Gadumijas koncerti Latvijas Nacionālajā operā ir tradīcija. Kā tas ir – veidot šo koncertu repertuāru, jo katru gadu ir ar kaut ko jāpārsteidz, lai būtu interesanti. "Jā, tas vienmēr ir visgrūtākais izaicinājums, jo publika, nākot uz koncertu, jau gaida, ka to atkal pārsteigsim ar jauniem jokiem, interesantu repertuāru, vēl nedzirdētu interpretāciju. Tās ir lietas, ko mēs vienmēr mēģinām ietvert," stāsta Ozoliņš. "Protams, ar katru nākamo gadu kļūst arvien grūtāk un grūtāk, bet – līdz ar to, ka šos koncertus veidoju un diriģēju jau vairāk nekā desmit gadus, izstrādājies zināms veids un modelis, kā to visu lieku kopā un daru. Klausītāju vēlme jau ir saprotama, jo šī ir publika, kas varbūt ikdienā uz Operu nenāk, bet vēlas šeit sgaidīt Jauno gadu, dzirdēt ko labi atpazīstamu un gūt kādu vizuālu un aktierisku pārsteigumu."
Svētki arī pašiem
Diriģents uzsver – arī Operas ļaudīm Gadumijas koncerti allaž ir īsti svētki. "Ar jokiem spējam pārsteigt gan paši sevi, gan publiku. Tā ir tā pozitīvā emociju deva, kas ir starplaikā pēc Ziemassvētkiem un pirms Jaunā gada, kad daudzas lietas parādās citā gaismā – spilgtākas, spožākas, krāsainākas, caur smaidu."
Koncerta pirmajā daļā klausītājus priecēs franču komponistu Kamila Sensānsa, Šarla Guno, Žaka Ofenbaha un Žorža Bizē skaņdarbi.
"Lai gan Francija pasaulē ieņem arvien dominējošāku lomu ne tikai mūzikā, bet arī sadzīvē un politikā, politisku motīvu mums noteikti nav," pasmaida dirģents.
"Pirmkārt, mums ir diezgan plašs franču mūzikas repertuārs, ir arī doma par Žaka Ofenbaha "Hofmaņa stāstiem", līdz ar to ir lietas, ko mēs jau apspēlējam un piedāvājam koncertos. Mūsu trupā ir arī franču soprāns Perīna Madefa, kas mūsu publikai kļūst arvien pazīstamāka, jo dzīvo šeit un ir Jāņa Apeiņa dzīvesbiedre. Arī viņa piešķir francisko šarmu. Ir arī citi dažādi apstākļi. (..)
Pats grūtākais šāda veida koncertos ir savienot daļas, stilus, numurus, lai katram būtu kāda noteikta vieta koncerta dramaturģijā un attīstībā."
Savukārt koncerta otrajā daļā dominēs tēvs un dēls Štrausi. Dzirdēsim gan valšus un polkas, gan dažādus muzikālus jokus, fragmentus no operetēm "Čigānu barons" un "Sikspārnis", turklāt būs arī daži pārsteigumi. "Štrausu mūzika laikam ir tā lieta, ko publika ap Jauno gadu gaida ne tikai Latvijā un Vīnē, bet arī visā pasaulē," spriež Mārtiņš Ozoliņš.
Nošauts neviens netiks
Līdz galam neatklājot visus noslēpumus, jautājums, vai diriģentam bieži nācies koncerta laikā turēt rokā pistoli? "Tie, kuri regulāri nākuši uz šādiem koncertiem, jau zina, ka
diriģents spēj rokā noturēt ne tikai diriģenta zizli, bet arī āmuru, laktu vai šaujamieročus, ja no viņa tas tiek prasīts... Bet nesatraucieties, nošauts neviens netiks! Bet Jaunā gada blīkšķi un pārsteigumi būs.
(..) Jebkura lieta, kas nāk papildus mūzikai, ir mazliet apgrūtinoša gatavošanās procesā – jābūt gatavam uz dažādiem pagriezieniem. Uz šautuvi gluži jāiet nav, bet,
lai "nošautu" to rubeni vai medni, kas tiks iznests no aizkulisēm, vismaz tajā virzienā jātrāpa," sirsnīgi smejas diriģents.
