Kultūrdeva

"Kultūrdeva" noslēdz sezonu ar "Latvian Blues Band" enerģētiku

Kultūrdeva

"Kultūrdeva"

Organizētāji Ģirts Majors un Zane Čulkstēna par vasaras plāniem un kopējo situāciju

Bez «Positivus», bet pozitīvi. Festivālu rīkotājiem cerīgs skats uz vasaru

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 2 gadiem.

Ja pavasaris mūzikas nozarē strādājošajiem bijis drūms, tad jaunie publisko pasākumu norises noteikumi uz vasaru liek raudzīties krietni cerīgāk, LTV raidījumā “Kultūrdeva” vienisprātis bija klasiskās mūzikas festivāla “Rīga Jūrmala” izpilddirektore Zane Čulkstēna un mūzikas un mākslas festivāla “Positivus” rīkotājs Ģirts Majors, kurš gan uzsvēra, ka tāda mēroga festivāls kā "Positivus" ar "vislielāko ticamības pakāpi" šogad notikt nevarēs.

Henrieta Verhoustinska: Vai jums ir atgriezies pirmspandēmijas laika optimisms?

Zane Čulkstēna: Jā, un kāds vēl! Mums pirms trīs mēnešiem visi teica: “Jūs zināsiet, vai varēs notikt koncerti, labi ja divas nedēļas pirms, maksimālā kapacitāte būs 50 procenti, neatkarīgi no jebkādiem apstākļiem, un aizmirstiet par jebkādiem kamermūzikas koncertiem iekštelpās.” Nupat jau divas nedēļas visi šie trīs aspekti ir pamainījušies uz pozitīvo pusi.

Ģirts Majors: Man arī. Pēdējais noskaņojums ir labāks nekā šķita, jo pavasaris bija diezgan drūms. Vispār es dzīvoju ar domu, ka vasara nebūs sliktāka kā pagājušā. Man liekas, ka visu ziemu bija tā sajūta, ka patiesībā tas iet uz stingrāku ierobežojumu un smagāku vasaru kā pagājušo, taču lēmums, ka vakcinētie var pulcēties bez ierobežojumiem, ir liels solis uz priekšu, lai kaut kas varētu atsākt notikt.

15. jūnijs ir tas datums, no kura vakcinētie un Covid-19 pārslimojušie cilvēki varēs oficiāli sākt apmeklēt kultūras pasākumus. Ko jums nozīmē šis datums,  kas jūsu dzīvēs mainīsies?

Ģirts Majors: Mūsu ģimene gaidīja to datumu, kad iestāsies imunitāte pēc vakcīnas, jo tagad ir sajūta, ka esi sveikā ticis un izsprucis. Tajā dienā bija sajūta, ka sliktais ir aiz muguras.

Aktīvu plānu man nav, bet mēs paši gatavojam brīnišķīgu projektu vasaras otrajai pusei ar Sigvardu Kļavu un Robertu Rubīnu, kur mēs pa Latviju vadāsim muzikālu instalāciju. Tas sāksies jūlija sākumā.

Mums, iedomājaties, ir tik jocīgi, jo esam pieraduši, ka mums principā vasaru nav. Parasti līdz pusvasarai tu gatavo festivālu, esi pilnībā darbā, un tad parasti mēs braucām prom uzreiz nākamajā dienā uz mēnesi.

Tagad pēdējie divi gadi, kad nav festivālu, kad Latvijas gadalaiku tu ieraugi ar šī brīža paaudzes acīm, tad, protams, esmu sapratis, ka vairs nekad nebraukšu vasarā prom.

Tādā ziņā Covid-19 ir devis patīkamas atklāsmes, bet es domāju, ka vasaras beigās būs vieglāk runāt par to, jo tā būs bijusi diezgan piepildīta ar pasākumiem. Mums tomēr ir projekti un valsts ieguldījums caur dažādiem fondiem jauno projektu radīšanā. Pasaule pašreiz jau prognozē, ka nākamais gads būs divkārtīgs iepretim jebkuram gadam, kas ir bijis pirms Covid-19, ja atkal nenāks ierobežojumi. Brīdī, kad tiešām sāksies šī iziešana, tā būs dubultā ātrumā, kā ir bijis līdz šim. Tā pārbagātība un arī cilvēku noilgošanās – ir uzkrājušies ļoti daudz pasākumu, kuri nav notikuši. Mākslinieki ir pārāk ilgi sēdējuši mājās un gatavojušies. Tas viss būs patīkams laiks ar dubultu sparu.

