Diena sākusies

Bulēza zāles direktors Ole Bekhojs: Ideja piedzima no Bārenboima un Saīda izlolotā sapņa

Diena sākusies

Rīgā tapis "Traviatas" ieraksts ar Marinu Rebeku titullomā! Saruna ar radošo komandu

Vijolnieks Hugo Tičati: Klausīšanās ir tikpat svarīga kā mūziķu spēle - tas ir dialogs

Britu vijolnieks Hugo Tičati: Ceru, ka neviens no mums netiecas pēc perfekcijas

No 13. līdz 20. aprīlim Vidzemes koncertzāle "Cēsis" jau otro gadu pēc kārtas aicina uz Pētera Vaska mūzikas festivālu, kurā pērn iepazītais britu vijolnieks Hugo Tičati šogad ieradīsies ar savu kamerorķestri "O/Modernt”. Viņš, kurā rit itāļu, grieķu, vācu, skotu, britu un zviedru asinis, labi pazīst šaubas un savulaik spējis atsākt pat visu no nulles, tāpēc no visas sirds šodien atzīst: "Nevēlos nodarboties ar plānošanu – uzticos visam, kas nāk pretī!"

Aprīlis ir ne vien pavasara vēsmu, bet arī komponista Pētera Vaska personības un mūzikas gara apveltīts mēnesis – īpaši jau kopš 2018. gada, kad Vidzemes koncertzālē "Cēsis" izskanēja Pirmais starptautiskais festivāls "Pētera Vaska mūzikas aprīlis". Tā noslēguma koncerts, kurā pie kamerorķestra "Sinfonietta Rīga" pults stājās somu diriģents Juha Kangass, bet vijolkoncertā "Tālā gaisma” solists bija Zviedrijā dzīvojošais britu vijolnieks Hugo Tičati (Ticciati), tika nominēts Latvijas Lielās mūzikas balvai kategorijā "Gada koncerts".

Mums zināms, ka panākumus uz skatuves esat guvis jau divpadsmit gadu vecumā…

Hugo Tičati: Nepiekrītu gan, ka jau tobrīd būtu bijis izcils atskaņotājmākslinieks… Taču tiesa, ka ar mūziku sāku nodarboties agrīnā vecumā un tas ritēja ļoti veiksmīgi, bet tad –

sešpadsmit septiņpadsmit gadu vecumā sajutu, ka savā attīstībā esmu apstājies, ka vairs neprogresēju, nepilnveidojos.

Tādēļ astoņpadsmit gadu vecumā devos uz Kembridžas Universitāti studēt ne vairs vijoli, bet muzikoloģiju – līdz brīdim, kad sastapu brīnišķīgo krievu vijolnieci Ņinu Balabinu, kura mani pārliecināja atgriezties pie vijoles. Tā nu devos uz Zviedriju, kur šīs skolotājas vadībā pagāja četri gadi tikai un vienīgi vingrinoties. Tā bija gluži vai eremīta dzīve – reti kad devos ārpus mājas, neapmeklēju koncertus, tikai spēlēju gammas un etīdes – un tā četrus gadus. Tas bija kā tabula rasa, kā jauns sākums no baltas lapas gan vijoles spēlē, gan domāšanā. Sāku nodarboties ar meditāciju, daudz lasīju – tas bija ārkārtīgi nozīmīgs periods.

Rezumējot – mans ceļojums mūzikā bija sācies kā jaunam, aktīvi spēlējošam talantam, kuram pēkšņi nācās atgriezties pie pašiem pamatiem, un tas bija ļoti emocionāls, psiholoģisks un garīgs process – šī sākšana no nulles.

Un tieši tagad es saprotu, kādu brīvību šis neparastais ceļš man ir dāvājis attiecībā pret muzicēšanu it visās jomās – gan solo un kamermūzikā, gan darbā ar orķestri.

Bez plānošanas 

Tātad tieši no šīm krustcelēm ir aizsācies jūsu tagadējais ceļš?

Tieši tā.

Tie bija gadi, kuros izbaudīju daudz klusuma, nesteidzības, kam turpinu ļauties, izbaudot pašu procesu, bez dzīšanās pēc rezultāta.

Es nevēlos nodarboties ar plānošanu, bet uzticos visam, kas nāk pretī – brīdim, mūzikai, komponistiem, mūziķiem, ļauju tam visam notikt dabiskā veidā.

Vai šis laiks ir arī tas, kad satuvinājāties ar Baltijas valstu, arī Skandināvijas mūziku?