"Ir daudz krāšņu numuru, kas publikai liek pamosties no mūsu opernama gulošajiem, uz leju slīdošajiem krēsliem un smaidam pavērties plašākam."
Laba rezultāta garants – spēcīgā komanda
Diriģents slavē arī Gadumijas koncertu radošo komandu. Režisore un horeogrāfe šim uzvedumam jau daudzu gadu garumā ir Elita Bukovska. "Tāpat brīnišķīga sadarbība visu šo gadu garumā bijusi ar mūsu fantastisko scenogrāfu Andri Freibergu, kurš kārtējo reizi no nekā uzbūris mums naksnīgu un romantisku noskaņojumu. Protams, Kristīne Pasternaka ar saviem tērpiem solistiem – arī tie ir šo koncertu neatņemama sastāvdaļa. Mūsu radošā komanda strādājusi kopā daudzu gadu garumā un turpināsim to darīt arī nākotnē – mēs jau zinām, ko viens no otra varam sagaidīt."
Gadumijas koncertos šogad uzstājas solisti Inga Šļubovska-Kancēviča, Jūlija Vasiļjeva, Evija Martinsone, Marlēna Keine, Perīna Madefa, Dana Bramane, Laura Grecka, Ilona Bagele, Raimonds Bramanis, Mihails Čuļpajevs, Andris Ludvigs, Jānis Apeinis, Rihards Mačanovskis, Romāns Poļisadovs.
"Šie koncerti mums vienmēr ir tādi kā sprinta distance: pa vidu bijuši Ziemassvētki, kuros cilvēki ir atpūtušies, domājuši labas, gaišas domas, kuras varbūt iegājušas meditatīvā noskaņojumā un apgarotībā, taču Vecgada koncerti prasa to enerģiju un dzirksti, kas nepieciešama Jaunā gada sagaidīšanai. Tas ir viens klikšķis, kad
vienā mēģinājumā mums no nulles jādabū simtprocentīgs rezultāts, un šīs trīs stundas ar pusstundas pauzi tad nu ir tas brīdis, kurā mēs šo koncertu realizējam," stāsta Baltā nama galvenais diriģents.
Viņš arī slavē spēcīgās solistu komandas veikumu visa gada garumā, īpaši atzīmējot trupas veikumu divos jauniestudējumos – operā "Karmelīšu dialogi" un "Spēlēju, dancoju". "Ansambļa sajūta, ko mēs sajutām abos jauniestudējumos, ir ļoti būtisks faktors gan trupai, gan kolektīvam kopumā. Lai gan Vecgada koncertos vienmēr kāds nedaudz paliks ‘aiz borta’, jo skaņdarbu ir tik, cik ir, vienmēr cenšos atrast kādam dziedātājam jaunu ampluā vai izteiksmes veidu, kurā sevi parādīt. Solisti, kas piedalās šajos koncertos, vienmēr uz tiem nāk ar prieku, lai arī cik noguruši nebūtu. Mums visiem ir vēlme būt šeit klāt un piedalīties.
Šī kopības sajūta, ka visi stāv aizskatuvē, pārdzīvo viens par otru un mēģina ar savu enerģiju un devumu pienest klāt jaunu raksturu un krāsu – tās ir neaprakstāmas izjūtas..."
Uz jautājumu, kāds kopumā pašam diriģentam bijis aizvadītais gads, Ozoliņš teic, ka bijis ļoti daudz notikumu un tikšanos gan Latvijā, gan ārpus tās robežām. Kā spilgtākās lietas viņš min trīs: "Karmelīšu dialogu" iestudējumu, kā arī divus notikumus, kas risinājušies ārpus Latvijas: aizvadīto mēnesi Itālijā, kur piedalījies Pučīni festivālā, gan Tbilisi operā iestudēto Verdi "Makbetu".
"Pabūt Gruzijā un izbaudīt turienes cilvēku viesmīlību, atklātību un neviltoto prieku par lietām, patieso paļāvību un pašatdevi tam, ko diriģents no viņiem vēlas – tas ir apbrīnas vērts notikums."