Zane Čulkstēna: Šis datums ir mainījis to, ka jau divas nedēļas mēs zinām, ka festivāls “Rīga Jūrmala” būs. Būsim godīgi, ka pavasaris un ziema bija ļoti depresīvi un katra diena bija kā amerikāņu kalniņš – no rīta liekas, ka festivāls būs, vakarā, ka nebūs. Tagad mums ir skaidrs. Festivāls būs, programmu mēs izveidojām jau pagājušā gada vasarā un izsludinājām 27. septembrī.

Tādā ziņā mēs esam bijuši gatavi visu šo laiku, bet pavasarī nolēmām, ka atšķirībā no pagājušā gada, kad maijā, ņemot vērā esošo situāciju, atcēla festivālu, šogad mēs bijām plānojuši, ka lemsim par katru nedēļas nogali atsevišķi, piecas nedēļas pirms. Tas bija mūsu “buferis”, ka mēs vēl varam saglābt daļu no izmaksām.

Bijām nolēmuši, ka katras piecas nedēļas mēs apsēdīsimies un lemsim, vai esam gatavi riskēt ar pilnu summu vai ne, zinot, ka tik un tā pēdējā brīdī kaut kas var notikt.

Nervus kutinošs pasākums!

Zane Čulkstēna: Jā, un arī komandai, protams, grūti visu laiku plānot četrus dažādus scenārijus – ja iekštelpas aizliegs, ko tad mēs darām ar tiem koncertiem, ja ir šāds kapacitātes ierobežojums, tad… Tādā ziņā komanda strādā uz pilnu klapi, un domāju, ka festivāls notiks ieplānotā veidā. Skaidrs, ka varētu būt kaut kādas pēdējā mirkļa izmaiņas attiecībā tieši uz potenciālajiem māksliniekiem. Joprojām ir virkne valstu, kur pat tad, ja esi pilnībā vakcinēts, ir jāievēro karantīna, atgriežoties savā valstī. Tas nozīmē, ka daļai no viņiem mājās ir jāievēro standartā desmit dienas vai piecas dienas, ja viņiem ir papildu tests, kas vēl jānoorganizē. Ir daudzi, kas joprojām gaida, ko viņu valsts lems. Mēs, protams, ceram, ka nekas nemainīsies, bet šāda iespēja pastāv.

Vai pandēmijas gads ir ieviesis kādus atšķirīgus kultūras baudīšanas ieradumus?

Ģirts Majors: Es ceru, ka nē. Domāju, ka visi mēģinājumi pandēmijas laikā pielāgoties ar visu attālināto ātri pierādīja, ka tas neko nekādā veidā neaizstāj un nekompensē. Drīzāk ir izveidojies bads pēc šīs dzīves sastāvdaļas – baudīt mākslu un kultūru dzīvē, socializēšanās trūkums.

Vai tas ir kādas sekas atstājis, – to pasaule sapratīs tikai pēc laika, bet es vairāk ceru, ka tas ir izveidojis šo bada un slāpju sajūtu.

Viena lieta ir bads, bet tas nogurums no ekrāniem ir vēl lielāks. Skaidrs, ka pandēmijas sākumā visi metās pārraidīt savus koncertus tādos veidos, un man liekas, ka piesātinājums tika sasniegts jau pirmajā mēnesī. Ļoti ātri. Zinu, ka arī mūsu partneru organizācijas Eiropā teica, ka skaidrs, ka viņi turpinās kaut ko no tā visa darīt vairāk, lai būtu plašāki arhīvi mantojuma kontekstā. Viņi gan necer, ka tas veidos būtisku viņu programmu un daļu nākotnes.

Tur jau vēl jāsaprot, ka daļa no tā notika tikai tāpēc, ka bija kāds, kas par to maksā, bet, ja par to būtu jāmaksā patērētājam... Tas nav nevienā brīdī bijis finansiāli izdevīgi.

Teātrī vismaz ir biļetes par tiešsaistes pasākumiem.

Zane Čulkstēna: Jā, bet tās neatmaksājas. Cita lieta, protams, ir, ka ir parādījušies atsevišķi, pilnīgi jauni produkti, domājot par Jaunā Rīgas teātra seriālu “Aģentūra”. Mūsu gadījumā arī – diez vai mēs veidotu tik vērienīgu dokumentālo filmu par Marisu Jansonu, ja nebūtu pandēmijas, jo tā nav mūsu specialitāte. Tāds lēmums tika pieņemts tieši kontekstā ar pandēmiju un piemiņas gadu, ko mums laupīja pandēmija. Mēs šobrīd esam ļoti laimīgi, jo esam bijuši spiesti organizēt četru valstu milzīgu sadarbības projektu, kurš nākamā gada sākumā arī ieraudzīs dienas gaismu sadarbībā ar Latvijas Televīziju un ne tikai.

