajā pasaulē dzīvot negribu, man tā nepatīk un neinteresē. No sākuma, protams, sāku brīvajā laikā skatīties, ko dara mani kolēģi – viens nepārtraukti mēģina gatavot, otrs mēģina sevi kaut kā izrādīt, cits mēģina kaut ko internetā mācīt. Un es sapratu, ka tā nav mana pasaule, jo man, pirmkārt, negribas domāt ikdienā par to, vai man ir kāda bildīte vai saturs, ko ielikt un atkal padalīties ar virtuālo pasauli. Es sapratu to, ka man ir svarīgi, ka mana personīgā dzīve tomēr paliek mana personīgā dzīve.

Un man vienkārši apnika skatīties to, ko mēs visi mēģinām uzburt, kas patiesībā nemaz nav –

pēc tam, sazinoties ar daudziem saviem kolēģiem, patiesībā uzzināju, ka viņiem nemaz tik priecīgi ap sirdi nav, bet viņi mēģina šo ilūziju kaut kā arī priekš sevis uzturēt. Sapratu, ka man tas nav vajadzīgs, un es tiešām ļoti apzināti “izslēdzos”, un man parādījās milzīga brīvība.

Elīna Garanča un Volfgangs Hofs operā "Parsifāls"

Bet tagad nu jau gandrīz mēnesi esi, varētu teikt, ar pilnu krūti metusies atpakaļ mūzikā, un pie tam kādā mūzikā – Riharda Vāgnera pēdējā operā “Parsifāls”. Kundrija ir tava pirmā Vāgnera loma. Vai Vāgners ir vokālās attīstības jauna pakāpe vai tā ir tomēr kaut kāda veida domāšanas maiņa?

Vāgners ir pasaule pati par sevi. Teikšu pilnīgi atklāti, ka Vāgners ir faktiski jāpēta no diviem aspektiem. Viens noteikti ir vokālā tehnika, kas ir savādāka, kādu es līdz šim esmu dziedājusi, bet tai pašā laikā ar visu savu pieredzi no tā, kādu repertuāru esmu izdziedājusi – gan baroka, gan Mocarta, gan bel canto un verisma, un, protams, vokālā meistara, kas ir Verdi ar savu dramatiku – es tomēr uzskatu, ka vissarežģītākais līdz šim ir bijis un arī paliek bel canto, tāpēc, ka šī tehniskā bravūra, kas ir vajadzīga, lai tu tiešām pilnvērtīgi dziedātu bel canto, nav nevienā citā mūzikas stilā.

Tajā pašā laikā emocionālā un psiholoģiskā pasaule Vāgneram ir tik ļoti specifiska, ka viņā, manuprāt, tiešām ir jāiedziļinās. Ne par velti mans pedagogs, kad sākām to partiju, teica: “Tu paskaties uz saviem kolēģiem, kurus uzskata par īstiem vāgneristiem!” Viņi tiešām ir cilvēki, kas savā ikdienā nevis aktīvi reaģē uz to, kas notiek, bet pasīvi noskatās, un tad vienkārši it kā ar to plūsmu vai nu izsaka savu viedokli, vai attiecīgi reaģē. Jo Vāgnera mūzika, manuprāt, ir ar tādu nedaudz novēlotu uztveri un aizturi, kurā gan emocijas, gan vokālā attīstība, gan skaņas veidošana, gan domas gājiens nenotiek uzreiz, šinī sekundē – tu saproti kādu laiciņu vēlāk. Doma tiek pateikta nevis pašlaik, bet domas garumā: ja tev ir deviņu minūšu monologs, tad tev tas monologs tiek savilkts kopā kā viss kopums, nevis konkrētajā minūtē tev tiek pasniegta kāda ideja. Šinī ziņā man ir ļoti grūti ar Vāgneru, jo mans temperaments, mana tā ikdienas sadzīve ir “šeit”: es ļoti ātri runāju, es ļoti ātri pārvietojos, ļoti ātri mizoju kartupeļus vai burkānus un ļoti ātri kuļu olas.