Kad nonācu Zviedrijā, gadus četrus mūziku tikpat kā neklausījos. Un tieši pēc tam iemīlējos Baltijas un Ziemeļu mūzikā, laikmetīgajā mūzikā. Nepārprotami tā bija arī Pētera Vaska mūzikas intīmā un pazemīgā valoda, arī tā elpa un telpiskums, ko sajūtu Arvo Perta un Erki Svena Tīra mūzikā, kas arīdzan skanēs Cēsīs. Manuprāt, tas ir satriecošs balanss, ko veido šis klusinātais miers un vienlaikus elektrizētā enerģētika, veidojot man tīkamo dinamisko kontrastu, kas raksturīgs arī ziemeļnieciskajai dabai. Un man šķiet, ka šī pazemība dabas un visa radītā priekšā arī sniedz šo atvērtību, ļaujot katru reizi šai mūzikai ieskanēties aizvien no jauna, aizvien citādāk. Pētera Vaska, Arvo Perta, Erki Svena Tīra un Artura Maskata mūzika, ko mēs atskaņosim Cēsīs, dāvā to brīvības sajūtu un iekšējo mieru, kas, manī rezonējot, ļauj justies nevis kā izpildītājam, bet kā šīs mūzikas līdzradītājam. Un šim procesam noteikti klāt ir arī daļa improvizācijas.

Pēteris Vasks un Hugo Tičati

Runājot par jums tik tuvo improvizāciju – no kurienes tā jūsu atskaņojumā? No baroka, vai varbūt no indiešu vai tradicionālās mūzikas? Un ko jums vispār nozīmē improvizācija?

Domāju, ka improvizācija – tā ir mācīšanās būt šajā brīdī, būt iekšā skaņā, un tas nenozīmē ierobežot sevi ar kādu stilu vai žanru – tas nozīmē būt plūsmā, nevis gadiem ilgi vingrināties džeza improvizācijā. Es vispār neesmu speciāli nodarbojies ar šo jomu kā, teiksim, indiešu mūziķi, kas velta ilgus gadus kādas rāgas izpildījumam.

Improvizācijas laukā ienāku citas puses: man improvizācija nozīmē saklausīt, sadzirdēt, lai varu pilnībā reaģēt, atsaukties notiekošajam.

Man tā ir ļoti atbrīvojoša norise, un domāju, ka šādā, dabiskā veidā tā iedvesmo arī pārējos atsaukties šim improvizācijas raksturam.

Brāļu lieta – diriģēšana

Jūsu brālis ir diriģents, un arī jūs jau darbojaties kā diriģents.

Es gan sevi nesauktu par diriģentu, tomēr

jāatzīst, ka tas ir pievilcīgi – būt kopā ar orķestri ne tikai kā vijolniekam, bet arī ar diriģenta zizli. Tā ir cita veida klausīšanās, cita veida savstarpējā mijiedarbība ar orķestri.

Pie orķestra stājos kā viens no mūziķiem, vairāk sajūtot sevī diriģentu pat tad, kad esmu šī orķestra pirmā vijole, savukārt orķestra priekšā sajūtu sevi kā liela kameransambļa daļu. Droši vien tāpēc, ka arī diriģēšanā mans pirmsākums nav tradicionāls – neesmu šai ziņā akadēmiski izglītots, vienkārši, būdams kamerorķestra mūziķis, ņemu rokās nevis vijoli, bet diriģenta kociņu.

Bet droši vien esat vaicājis brālim arī pēc kāda padoma?

Neapšaubāmi! Mēs esam daudz par to runājuši, un uzskatu, ka viņš ir apbrīnojami labs diriģents un dara fantastiskas lietas. Lai arī mana pieeja ir gluži citāda un netradicionāla, esmu daudz no viņa mācījies. Mēs arī esam daudzkārt sadarbojušies, tostarp nesen kopīgi atskaņojām Berlīnē Pētera Vaska "Vox amoris", tā bija brīnišķīga pieredze! Mūsu attiecībās ir daudz sarunu un labas sinerģijas.

Šķiet, jūsu orķestris izaudzis un pakāpeniski paplašinājies kopīgas kamermuzicēšanas rezultātā?  

Tieši tā! Kad pirms astoņiem gadiem tika dibināts festivāls "O/Modernt", tā kamermūzikas programmās pakāpeniski iesaistījās aizvien vairāk un vairāk mūziķu, tādējādi gluži organiski izveidojās arī orķestris. Ar tā mājvietu Zviedrijā, esam aicināti būt par rezidences kolektīvu arī Londonā un Berlīnē, tikko kā atgriezāmies no Vīnes, kur notika mūsu pirmais koncerts ''Musikverein'', un  mūsu nākamais koncerts būs Cēsīs – tas patiešām ir aizraujoši!