Jā, mēs arī gaidām šo filmu. Vairāki mūziķi, sākoties pandēmijai, tostarp arī Raimonds Pauls, izteicās, ka pasākumu ir bijis daudz par daudz, ka līdz tam ir piedzīvota kultūras pasākumu leiputrija. Vai jūs piekrītat?

Ģirts Majors: Uz to var skatīties dažādi. Ja uz to skatās no saimnieciskā viedokļa, tad nevar noliegt faktu, ka liela daļa kultūras dzīves ir balstīta uz valsts un pašvaldību finansējumu. Es domāju, ka tas procentuāli sastāda ļoti lielu daļu, iepretim ļoti daudzām Rietumu demokrātijas zemēm. Protams, mēs ļoti labi zinām, un nevienam nav jautājumu par visu akadēmisko sektoru, kādu pievienoto vērtību un devumu tas dod mūsu kultūras identitātei.

Tā ir Latvijas vārda izskanēšana ārzemēs.

Ģirts Majors: Tā ir eksistenciāla lieta, un par to neviens nediskutē, bet ar to visu mehānismu un to, ka visas kultūras iestādes pašvaldību līmenī tiek uzturētas par valsts līdzekļiem... Bieži vien sistēma rada ļoti daudz lietas, kuras liek uzdot jautājumus.

Privātais sektors pēdējos gados runā par to, ka ir ļoti grūti konkurēt ar šiem pasākumiem. Es gan nedomāju, ka tā ir milzīga problēma. Ceru, ka nākotnē, lietām pieejot saimnieciski, tas dabīgi sakārtosies. Protams, būs kādi cietēji. Tā varētu būt viena tās problēmas sakne, bet pateikt, ka visa ideja ar mūsu daudzajām koncertzālēm, visu akadēmisko (mūziku), ka tas nebūtu vajadzīgs… Neko pat tuvumā tādu nevarētu atļauties teikt. Man liekas, ja valsts tiešām to neuzņemtos, tas nekad nevarētu saimnieciski pats izdzīvot, un mēs zaudētu ļoti svarīgu daļu sevis.

Arī popkultūrā bija gana daudz pasākumu, ko nefinansēja valsts…

Ģirts Majors: Jā, bet tur lomu spēlē pašvaldība. Tur ir vasaras, kas pienāk ar pašvaldību pilsētas svētkiem. Tur ir tā ideja, ka mākslinieki braukā un pelna savu atalgojumu. Tur rodas pasākumi, kuri ir bez ieejas maksas. Bet pēc tam šiem māksliniekiem ir ļoti grūti taisīt sev solo karjeru, jo viņi visu vasaru ir izspēlējušies šajos pasākumos par velti. Patiesībā, ja tu ar to mākslinieku gribētu veidot tādu īstu karjeru un saprast, cik tad viņš var pārdot biļetes, tas īsti neiet kopā, jo viņi to savu profesionālo karjeru beigās sanāk gandrīz izniekojuši...

Bet visi pelna sev iztiku. Mēs esam ļoti mikroskopisks tirgus, un ar laiku kaut kādas lietas pašas sakārtosies, bet mēs nevaram skatīties uz daudzām lietām, kādas tās ir lielākos tirgos vai lielākās zemēs, un domāt: “Kāpēc mums tā nav?”.

Zane Čulkstēna: Es tam piekrītu. Es domāju, ka kvalitatīvu koncertu, izstāžu nemaz nav tik daudz. Vēl es piekrītu, ka lielā mērā šī situācija ir veidojusies valsts un pašvaldības finansējuma pieejamības metodes dēļ. Demonstrējot šo visu citā jomā – vizuālajā mākslā situācija ir tāda, ka valsts tevi atbalsta par produktu, jo viņi produktus rēķina gabalos. Ja tu saki, ka tu nevari izdzīvot, jo visas izmaksas pieaug un tev vajag papildu naudu, lai izdzīvotu, tad viņi saka, ka jāpalielina produktu skaits, un tu saki: “Labi, būs nevis divdesmit izstādes, bet piecdesmit izstādes.” Kaut kādā brīdi tu esi tādā kā ritenī. Tu nesaproti, kā no tā tikt ārā, jo tu esi spiests radīt tās vienības, lai vispār savāktu kaut kādai bāzei naudu. Bet valsts to saprot. Mūsu sarunās ar Kultūras ministriju mēs tieši šogad norāvām stopkrānu un teicām:

“Izrunājam šo. Varbūt tiešām jāsāk fokusēties uz kvalitāti, nevis kvantitāti.”