Un šis mans iekšējais temps it kā neiet ar tādu iekšējo tempu, kas ir Vāgnera mūzikā.

Ļoti bieži, piemēram, strādājot ar manu pedagogu, viņš teica: “Nu, kur tu skrien? Nesteidzies, ļauj tai skaņai atvērties, nevajag viņai lēkt virsū, nu, nav tas crescendo tik ātrs...” Un man sevi ir jāaudzina kaut kā to visu nedaudz palēninātā tempā no sevis, tā teikt, izdot. Bet tai pašā laikā, protams, dziedot šo repertuāru, es jūtu, cik ļoti man tieši Vāgnera dziedājums palīdz arī Verdi mūzikā un cik ļoti man ir arī mainījusies pasaules uztvere par to, kas notiek, un kā uz to jāreaģē pašlaik un tagad.

Vāgners noteikti man būs diezgan liela un arī pārsteidzoša lappuse nākotnē.

Ja runājam par Kundrijas tēlu: sieviete, skaista, ļoti pretrunīga, grēciniece, pavedinātāja, upuris... Kāds ir tava tēla ētiskais stāsts?

Viņu nav iespējams aprakstīt, jo viņa, man šķiet, pati nav sevi formulējusi. Tā kā tu teici: viņa ir gan upuris, gan seksuāla, gan nolādētā, viņa ir tā, kas meklē sevis attaisnošanu, pat īsti nesaprotot, kāpēc viņa ir bijusi nolādēta. Kundrija faktiski ir vienīgā, kas it kā redzējusi Jēzu dzīvē. Un arī rodas jautājums, vai reakcija, izsmejot viņu, ir bijusi apzināta, vai tā ir bijusi histērijas lēkme, nezinot, kā reaģēt situācijā. Zinot, kas Jēzus ir un ieraugot viņu, tā teikt, “dzīvajā”, katram šī reakcija varētu būt citāda. Savā ziņā, lai cik tas dīvaini nebūtu, man liekas, ka viņu varētu ielikt tanī pašā kategorijā kā Karmenu – visi it kā zina, ko nozīmē grēks, visi it kā saprot, kas varētu būt grēku izlīdzināšana,

visi it kā sapņo par to skaisto nākotni vai par brīvību, un tāpat neviens īsti nevar pateikt, kas tas ir un no kā mēs gribam būt atbrīvoti, kam mēs ticam, kam mēs neticam.

Vāgneram bija ļoti sarežģītas attiecības ar sievietēm. Manuprāt, sievietes viņa operās ir tādas personas, kuras vīriešu sabiedrībā ļoti grūti iekļaujas, vienmēr tiek uztvertas ar kaut kādu zināmu distanci un arī zināmu nievājumu. Un ne par velti tā Kundrijas rezolūcija trešajā cēlienā limitējās ar vienu vārdu – “kalpot”. Tanī laikā, kad Vāgners komponēja “Parsifālu”, un šinī laikā – kāda sieviete ir kļuvusi, kādu mēs viņu arī gribam redzēt... Ir ļoti grūti Kundriju modernizēt ar to bagāžu, kāda viņai bija iedomāta. Mēs katrā gadījumā gribam cerēt, ka sieviete ir pietiekami stipra un spēcīga, lai varētu atbrīvoties no jebkāda sloga un lāsta, un pati par sevi pastāvēt, bet, acīmredzot, ir vai nu zināma karma, vai vienkārši liktenis, no kura izvairīties tāpat nevar. Ar visu to, ka Kundrija Kristu it kā izsmej krustā, liekas, ka viņai šī ilgošanās pēc piedošanas un pēc tādas mūžīgās atbrīvošanās nākotnē ir viņas krusts, kas viņai visu dzīvi ir jānes.

Tieši Vāgnera “Parsifāla” sakarā arī bieži tiek minēts jēdziens “pārejas māksla”, jo tur ir gan hromatiskā pasaule Klingzora un Amfortasa tēlos, gan diatoniskā, kas raksturo Parsifālu. Kurā no šiem skaņu rakstiem vairāk atrodas Kundrija?