Kāds, jūsuprāt, būtu ideāls festivāls?

Tas, ko mēģinu darīt savā festivālā "O/Modernt" un ko arī vēlētos, ir tas, lai aizvien vairāk klausītāju aktīvi līdzdarbotos festivāla tapšanā. Manuprāt, ir tik daudz klasiskās mūzikas koncertu, kuros klausītāji ir pasīvi, sēdoši vērotāji, kas arī ir brīnišķīgi, bet man patīk jaukt un pretstatīt stilus un žanrus. Uzskatu, ka klausīšanās ir tikpat svarīga kā mūziķu spēle – tas ir dialogs, kas panākams simt un vienā veidā. Es to daru gan ar stilistikas, gan improvizācijas paņēmieniem, gan ar negaidītiem, spontāniem momentiem koncertos. Tātad – vienmēr jābūt atvērtam konkrētā brīža enerģētikai un jācenšas tai atsaukties.

Manuprāt, ideāla festivāla vēl nav, bet tādā, ko es vēlētos radīt kopā ar savu orķestri, klausītājam būtu jājūtas visciešākajā sasaistē ar to, ko mēs darām.

Asiņu balss un saprašanās tilti

Lai arī šobrīd esat iedzīvojies Skandināvijā, jūsos rit itāļu asinis un ir gana daudz ar mūziku saistītu senču, tātad – ja ne gluži Bahu, tomēr krietna Tičati dzimta.

Jā, mans vecvectēvs ir itālis, savukārt no mātes puses ir arī grieķi, vācieši, skoti, briti un arī zviedri. Ļoti liels sajaukums!

Un tomēr – ko jums nozīmē "Brexit'?

Man laimējies, ka dzīvoju Zviedrijā, un man ir divas – Anglijas un Zviedrijas pases, un tīri personīgi man problēmu nav, bet

domāju, ka tā ir traģēdija – šis koncepts par atdalīšanos mūsdienu pasaulē, kad būtu vairāk jādomā par to, kā savstarpēji labāk komunicēt, kā veidot saprašanās tiltus. Šeit es saredzu šāda tilta nojaukšanu.

Es gan neesmu politiķis un nezinu visus "par" un "pret", un man ir sava veida utopisks skatījums uz cilvēci… Šeit ir runa par balansu, par to, kā saglabāt individualitāti un personību, bet tajā pašā laikā sniegt savu ieguldījumu un būt daļai no kopuma.

Kāda īsti būs programma, kuru "O/Modernt" vedīs uz Pētera Vaska festivālu Cēsīs?

Kamermūzikas programmā, kurā būs ietverta arī kolēģu un domu biedru mūzika, atskaņosim Pētera Vaska Ceturto stīgu kvartetu, ko esam spēlējuši arī pagājušajā gadā Londonā, kad Pēteris Vasks bija rezidences komponists Oksfordas kamermūzikas festivālā. Stīgu kvartets kopš Haidna, Bēthovena laikiem ir tāds ideāls kamermūzikas žanrs, kurā daudzi komponisti vēlas paust savas muzikālās idejas, un Pētera absolūti fantastiskais kvartets, manuprāt, arī šim tik tradicionālajam žanram spējis pievienot ko pavisam jaunu.

Tas ir viens no Pētera mūzikas nozīmīgākajiem skaņdarbiem. Šajā programmā izskanēs arī mums veltīts opuss – "Vasaras dejas", ko atskaņošu kopā ar vijolnieci Priju Mičelu (Priya Mitchell) un kas tika pirmatskaņots pagājušajā gadā Londonā. Šīs programmas otrajā daļā skanēs Arvo Perta "Fratres" – ar šo visam festivālam piederošo brālības sajūtu, un vēl arī Olli Mustonena Klavieru kvintets, kas, domājams, būs Latvijas pirmatskaņojums, un vēl būs viens jaundarbs, kas pieder jaunam, brīnišķīgam zviedru komponistam Albertam Šnelceram – Kvartets stīgām un sitaminstrumentiem, ļoti virtuozs skaņdarbs.