Tā ir daudzās jomās. Es domāju, ka par to ir jārunā un jādomā, kādā veidā uzstādīt vairāk kādus kvalitātes kritērijus un fokusēties uz mazāku skaitu labāku lietu, nevis audzēt daudzumu. Tas pats arī teātra nozarē, kur pieminēšu, ka pirms trīs gadiem stāstīja, cik daudz pirmizrādes teātrī katru gadu notiek. Tas skaits ir prātam neaptverams.

Ģirts Majors: Tas ir tas ceļš, un tā ir tā ideja, ko es vienmēr saucu, – “tā ir tāda izdalīšana sīknaudā”. Skatoties uz Kultūrkapitāla fonda projektu konkursiem, tā ideja ir, ka nevar iedot kvalitatīvajiem visu, jo tiek mēģināts pabalstīt vairāk [projektu], un tas ir ļoti daudzās jomās, ne tikai kultūrā.

Tāpat bieži vien, ja mēs taisām lielus svētkus, tiek saradīta kaudze visādu pasākumu, jo ir ļoti lielas bailes uzņemties atbildību. Kad uzņemies ko kvalitatīvu un dārgu, tad tevi ar lielu skandālu iznīcina. Viss tiek nodedzināts sīkumiņos, bet ticiet man, par kvalitāti ir viegli runāt. Līdzko tu ej ar kvalitatīviem lielbudžeta projektiem, viņiem visiem ir ļoti bēdīgs liktenis. Tas ir pieredzes trūkums, un ar to mūsu sabiedrībai ir jācīnās. Kad nāks autoritātes, kas spēs sabiedrību pārliecināt, ka tomēr šis līdzšinējais piegājiens ne pie kā laba nenovedīs, jo tā lielā mērā ir notērēta nauda.

Ģirt, nesen iegāju “Positivus” festivāla mājaslapā, un tur pēdējais jaunums bija 2020. gada 19. maijā, kur bija teikts: “Saglabā savu festivāla biļeti un apmeklē “Positivus” festivālu 2021. gadā.” Tas stāv rakstīts joprojām, bet, kā mēs zinām, tas tomēr nenotiks.

Ģirts Majors: Lielākajai daļai Eiropas populārās mūzikas festivālu ir ļoti līdzīga aina, jo visi gaidīja brīdi, kad varēs kaut ko izziņot. Mēs neziņojām, jo mēs gribējām izziņot brīdī, kad tiešām būtu kaut kāda ticība, ka mūsu izmēra festivāls reāli varētu notikt. Un tāpēc mēs arī esam nodzīvojuši līdz vasaras sākumam, kad nekas nav izziņots, un

tas ar vislielāko ticamības pakāpi arī nozīmē, ka šovasar nekas nenotiks un tas viss atkal pārcelsies uz nākamo gadu.

Tas viss pārcelsies tādā formātā, kādā tas bija jau iecerēts 2020. gadā, vai tomēr ar izmaiņām?

Ģirts Majors: Kaut kādas izmaiņas notiek pa ceļam. Piemēram, šobrīd es jau “bukoju” 2022. gada māksliniekus, un ir grūti, jo ir vārdi, kurus publika gaida no nenotikušā festivāla, un mēs darām visu, lai svarīgās lietas tur būtu. Bet, protams, ir pagājuši divi gadi, un mūzikā nāk daudz kas jauns vietā.

Eiropā šobrīd aina ir tāda, ka vasarā sāk notikt kaut kādi lielie festivāli, bet tur ir viena būtiska atšķirība, ka visi šie festivāli notiks ar vietējiem māksliniekiem, tātad tie nebūs iebraucēji. Maziem koncertiem ir šī ideja, ka vakcinētie tiešām var apmeklēt bez ierobežojuma. Daļa no tiem varētu būt saimnieciski izdevīgi, bet ne jau tāda izmēra pasākums kā festivāls. Otra lieta – mākslinieku ceļošana ir ļoti ierobežota, tāpēc lielie festivāli, kad viņi izziņo savu oriģinālo festivālu, tas nozīmē, ka viņu “hedlaineri” ir vietējie mākslinieki. Kā mēs labi saprotam, Anglijā un Amerikā, kas ir divas valstis, kur šovasar visvairāk notiks festivāli, viņiem nav problēmu nokomplektēt spēcīgas programmas ar saviem pašmāju māksliniekiem.