Vakar mēs klausījāmies un ļoti daudzi sadzirdēja Pučīni “Toskas” “Te Deum” no Skarpijas skata, tepat kaut kur arī ieskanējās bel canto frāzes no Bellīni. Visi jau rakstīja, ka Vāgners, īpaši arī Kundrijai, ir ļoti ietekmējies tieši no bel canto, un man jāteic, ka šis romantiskais monologs, kas viņai ir otrā cēlienā, ir savā ziņā “parsifālisks”, ārkārtīgi skaistas melodijas.

Vienīgais, kas šad un tad iedzen tādu skarbumu, ir tieši hromatisms orķestrī, jo melodija kā tāda ir ļoti skaisti, vijoša, vilinoša, kā tāda čūska, kas it kā apvijas apkārt.

Līdzīgas skaņas mēs tiešām dzirdam arī tanī pašā “Karmenā”, ja padomā par Habanēru. Tajā pašā laikā, piemēram, tas viss otrais izrāviens, kas ir pēc tam, kad Kundrija saprot, ka Parsifāls no viņas novēršas, ir pilnīgs verisms – dvēsele tiek izslēgta ārā un ilgas pēc atriebības dominē vairāk nekā jebkas apkārt.

Tomēr nav noslēpums, ka Vāgners arī vokālistus uztver kā instrumentālistus. Kā jums veidojās attiecības ar diriģentu Filipu Jordanu?

Es Filipu Jordanu pazīstu ļoti, ļoti daudzus gadus. Mūsu pirmā sadarbība, ja nemaldos, bija 2004. gadā Zalcburgā, uzstājoties kopā Mocarta operā “Cosi fan tutte”, pēc tam esam darbojušies jauniestudējumā “Verters” un arī “Dons Karloss” Parīzē. Tā kā man viņš ir ļoti labi zināms, pazīstams diriģents, kuram ir Baireitas pieredze ar orķestri, bet kurš tai pašā laikā ir ārkārtīgi moderns savā vīzijā. Viņam ir tik daudz zināšanu un izpratne, “kā vajag”, un man nāk tik daudz “kā gribas” temperamenta – tad mums kaut kā vajag atrast vidusceļu, un līdz šim patiesībā ir sanācis ļoti labi.

Tā kā šis iestudējums ir kārtējais Covid-19 upuris, mums būs tikai televīzijas ieraksts, mums nav publikas. Un televīzijas ierakstam ir vajadzīgs mikrofoniņš, kas mums visiem ir zem parūkas, līdz ar to skaņas kvalitāte, protams, ir pavisam citāda.

Bet tad jau tev nav pārāk jāpārpūlas.

Nē, man ir jānopūlas tāpēc, ka es uzskatu – mana balss nav mikrofona balss. Un tas ir fiziski neiespējami, ka maza podziņa, kas ir ielikta zem matiem, uztvers to skaņu, kurai esmu mācīta nu jau gandrīz 25 gadus, ja ne vairāk – lai mani dzirdētu koncertzālē vai teātrī pēdējā rindā ar kapacitāti uz 4000 cilvēkiem, piemēram, kā Metropoles operā. Līdz ar to man ir diezgan smagi jāstrādā, domājot tieši par to, ka būs televīzijas pārraide. Bet, protams, tas noņem tādu lielu stresu par “caursišanu” orķestrim. Ja būtu normālas izrādes un ja klausītāji klausītos, droši vien būtu vairāk jāpacīnās, jo orķestris ir milzīgs, un Vāgners tiešām uzskatīja, ka balss ir viens no instrumentiem.

Es vienmēr saku, ka Vāgners raksta balsij ļoti nedāsni, neērti.

Tā nav ārkārtīgi viegla un patīkama dziedāšana, jo visi šie tritoni un intervāli – pamazinātie, palielinātie –, tas, ka tev ir jādeklamē... Faktiski tā nav vokālā dziedāšana, bet tai pašā laikā šī nebeidzamā plūsma un šis nebeidzamais dāsnums tieši no orķestrālā materiāla, protams, ir iespaidīgs.