Savukārt otro koncertu mēs sāksim ar Pētera Vaska skaņdarbu "Viatore" ("Ceļinieks"), turpināsim ar Artura Maskata "Concerto grosso" kopā ar solistu Julianu Arpu, tāpat kā nesen to atskaņojām Vīnē un Klāgenfurtē, otrajā daļā spēlēsim Pētera Vaska kompozīciju "Vientuļais eņģelis", kas tematiski saistīts ar Ceturto stīgu kvartetu, tādējādi veidojot saikni starp abiem mūsu koncertiem. Un noslēgumā – man veltītais pagājušajā gadā komponētais Erki Svena Tīra Vijolkoncerts. Tā nosaukums ir "Angel’s Share" ("Eņģeļa daļa") – tā ir tā, ko neviens nenobauda, bet kas iztvaiko gaisā.

Nesen to atskaņojām Mančestrā, un katram bija mazliet viskija, ko iemalkot skaņdarba finālā…

Aplami tulkotais Bēthovens un dialogs ar Bahu

Vai varu lūgt pastāstīt arī par turpmākajiem plāniem?

Tūlīt pēc Vaska festivāla došos uz Kijevu, lai sadarbotos ar Ukrainas Filharmoniju, kur diriģēšu Stravinska un Haidna mūziku un atskaņošu Erki Svena Tīra koncertu, pēc tam ar savu orķestri došos uz Drēzdeni atskaņot Perta "Tabula rasa" un "Cantus" Bendžamina Britena piemiņai, kā arī paša Bendžamina Britena un Frenka Bridža mūziku. Pēc tam pievērsīsimies mūsu kolektīva "O/Modernt" otrajam kompaktdiskam, tā moto ir "From the Ground Up", kas būs veltīts čakonai cauri gadsimtiem – es tajā atskaņošu Baha "Čakonu". Bet kopumā tur būs ļoti daudz stilistiskas dažādības līdz pat repam noslēgumā. Mūsu festivāls Zviedrijā norisināsies no 14. līdz 19. jūnijam, un tā moto būs "Misreading Beethoven" jeb "Aplami tulkotais Bēthovens”.

Šo jēdzienu – 'misreading' – lietojis literatūras kritiķis Harolds Blūms, un tas skar katras radošas personības telpu, sastopoties ar skaņdarba interpretācijas tradīcijām.

Šajā gadījumā – nodarbojoties ar Bēthovena neiedomājamo mantojumu, kas vienlaikus sagādā mūsdienu mūziķiem lielas grūtības, bet tajā pašā laikā sniedz iedvesmu. Tas ir tāds duāls aspekts saskarē ar tik lielu priekšteci tuvojoties viņa 250. gadskārtai.

Jūsu paša un arī orķestra repertuārā ir labs balanss starp senāku gadsimtu un laikmetīgo mūziku. Bet ko tas prasa no mūziķiem?

Uzskatu, ka laikmetīga ir visa mūzika – arī tā, kas tapusi pirms tūkstoš gadiem. Viss, ko atskaņojam, kļūst mūsdienīgs. Gan orķestra, gan kamermūzikas, gan festivāla gars ir tas, kas mūs virza un vada, un tikai pēc tam ir jautājums par to, kā autentiski būtu skanējis Bahs, Perotēns, Mašo, Žoskēns  un jebkurš cits no senāku gadsimtu komponistiem. Kā mēs varētu par to uzzināt ko vairāk? Gan iedziļināšanās vēsturiskajos aspektos – pētot, lasot, gan tā visa iedzīvināšana šodienā. Un tas ir savienojums, ko es mēģinu piedāvāt kopā ar kamerorķestri "O/Modernt", tādējādi bagātinot dažādu stilistisko normu ierobežotās interpretācijas. Jā, mums ir jāizzina, jāstudē, bet pēc tam no tā arī jāatsakās.

Kad esam uz skatuves, tas ir mūsu kopīgais ceļojums, un es ceru, ka neviens no mums netiecas pēc perfekcijas.

Tas ir tas, par ko runājis franču filozofs Žils Delēzs – par tapšanu, un es jūtu, ka mēs visu laiku esam iekšā šajā tapšanas procesā: topot par orķestri, topot mūzikai, topot ansamblim. Mēs viens otram radām telpu, viens otru mīlam, viens otru barojam nepārtrauktā mainībā, mūsu personību savstarpējā mijiedarbībā. Tā ir vienotība, saliedētība no dienas uz dienu, bet tas nav nemainīgs veselums. Ikkatrs mūsu koncerts ir atšķirīgs ceļojums. Un es ceru, ka tieši šis gars vieno mūs visus.  

Ko jūs vēlētos pajautāt Johanam Sebastiānam Baham?

Tas pat laikam nebūtu jautājums, bet es labprāt muzicētu ar viņu kopā. Tas arī būtu mans dialogs ar Bahu.

Mūzika
Kultūra
Jaunākie
Interesanti