Beigās mūzika vienkārši jāpalaiž vaļā. Intervija ar dziedātāju Kristīni Prauliņu

Četru dziesmu  albums "A Warmer October" ir dziedātājas Kristīnes Prauliņas debija kā dziesmu autorei. Albums ierakstīts 2018. gada vasarā kopā ar grupu - ģitāristu Jāni Kalniņu, pianistu Tomu Mikālu, basa ģitāristu Valteru Sprūdžu, bundzinieku Kasparu Kurdeko un skaņu režisoru Tomu Lismentu.

"Ceļš līdz savai oriģinālmūzikai man ir bijis diezgan garš. Tas ceļš nav tik vienkāršs. Tajā brīdī, kad tu ielec izpildītāja mākslinieka "vilcienā", ir viegli tur komfortabli apsēsties un izbaudīt skatu. Taču manai iekšējai pasaulei ar to nepietika. Man ir svarīgi būt ar sevi mierā, un tad nu beidzot ir pienācis tas laiks, kad esmu kopā savākusi savus absolūtus favorītus - mūziķus, ar kuriem es varētu iet arī ekspedīcijā pat uz Ziemeļpolu. Viņi ir forši cilvēki, un arī muzikāli mums saskan. Esmu nodevusies dziesmu rakstīšanai. Šis process man šobrīd iet savā tempā, varbūt ne tik ātri, kā man gribētos, bet visam savs laiks! Šobrīd dziesmu rakstīšana man dzīvē ir galvenais," saka dziedātāja.

Kristīne Prauliņa, spēcīga, samtaina un emocionāli krāsaina vokāla īpašniece, ir apveltīta arī ar stipru un mierīgu iekšējo balsi, kas zina īsto laiku, ceļu, vietu un kompāniju. Savukārt viņas muzikālo savdabību Latvijas populārajā mūzikā saklausāmi ir ietekmējusi interese par soulmūziku, fanku un citiem mūzikas stiliem, kuru vēsture mūsu klausītājiem ir mazāk zināma.

Kristīne zināšanas nostiprināja arī praksē – esot soliste Rīgas gospelkorī un ilgstoši sadarbojoties ar fanka grupu “Very Cool People” un citos projektos. Plašākai publikai Kristīne ir pazīstama, pateicoties viņas sadarbībai ar maestro Raimondu Paulu. Mūsu sarunā šķetinām šo radošo procesu drošos mezglus, kas pakāpeniski dziedātāju ir aizveduši pie pašas sarakstītas mūzikas mazalbumā (EP) "A Warmer October".

Tavā grupā spēlē ļoti aizņemti mūziķi. Kā jūs risināt šo laika jautājumu?

Jā, viņi visi ir ļoti aktīvi sesiju mūziķi, daļa no viņiem arī džezmeņi un savas mūzikas autori un izpildītāji. Sākotnēji man šķita, ka varbūt tas nav gudrs gājiens, bet kopš maija, kad sākās mūsu mēģinājumi, šis laiks ir bijis ļoti piepildīts un katrs mēģinājums - vērtīgs. Es uzskatu, ka pašu labāko mūziķi tu vari savā sastāvā noturēt, ja tu spēj viņam dot atbilstoša līmeņa attieksmi. Viņam ir vajadzīgs saprast, ka tam, ko jūs darāt, ir jēga. Protams, mēs visi esam aizņemti un, pirmkārt, šis fakts ir jāpieņem. Šis pamatā ir mans projekts, un tas ir tikai normāli, ka es ieguldu visvairāk laika. Līdz šim mums viss ir izdevies, un katrs kopā veiktais solis apliecina, ka šie mūziķi ir tie, ar kuriem man bija jāieraksta albums un ar kuriem nākotnē es uzstāšos koncertos. Es nešaubos ne mirkli.

Vai vari pastāstīt ko vairāk par katru no mūziķiem?

Jā, ar katru esam saspēlējušies savādākā muzikālā veidā. Man bija Kristīnes Prauliņas kvintets, kurā spēlējām džeza standartus. Kvintetā spēlēja arī Kaspars Kurdeko. Es uztveru Kasparu kā mūsu džeza guru. Man ļoti patīk viņa attieksme un darba ētika, un tonis, spēja spēlēt ļoti niansēti un ļoti izjusti. Viņš ir ģeniāls! Protams, mums ir daudzi lieliski bundzinieki. Ja visus sarakstītu uz papīra, varētu stundām spriest, kuru aicināt grupā. Man ir svarīgi ne vien tas, ka viņi ir ģeniāli mūziķi, bet arī tas, ka šie mūziķi ir cilvēki, ar kuriem kopā es vēlos pavadīt savu laiku un uz kuriem es varu paļauties.

Ar Valteru Sprūdžu mēs kopā spēlējām grupā "Very Cool People" un ātri vien sapratām, ka mums par mūziku ir līdzīga izpratne. Viņš ir grupas "saprāta balss". Viņš ir kā pussargs, kas pārredz spēles laukumu un īstajā brīdī padod piespēli. Toms Mikāls - es ar viņu iepazinos pāris gadus atpakaļ, kad Rihardam Fedotovam bija radošās darbnīcas. Šī pasākuma ietvaros mēs ar Tomu kopā nospēlējām vienu dziesmu un tajā vakarā sadraudzējāmies. Kad biju jau mājās, atceros, ka Facebook aizrakstīju viņam - "radniecīgs". Arī daļa no šī albuma dziesmām ir ar Tomu kopā radītas. Grupai viņš ir ļoti svarīgs.  Jānis Kalniņš - mūzikā, kuru es veidoju un vēlos radīt, manuprāt, neviens Latvijā viņam ne tuvu nestāv! Viņam viena nots ir tik pilna ar krāsām un tonis ir tik izteikts, tieši tāds, kā man vajag! Jānis ir ļoti dvēselisks ģitārists, un tas man ir ļoti svarīgi.

Atgriežoties pie grupas laika plānošanas jautājuma, kā reizi runāju par darba ētiku ar Kasparu Kurdeko. Viņa sejā bija lasāms, cik absolūti nopietni viņš pret to izturas.

Es arī to uztveru ļoti nopietni. Man darba ētika ir ļoti svarīga, jo mūzika man ir kaut kas svēts. Ikreiz, kad mēs sanākam kopā un muzicējam, tas ir kas trausls. Protams, mēs visi esam cilvēki, un mums katram ir savas sajūtas, pār kurām brīžiem nav viegli valdīt. Dažreiz šķiet, jo lielāks mākslinieks, jo lielākas sajūtas. Bet īstenībā tā ir izlaidība. Mums ir jāmāk būt fokusā uz mūziku, nevis ļauties negācijām. Par to mēs visi esam vienisprātis.

Man patīk jaunus albumus izpētīt pēc principa "albums albumā", šādi izzinot tavu kā klausītājas pieredzi. Skaidrs, tavas dziesmas ir veidojušās uz tava iepriekšējā  - kāda nesena, vai tieši pretēji – bērnībā klausītās mūzikas pamata . Kas ir tie trīs albumi, kas ir atrodami tavā albumā "A Warmer October"?

Ļoti interesants jautājums. Tos albumus, kurus es klausos, es parasti uztveru ļoti emocionāli, līdz ar to varu nosaukt tos albumus, kas mani iedvesmojuši sajūtu ziņā. Noras Džounsas (Norah Jones) albums "Feels like home". Arī mans albums stāsta par māju sajūtas meklēšanu. Man ir ļoti mīļš dziesminieka albums Aleksi Mērdoka (Alexi Murdoch) "Time Without Consequence". Un kā trešo varētu minēt kaut ko no Kaminsa (James Cumings) vai Glāspera (Robert Glasper). Vēl viens albums, kas man ir ļoti paticis un mani iedvesmojis, ir Džona Ledženda (John Legend) un "The Roots"  kopdarbs "Wake Up!". Man no malas ir ļoti grūti novērtēt savu mūziku, kāda tā vispār ir. Man arī grūti no malas to dzirdēt. Esmu ar šo mūziku gājusi cauri tik dažādiem posmiem, radot tekstu, melodiju, vēlāk - aranžējumu. Un tad tu klausies ierakstu, ieraksta miksēšanu un māsterēšanu, beigās mūzika vienkārši jāpalaiž vaļā.

Tev  ļoti operatīvi ir izdevies ierakstīt albumu!

Man liekas, ka ļoti svarīgi savu darbību sākt ar “grūdienu” un kaut ko patiešām izdarīt. Ja es nevaru uzreiz uzkāpt kalnā, es tomēr varu spert soli uz priekšu. Uzreiz sapratu, cik svarīgi, ka vari parādīt albumu kā apliecinājumu savam darbam. Kamēr mums nav savas mūzikas un albuma, būtībā visas durvis ir ciet, runājot par jebko - koncertiem, sponsoriem un jebkuru nākamo soli.

Līdz ar to es fokusējos uz albuma ierakstu, lai tas top ātri un skaisti. Ja man šīs dziesmas ir dotas, man tās ir jāieraksta, man darbs ir jāizdara līdz galam! Tas nav viegli, jo tas ir personīgi. Tas ir mans darbs, kas man tagad ir jāizliek apskatei.

Protams, daudziem nepatiks, daļai patiks. Kaut kādā ziņā tev ir jāpieņem, ka nevienam citam tas nebūs tik dziļi kā tev. Tas ir ļoti grūti. Citam mūziķim dažreiz pat pārāk grūti atlaist savu mūziku.