Opera "Parsifāls"

Es ticu, ka šis ir īstais brīdis, kad tu esi pievērsusies Kundrijai, un man liekas, ka jums ir arī īpaša reize, jo iestudējuma režisors ir Kirils Serebreņņikovs, kurš savā blogā raksta, ka viņš inscenējumus nerada, bet atceras. Ko viņš ir atcerējies un kāds ir tas viņa galvenais vēstījums “Parsifālā”?

Ticēt brīvībai. Es domāju, ka tas savā ziņā ir arī viņa situācijas atspoguļojums; viņš teica, ka viņam Kundrija ir ārkārtīgi mīļa un pat vēl svarīgāka kā visi pārējie, jo Kundrijai ir vajadzīga atbrīvošanās un brīvība.

Viņai ir vajadzīga mīlestība, kas viņai dod cerību uz brīvību. Mīlestība visu uzvar, un brīvība visu uzvar – tāda faktiski ir Kirila vīzija.

Mums gāja diezgan smagi, bija vairākas reizes, kad kāds no maniem kolēģiem, kas dzied galvenās partijas, gan sakliedza, gan sabļāva, gan aizskrēja projām un atkal atnāca atpakaļ. Tas, ka Kirils nav kopā ar mums fiziski, ka viņš piedalās šajos mēģinājumos ar video palīdzību, protams, ir ārkārtīgi grūti. Ar visu to, ka viņam ir kolosāla komanda, kas viņam palīdz un viņu atbalsta, un tiešām komunicē nepārtraukti ar telefona zvaniem, ar video, ar “Whatsapp” zīmītēm, ar fotogrāfijām, ar linkiem un ar “Zoom”. Mēs pat esam vairākas reizes strādājuši rīta mēģinājumā, pēc tam trijos saslēgušies “Zoom” ar Kirilu – visa komanda, astoņi deviņi cilvēki –, tad atkal piecos uz nākamo mēģinājumu. Šis, protams, ir bijis ļoti īpašs laiks, es tiešām ļoti, ļoti biju pateicīga un esmu pateicīga, jo

man vispār vienmēr ir patikuši teātra režisori, kas “ielaužas” operā,

tāpēc ka viņi beidzot paver to klavieru izvilkumu no savādāka leņķi un sāk runāt no tā teksta, nevis no muzikālās pasaules. Dažreiz var aiziet it kā nepareizā virzienā, jo tev liekas, ka muzikālās emocijas obligāti diktē to, kas ir vārds, bet arī to var savādāk iztulkot. Mēs vienkārši meklējām to Kundriju, kas nav parastais upuris, kas nav tikai tā, kas kalpo, bet kurai ir arī sava iekšējā sāpe, sava iekšējā pasaule, kuru viņa pati vēl pa īstam nav sapratusi, bet viņa zina, ka no tās jālaužas ārā. Man šī sadarbība bija ļoti, ļoti, ļoti interesanta.

Bibliskās zīmes, kas ir, piemēram, Grāla kauss, no kura izlido balts balodis, vai Parsifāla kāju mazgāšana – tas tur paliek vai tas ir transformējies?

Ir daudzas lietas, kas paliek: es arī mazgāju kājas Parsifālam, un mums ir gan Grāls, gan šis izskaistinātais vara kauss, mums ir arī šķēps un zobens. Stāsts par nabaga Klingzoru, kurš, lai izturētu tādu sieviešu vilināšanu, pats sev atņem to dārgāko – tas viss mums ir, tikai tas tiek lasīts nevis tādā burtiskā, telefoniskā veidā, tas netiek demonstrēti ekranizēts, bet ļoti daudz kas ir atstāts arī cilvēku improvizācijai. Un šinī ziņā mums bija ļoti daudz diskusiju, jo mani kolēģi, kas ar šo Vāgnera filozofiju gadiem ilgi jau pavadījuši un dzīvo tanī pašā Baireitā un katru gadu tur dzied – viņiem, protams, ir tā sava vīzija. Bija ļoti daudz diskusijas un spirināšanās, un konflikti šinī sakarā, bet es domāju, ka tagad, pēc vairāku nedēļu aktīvas darbošanās, mēs esam atraduši to iespējamo vidu, lai, tā teikt, vilks būtu paēdis un lai kaza būtu dzīva. Bet es domāju, ka savā ziņā tā ir arī bijusi tāda Kirila ideja, ka viņš grib lauzt to tipisko tradīciju, viņš gribēja gan balto gulbi, gan šķēpu, gan dzīvības dzēriena kausu faktiski no tāda obligātā reliģiskā vēriena viņu modernizēt: ka

