Dziedātāja, dziesmu autora, grupu "Palsa" un "Kaimiņi" kādreizēja dalībnieka Viktora Tilčika muzikālā daiļrade un ikdienas dzīve lielākoties ir ritējusi Smiltenes pusē – vietā, kas pa jokam dēvēta par latviešu kantri mūzikas dzimteni. Tomēr Viktors Tilčiks sevi nesauc ne par kantri, ne arī šlāgermūziķi, jo uzskata, ka viņa radītās dziesmas ir dažādu žanru. Tāpat Viktors Tilčiks ar panākumiem piedalījies aptaujā "Latvijas sirdsdziesma". "Esmu vienkārši dziesminieks. Un dziesmas top nepārtraukti," uzsver dziedātājs.
Viktora Tilčika ģimenē ar mūziku nodarbojās tikai viens no brāļiem, kas spēlēja akordeonu. Pats dziedātājs savukārt daudz laiku bērnībā pavadījis pie radio "Rigonda", kā arī licis plates un dziedājis līdzi. Sākotnēji viņa muzikālajā repertuārā dominēja krievu mūzika, jo Viktors Tilčiks dzīvojis vidē, kur apkārt bijis daudz krievu tautības cilvēku, tāpēc arī ikdienā sanācis daudz runāt krieviski, tikai mājās latviski.
"Skolas korī mani neņēma, laikam jau tad man bija nosliece uz solo. Dziedāju mājās uz ķeblīša, kad vakaros sanāca pasēdēšana, kad vecāki atpūtās. Dziedāju kaut no Muslima Magomajeva vai arī "Jaunība, jaunība – sārtais vīna trauks".
Man kaimiņos bija Ausmas tante, kas arī spēlēja akordeonu. Mājai otrā pusē dzīvoja latvieši, manā pusē krievi, visi sanāca kopā, nekādu domstarpību nebija," atceras mūziķis.
Četrpadsmit gados Viktors Tilčiks sāka apgūt ģitārspēli – nolika priekšā lapiņu ar uzzīmētu ģitāras ladu un stīgu pozīcijām. Mūzikas skolā puisis negāja, taču viņam ļoti gribējies dziedāt. Tapa arī paša "meldiņi", un neilgi pirms armijas Viktors Tilčiks uzsāka "lielo dziedāšanu". 1974. gadā iepazinās ar puišiem no Sedas, kas spēlēja ģitāras un ļoti labi dziedāja. Pateicoties viņiem, Viktors Tilčiks pievērsās mūzikai jau daudz intensīvāk:
"Man ļoti ātri "pieleca" tā mūzika. Un tad uzreiz mani uzaicināja uz Smiltenes Kultūras nama ansambli, no kura aizgāja vokālists. Tur bija mana pirmā iepazīšanās ar Raimonda Paula mūziku, dziedāju dziesmu "Spītība"."
1982. gadā Viktors Tilčiks sāka dziedāt vietējā ansamblī "Palsa", kam dots upes nosaukums. Šajā posmā dziedātājs arī sāka aktīvi rakstīt savas dziesmas. Tās tapa ar mūziķa sievas Elitas vārdiem, un allaž vispirms tika radīta viņas dzeja, tikai pēc tam no tās izrietoša melodija.
"Es nekad neesmu jautājis Elitai tekstu par kādu konkrētu tēmu. Varbūt viņa jau nolasa manas domas.
Elita ir otra pusīte, viņai ir jāzin par mani viss. Viņa man iedod tekstu, un es sāku strādāt. Es paskatos uz tekstu un es jūtu, vai tas ir minorā vai mažorā.
Es tik rakstu. Man patīk to darīt. Un ja kādam vēl patīk, tad es esmu gandarīts par savu darbu," par sadarbību ar sievu stāsta mūziķis.
Tikai 1999. gadā tika izdots ansambļa "Palsa" vienīgais albums "Nodreb mana sirds", bet drīz vien grupa izjuka. 2001. gadā Viktors Tilčiks pievienojās smilteniešiem, grupai "Kaimiņi". Viņš norāda, ka sākums grupā bijis ļoti stresains, jo bijušais solists Agris Gedrovičs bija ļoti populārs. Par spīti grūtībām šis periods Viktoram Tilčikam bijis dziesmām ļoti ražīgs. Ar grupu "Kaimiņi" Viktors Tilčiks klajā laida albumus "Esmu mājās" un "Atnāc", sadarbojās ar Lailu Ilzi Purmalieti, bet arī šis kolektīvs pašķīrās.
"Laikam esmu vienpatis. Protams, ir sieva Elita, ar kuru kopā rakstām dziesmas. Bet visu savu mūžu pēc divdesmit gadiem biju viens – strādāju par mākslinieku, tikai vakari bija ar cilvēkiem. Tagad arī darbnīcā izgatavoju vizuļus viens pats. Tā burzma mani nekad nav saistījusi," stāsta Viktors Tilčiks.
Pēc pauzes darboties dziesminieks atsāka ar dziesmu "Pulkstenis ar dzeguzi", kas sniedza iedvesmu ķerties pie solo diska. Izdoti trīs Viktora Tilčika soloalbumi – "Vakara kokteilis" (2009), "Pēc ballītes" (2012), "Mazā pasaule" (2017). Šogad, cerams, gaidāms jauns albums, no kura klausītājiem jau ir iespēja dzirdēt dziesmu "Mana paradīze".
"Kā dziedātājam man gribas izpausties. Gribas parādīt, ko esmu jaunu radījis. Gribas mazdrusciņ patikt. Citādāk jau bez kāda laba vārda no cilvēka šķiet, ka tu esi to darbu par velti darījis. Gribas, lai tas otrs pateiktu – ir laba mūzika un ir labs teksts. Tad ir prieks.
Bet pašlaik gan es gaidu – kaut tikai nebūtu kara. Un vēl veselība un labas attiecības ir svarīgas. Bet vairāk jau neko nevajag," saka Viktors Tilčiks.