Galu galā, autentiskums ir tieši tas, kas paliek atmiņā

Jā, tas ir ļoti svarīgi ne vien mūziķiem vai kādam radošās jomas pārstāvim, bet mums visiem - būt mums pašiem un nepielāgojoties straumei, kad tā nes citā virzienā. Tā straume ir stipra, tāpēc jāzina, kas tev ir svarīgāk. Ja tev vajadzīga liela māja un divas mašīnas, tad tu darīsi to, kas vajadzīgs šī mērķa sasniegšanai. Man tas nav tik svarīgi, man ir vajadzīgs miers. Tā arī es skatos uz dzīvi un arī uz mūziku.

Vai tu redzi sevi 10 gadus uz priekšu?

Nē. Kad tu man pajautā, es varu paskatīties uz priekšu un aptuveni varu iedomāties. Ja es varētu minēt, kur es būšu personīgajā dzīvē, mūzikā to ir grūtāk pateikt. Tur procesi nemitīgi mainās. Es ļoti ceru, ka turpināšu radīt savu mūziku un savus tekstus.

Tev mūzikas dzīve izvērtās veiksmīga jau no paša sākuma. Uzstāties kopā ar Raimondu Paulu un Latvijas Radio bigbendu - tas savā ziņā jau ir tāds kvalitātes zīmols,  veiksmes kritērijs, iespējams, arī pagodinājums tik jaunai dziedātājai. Citi dziedātāji gadiem gaida, līdz Maestro viņus uzrunā. Kā tas tev ir palīdzējis atrast savu mūzikas ceļu?

Noteikti tas man ir palīdzējis! Pirmkārt, kā ir vislabākā skola, kādu man nevarētu sniegt neviena  universitāte. Šajā laikā kopā ar Maestro un bigbendu esmu guvusi lielas dzīves mācības  ne tikai koncertos, bet arī mēģinājumos - kaut vai sēdēt un skatīties, kā Kārlis Vanags strādā, man ir bijis ļoti vērtīgi. Arī Maestro piegājiens darbam mani fascinē. Savā cienījamā vecumā viņš mēģinājumā būs pirmais un ar atvērtām notīm jautās, ko spēlēsim? Cilvēks, kurš varētu nākt pusstundu vēlāk, un neviens viņam to nepārmestu. Mums ir dažādas prioritātes, viņš uz mūziku skatās citādi.

Tajā pašā laikā man šķiet, ka tieši ar darba ētiku tu vari panākt to, ko vēlies no dzīves.

Otrkārt, nemitīgi varu pārbaudīt savu varēšanu. Piemēram, tikko man bija liels pārbaudījums - kopā ar Maestro mums iznāca albums “Kontrasti”, kura prezentācijas koncerts notika VEF kultūras pilī.

Man bija uzdevums šoreiz arī koncertu vadīt. Ja pirms gada es to nevarētu, šogad es vadīju koncertu, un bija labi - tas ir tas, par ko runāju saistībā ar 10 gadu tālo nākotni - tu nekad nezini, ko tu vari un kā vari izaugt? Pēc desmit gadiem šis EP man liksies kā maza bērna šļupsti (es ceru). Domāju, ka dzīve tev dod visu izaugsmei, ja tu to spēj saskatīt. Visa šī iepriekšējā pieredze mani ir tuvinājusi man pašai, un gribu turpināt attīstīties!

Cilvēki ļoti agri izjūt spiedienu, ka viņiem ir jāizvēlas savs dzīves ceļš, profesija.  Bet šos lēmumus jau nevar izdomāt, tās atbildes atnāk darīšanas procesā.

Protams! Dažkārt es ļoti brīnos par 15, 16 gadus veciem, talantīgiem jauniešiem, kuri nolemj piedalīties šovos, konkursos. Tur viņus noliek uz milzīgas platformas, kur viņiem ir jāstāsta savs stāsts, kura viņam nemaz vēl nav. Jaunietis stāv un skaisti dzied, un tālāk? Katram cilvēkam ir savs process, kam ir vajadzīgs laiks. Es zinu par sevi - īstajā laikā un vietā atnāk skaidra izpratne par savu būtību sūtību, līdz ar to, Paldies Dievam, - šī sajūta piepildās. Protams, šiem jauniešiem tas viss vienkārši notiek citādāk, tomēr man brīžiem bail par bērniem, kuriem tiek teikts, kā uz skatuves turēt rokas, kā smaidīt, ko vilkt mugurā. Viņš domā, ka tā tas arī ir. Tā tas nav! Tā nav!

Vienīgais, kas tev ir jāizdara - jāaug pašam un jāsaprot, kas patiešām ir vajadzīgs tavai pasaulei.

Tas ir ārkārtīgi svarīgi, lai mēs katrs atrodam to lietu, kuras dēļ ir vērts darīt.

Mūzika
Kultūra
Jaunākie
Interesanti