brīvība ir vairāk kā piecas Tēvreizes un grēku piedošana, ka brīvība savā ziņā ir pat vairāk nekā paradīze.

Tātad Lieldienu saullēkta ideja tomēr paliek – beigas, varētu teikt, ir laimīgas.

Tās tika izcīnītas. Jā, mums traki gāja, Kirils arī saprata: ja viņš neatdos kaut ko no sava, tad viens no mūsu kolēģiem vienkārši aizbrauks projām un nepiedalīsies. Tā kā viņam nācās arī savā ziņā droši vien kaut ko “pielauzt” no saviem ideāliem, bet tas, kā mēs esam atrisinājuši, ir diezgan pieņemami.

Jūs iestudējuma procesā neiztikāt bez dažādiem pārbaudījumiem, jo pirmizrāde jau bija paredzēta mazliet ātrāk, pirms Lielās piektdienas, kā tas arī varbūt pieklātos “Parsifāla” gadījumā. Kā jūs vispār tikāt galā ar šo mēģinājumu procesu?

Tas bija diezgan sarežģīti. Jā, kad sākām mēģinājumus, kas bija marta sākumā, mums bija testēšana divreiz nedēļā. Šajā iestudējumā ir ļoti daudz ekstra dalībnieku, līdz ar to, lai nodrošinātu brīvo “bezproblēmu” mēģināšanu, notika šī testēšana, un ar visu to mēģinājumi notika maskās, kas, protams, arī ir briesmīgi, jo dziedātājs, jo īpaši tāds, kas nav dziedājis partiju, nevar maskā savu balsi kontrolēt – mēs tomēr vēl joprojām ļoti bieži vadāmies pēc tās akustiskās sajūtas. Septiņas, astoņas, dažreiz pat desmit stundas nodzīvoties teātrī tikai maskā, protams, dziedātājiem ir grūti. Bet vismaz izturējām līdz brīdim, kad saprata, ka viena no kolēģēm, kurai nebija nekādu simptomu, tomēr ir kaut kur šo vīrusu saķērusi, un mūs visus vienkārši uz 10 dienām apstādināja. Līdz ar to bija skaidrs, ka, lai šis pasākums vispār varētu notikt kaut kādā formā, tā saucamā pirmizrāde ir jāpārceļ. Nav ne publikas un ģimenes locekļu, tikai paši tuvākie drīkst ar iepriekš veiktu testu vispār parādīties teātrī, jāsēž vienā un tajā pašā ložā, nedrīkst ne ar vienu komunicēt.

Ikdienā Vīnē, šajā brīnišķīgi skaistajā pilsētā, kuru es tomēr uzskatu arī par tādām savām mājām, faktiski nekā nav un nekas nav atļauts, ir atvērtas tikai aptiekas un supermārketi. Pašlaik es skatos pa logu – snieg sniegs. Un mūsu komunicēšana ar kolēģiem ir bijusi tikai teātrī.

Mēs visi patiesībā diezgan vientulīgi šeit arī pavadām visu to laiku. Uztaisi testu, nodziedi savu partiju, uzliec masku un aizej mājās – aptuveni tā.

 

Pilnu interviju klausieties Latvijas Radio 3 “Klasika” raidījumā “Atspere”.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Mūzika
Kultūra
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt