Ziņa par apbalvojumu Aleksandru Viļumani patiesi saviļņoja: “Man tas bija liels pārsteigums, bez šaubām – patīkams, un arī liels gods.” Kas būtiski – apbalvojums diriģentam sniedz tikpat lielu gandarījumu kā aizvadīts koncerts. Latvijas Radio raidījumā “Kultūras Rondo” viņš puspajokam piebilst, ka tālākiem nedarbiem viņu iedvesmo vienaudzis Džo Baidens, kurš nu kļuvis par prezidentu. “Ja jau Baidens var strādāt savā amatā, kāpēc es arī nevarētu strādāt kā diriģents,” spriež Viļumanis.
Sākotnēji Aleksandrs Viļumanis bija iecerējis kļūt par dziedātāju, bet veselības problēmu dēļ devītklasnieks bija spiests pārdomāt. Tolaik mūziķis nolēma pievērsties diriģenta profesijai un ir tai uzticīgs vēl šobaltdien. Diriģents smaidot nosaka, ka vēl viņš vēlas nodzīvot līdz 150 gadiem, protams, nepārtraucot muzicēšanu. Šobrīd gan piespiedu kārtā nācies ieturēt pauzi. Viļumanis gatavoja programmu par godu Bēthovena jubilejai, bet pašreizējie apstākļi plānus iztraucēja.
Nenoliedzami Aleksandra Viļumaņa profesionalitāte atstājusi iespaidu uz daudziem mūziķiem. Izdaudzināta ir arī diriģenta izcilā humora izjūta. Viļumanis nosaka:
“Galvenais ir nezaudēt humora īpašību – tas ir pats galvenais diriģentam, jo jāsaduras ar ļoti daudzām negaidītām situācijām un jāprot ar godu no tām iziet ārā.
Man, piemēram, [Maskavas] Lielajā teātrī, kad es tur iestudēju “Nabuko”, viens solists uzprasīja – kā lai es dziedu?! Es teicu: “Cik jūs saņemat?” Viņš nosauca tādu nelielu summu. Es teicu: “Nu, tad tā arī dziediet.””
Līdz ar diriģentu Aleksandru Viļumani balvu par mūža ieguldījumu šogad saņems arī komponists Imants Kalniņš. “Pirmkārt, es gribētu apsveikt Imantu Kalniņu, jo viņš, man liekas, jau sen to ir pelnījis, jo viņš bauda visas tautas mīlestību. To mēs redzam pēc viņa rīkotiem koncertiem. Man ar Imantu Kalniņu bija ļoti interesanta sadarbība. Esmu diriģējis viņa “Oktobra oratoriju”. Bez šaubām liels notikums bija opera “Spēlēju, dancoju”. To mēs iestudējām 1977. gadā. Libreta autors Imants Ziedonis. [Opera] izsauca ļoti lielu publikas interesi, īpaši jaunatnes vidū, un tas bija mūsu galvenais mērķis. Tāpat es vairākkārt esmu diriģējis Ceturto simfoniju, arī ārpus Latvijas. Nupat televīzijā varēja redzēt filmu “Ezera sonāte”, kuras mūziku es arī biju ierakstījis,” stāsta Viļumanis. (“Ezera sonāti” šobrīd iespējams skatīt vietnē filmas.lv.)
2017. gada sarunā ar “Kultūras Rondo”, atzīmējot savu 75. jubileju, diriģents stāstīja: “Domāju, ka es mūzikai kalpoju visu mūžu un arī mūzika bija tā, kas uzturēja manu dzīves garu, optimismu un palīdzēja attīstīt manas izjūtas. Mūzika ir tā sfēra, kur tu nedrīksti melot, kur tev jābūt atklātam. To pārdzīvojumu, ko tu izlasi attiecīgā skaņdarbā, [nepieciešams] pašam izjust un arī novest līdz klausītājam.” Aleksandrs Viļumanis piebilst, ka viņam – gluži tāpat kā citiem māksliniekiem – arī ir jūtīga dvēsele. Līdzīgi kā sportistiem veidojas tulznas, tā arī māksliniekus rūda grūtības – izveidojas tāda kā tulzna pret negācijām. Mūzika glābj arī grūtos brīžos: “Tu sāc diriģēt un vairs nedomā par ikdienas grūtībām, par pārestībām, bet gan pilnīgi iegrimsti citā – skaņas sfērā, kas rada pavisam citas izjūtas.”
Aleksandrs Viļumanis stāsta, ka pēc dabas esot ideālists, romantiķis un, bez šaubām, pie sirds vairāk iet romantiskā mūzika. Diriģents gan uzsver: “Esmu diriģējis dažāda rakstura mūziku, jo uzskatu, ka profesionālim ir jāapgūst viss.
Diriģēšana ir tāda brīnišķīga profesija – kamēr vien tu vari fiziski turēt, tikmēr tu vari strādāt.”
Pavisam īpaša diriģentam ir latviešu mūzika. Viņš norāda, ka mums, kas dzīvojam šajā valstī, pašiem arī jākopj sava māksla. Opera ir mākslu kvintesence, skatuvei un mūzikai jāstrādā kopā. Jebkurā iestudējumā viss atkarīgs no personībām – diriģenta, scenogrāfa un it īpaši režisora. Bez plašām zināšanām un talanta nekur.
Izcilajam diriģentam vienmēr rūpējis skatītājs. Kad viņš 1975. gadā atnāca strādāt uz latviešu vienīgo opernamu, skatītāju zālē bija visai maz. Viļumanis uzskata, ka to savā ziņā ietekmēja estrādes mūzikas pieaugošā popularitāte. Krīzei tika rasts risinājums – repertuārā parādījās operetes. Tas nostrādāja – uz izrādēm nāca tāda publika, kas pirms tam Baltajā namā nebija manīta. Īpaši veiksmīgs izrādījās Alfrēda Jaunušana iestudētais “Sikspārnis”. Pēcāk skatītāji kļuva ieinteresēti arī citos opernama iestudējumos.
Vairāk par izcilā diriģenta mūzikas izpratni, izjūtu, kā arī par viņa radošajām sadarbībām un virsotnēm iespējams uzzināt Latvijas Radio raidījuma “Kultūras Rondo” arhīva ierakstā no 2017. gada:
''Lielās mūzikas balvas 2020'' pasniegšana notiks 13. martā. Pasākumu tiešraidē atspoguļos Latvijas Televīzijas 1. kanāls, Latvijas Radio 3 “Klasika” un sabiedrisko mediju portāls LSM.lv.