Zane, visi tava festivāla “hedlaineri” ir ārzemnieki un vienīgais latvietis ir Nelsons. Kāpēc tā?

Zane Čulkstēna: Nelsons nav vienīgais latvietis! Miša Maiskis arī sevi uzskata par latvieti. Mums ir arī Daumants Liepiņš. Katru reizi sākumā vienojāmies, ka būs vismaz divi latvieši mūsu programmā, bet iemesls tam ir pavisam vienkāršs – tieši vasarā mūsu labākos māksliniekus bieži vien var satikt arī Latvijā, jo viņi brauc pie saviem vecākiem, brauc atpūsties. Viņi labprāt uzstājas vienā vai divos koncertos.

Mēs gribam atvest iespēju dzirdēt māksliniekus, ko savādāk nebūtu iespēja dzirdēt. Skaidrs, ka mūsu gadījumā, komplektā ar orķestru mūziķiem, valstī ievedam aptuveni 400–450 ārvalstu mūziķu. Skaidrs, ka ir stingras prasības – kā testēšana pirms ielidošanas, ielidojot, bet to visu mēs varam nodrošināt; ja vien paši mākslinieki karantīnas vai kādu citu iemeslu dēļ tomēr pēdējā brīdī neatteiks savu darbību, mums vajadzētu būt visam kārtībā.

Divu metru distance nav obligāta vakcinētajiem.

Zane Čulkstēna: Jā, bet tas lielais jautājums mums par šo trešo grupu, proti, nevakcinētajiem, bet 48 stundu laikā testu uztaisījušiem. Šī brīža Ministru kabineta lēmums paredz to, ka, ja zālē, kurā ir visi vakcinēti vai izslimojuši, ir kaut vai viens, kurš ir nevakcinēts, bet uztaisījis testu, automātiski visiem jāvalkā maskas un jāievēro divu sēdvietu atstarpe, kas ir tuvu divu metru distancei. Mūsu gadījumā zaudējam 50% no zāles. Līdz ar ko, kad Ministru kabinets pieņēma šo lēmumu, mēs priecīgi dalījāmies sociālajos tīklos un medijos, un teicām, ka visa komanda ir vakcinēta un aicinājām cilvēkus to darīt. Es nekad mūžā nebūtu iedomājusies, cik ļoti agresīvi noskaņoti ir antivakcinācijas cilvēki. Tādi komentāri un varza, kas mums uzkrita virsū, dažāda veida prasības mums atgriezt naudu par biļetēm, kuras viņi nav iegādājušies. Diezgan interesanti. Tā ka mēs skatīsimies. Pirmā nedēļas nogale noteikti būs šādā kombinētā, piesardzīgā veidā, bet iekšēji esam lēmuši, ka uz koncertiem, kas jau šobrīd ir izpārdoti, mēs nevarēsim atļauties atteikt 50% cilvēku.

Ģirt, lasīju par tavu ''Tricky'' koncertu “Palladium” koncertzālē septembra beigās.

Ģirts Majors: Viņi gaidīs līdz pēdējam, lai tas notiktu. Tas varētu būt pirmais koncerts populārajai mūzikai, kurš tiešām varētu notikt. Turēsim īkšķus. Es ticu, ka būs arī vairāki latviešu mūziķi, kuri taisīs koncertus vakcinētajai publikai. Galvenais, lai šie koncerti var notikt sakarīgā atmosfērā, bez šīm distancēm, bez maskām. Tas ir veids, kā cilvēki ir pieraduši baudīt populāro mūziku. Domāju, ka mēģinājumi būs. Tādā veidā tas veidosies tālāk. Esmu runājis ar mūziķiem, kuri grib un ir gatavi koncertiem tieši vakcinētai publikai. Kas ir nevis tādēļ, lai ieriebtu nevakcinētajiem, bet tādēļ, ka grib atgriezties uz skatuves.

 

KONTEKSTS:

No 15. jūnija publisko pasākumu organizatori varēs rīkot divu veidu norises: pasākumus, kurus varēs apmeklēt tikai vakcinētas vai Covid-19 pārslimojušas personas un kuros nebūs jāievēro papildu drošības noteikumi, kā arī pasākumus, kuros varēs piedalīties apmeklētāji, kas ir vakcinēti, pārslimojuši vai ar derīgu iepriekš vai pasākuma norises vietā veiktu Covid-19 testu. Šajos pasākumos noteikti ierobežojumi. Organizatoriem par pasākuma veidu jāinformē, iegādājoties biļeti.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti