PārMijas

Ģitārists Elvijs Grafcovs un "Vudstokas renesanse" Valmierā

PārMijas

Guntars Prānis: programmas "Illumina" atslēgvārdi - dialogs un saspēle

Vijolniece Elīna Bukša: Baha mūzika palīdz mierīgi un koncentrēti domāt

Bahs kā zāles pret nenoteiktības smeldzi. Saruna ar vijolnieci Elīnu Bukšu

8. novembrī koncertzālē “Artissimo” Hermaņa Brauna fonds aicina uz vijolnieces Elīnas Bukšas koncertu "Veltījums Baham". Liene Jakovļeva sarunā tikās ar mūziķi, lai runātu par šo ļoti personīgo programmu un sajūtām laikā, kad katra tikšanās ar klausītājiem klātienē ir īpaši gaidīta un vērtēta.

Liene Jakovļeva: Elīna Bukša ar savu solo programmu viena pati uz skatuves, bez pianista, tikai vijole un Elīna.

Elīna Bukša: Jā, šoreiz tā. Ļoti vēlējos runāt personīgi un tikai būt pašai ar sevi un vijoli, jo šis laiks mums visiem liek domāt par mākslinieka misiju. Man ir sajūta, ka jārunā vēl vairāk caur mūziku. Ir jāmēģina savas emocijas nodot klausītājiem, un ļoti, ļoti ceru, ka svētdienas vakara koncerts notiks. Protams, ka nenoteiktība piedod visam ļoti īpašu, pat nedaudz smeldzīgu noskaņojumu.

Mēs dzīvojam no dienas uz dienu, un tā tas ir visur un ar visiem.

Pat tiem mūziķiem, kuriem izdodas spēlēt varbūt nedaudz vairāk kā citiem, arī ir problēmas un kaut kāda jocīga riska sajūta.

Tā sajūta ir kā uz naža asmens, bet domāsim un cerēsim uz gaišo! Kā esat iecerējusi šo veltījumu Baham izdzīvot kopā ar klausītājiem?

Pirms pusgada atklāju absolūti satriecošu skaņdarbu – komponista Rodiona Ščedrina sonāti vijolei solo “Echo”. Mani ļoti interesē Ščedrins kā komponists un pirms krietna laika klausījos ļoti intensīvi viņa baletus, operas un nedaudz iedziļinājos viņa daiļradē. Sapratu, ka man šis komponists ir sirdij ļoti tuvs. Ščedrina mūzikā var dzirdēt ļoti daudz atspulgu no viņa kolēģiem un draugiem Šostakoviča, Prokofjeva, pat Kančeli. Manuprāt, ļoti reti kad vienā cilvēkā nonāk visas tās labās īpašības no viņu kolēģiem, un tajā visā es dzirdu kaut ko īpašu.

Kā notiek mūzikas atklāšana?

Tā ir tāda neparedzama notikumu ķēde. Tas vienmēr notiek kaut kā spontāni vai tieši pretēji, piemēram, kad ir laiks. Pavasarī man bija laiks un centos netērēt to vieglai depresijai, bet ķerties klāt pie tiem komponistiem un tās mūzikas, kuru vienmēr atliku, jo vienmēr vajadzēja spēlēt kaut ko konkrētu. Es devu sev to laiku, un, teikšu godīgi, Ščedrina mūzika nav visrelaksējošākā, tāpēc manas smadzenes un visa mana koncentrācija bija ārkārtīgi fokusēta visus pavasara mēnešus. Nonācu pie “Echo” sonātes, kas ir veltīta Johana Sebastiāna Baha 300 gadu jubilejai. Šajā burvīgajā darbā, kas ilgst 23 līdz 25 minūtes, ir daudz Baha partitu un sonāšu citātu.

Arī ja tie nav konkrēti citāti, bet harmoniskas spēles un mazi atspulgi – “stikla lauskas”.

Analizējot šo darbu, kas māksliniekam ir jādara vienmēr, jo tā ir diezgan sarežģīta mūzika, mēs varam to atklāt. Koncertprogrammā man vienmēr ļoti patīk apvienot mūsdienu mūziku ar klasiku vai baroku.

Domāju, ka klausītājiem arī tas patīk!

Jā, un ziniet, tas arī palīdz klausītājam, jo, manuprāt, mums vajag nedaudz “iesildīt” klausītāju sirdis un ausis. “Echo” sonāte būs ievīta starp Baha skaņdarbiem, jo sākums būs veltīts Baham, tad sekos “Echo” sonāte un nobeigumā atkal Bahs. Tur ir dažādas paralēles, par ko es gribētu runāt ar publiku personīgi.

Jūs par to arī gribat pastāstīt publikai?

Es gribētu pastāstīt pirms koncerta, jo, manuprāt, ir jāsagatavo klausītāji. Šķiet, ka man ir dažādas interesantas domas un arī personīgas paralēles.

Pēdējā laikā esmu atklājusi, ka ir ļoti veselīgi runāt pirms koncerta, kaut gan tas nav viegli.

To darīt ir jāmācās, īpaši, ja tās ir ļoti personīgas programmas un ja nav iespējams izdrukāt aprakstu. Patiesībā tā ir tāda ļoti veselīga prelūdija, jo runājot atslābinies.

Koncertzāle “Artissimo” ir jau pazīstama telpa?

Jā, ļoti pazīstama. Nācies šeit gan spēlēt, gan arī būt klausītāju vietās, gan ciemojoties vienkārši iedzert kafiju. Tās jau ir kā mājas, un man ir liels prieks, ka vakars būs tāds personīgs un šaurā lokā, jo, manuprāt, programma piestāv šāda veida konceptuālai zālei. Man ir prieks, ka es varēšu arī redzēt klausītāju sejas!

Kas jums ir Bahs? Ābece vai, gadiem ejot, kļūst aizvien vieglāk vai grūtāk saprast un atrast tās īstās atslēdziņas uz Bahu?

Bahs mainās, un es mainos. Protams, šī mūzika ir bezgalīga, un laiks, ko tās apgūšanā ieguldi, dažreiz nedod augļus. Ir jāatrod pareizais mirklis dzīvē, lai pievērstos šai mūzikai. Ne visi to var. Spēlēt Bahu īpaši emocionāliem un ekstravertiem cilvēkiem, kā es, ir ļoti grūti, jo ir jāatrod iekšējais stāvoklis.

Runājot par šī brīža stāvokli pasaulē, neesmu ne pirmais, ne pēdējais mūziķis, kas šobrīd Baham pievēršas, jo rodu tajā vieglumu.

Līdzīgi kā aizejot uz baznīcu un būt tur klusumā, tāpat ir ar Baha mūziku. Tā ir racionāla savā ziņā, neskatoties uz tās garīgumu, un man tā palīdz domāt, mierīgi domāt bez ātriem virpuļiem. Baha mūzikai piemīt spēks, kas spēj ieslīgt miera migā, ļaut tajā peldēt, un tajā brīdī tu esi laimīgs!

Vai uz Rīgu esat atbraukusi ar savu Domeniko Montaņjas vijoli? Un kā tai patīk Bahs?

Man liekas, ka viņai ļoti piestāv Bahs, un ļoti labi rezonē ar šo mūziku. Viņai vispār ļoti patīk gan baroks, gan renesanses mūzika, gan arī citi komponisti, kā, piemēram, Žans Filips Ramo. (smejas) Viņa ir daudz ceļojusi pa dažādiem laika posmiem.

Elīna, intervijā aprīlī teicāt, ka mazliet no skumjām domām paglābj dārziņš. Kā ir šobrīd?

Jā, tas bija tāds ļoti īpašs mirklis, kad varēju rakties zemē un nedaudz aizmirsties.

Dārzs joprojām ir ļoti aktuāls, un tas man tiešām palīdz.

Tagad, protams, ir jau ziema un nekas netiek darīts, bet man dārzā ir ļoti daudz rožu, tādēļ galvenokārt kopju rožu krūmus.

Vai jūs vasarā tomēr spēja paglābt no visa arī koncertdzīve, kas mazliet atjaunojās un bija daudzmaz intensīva?

Jā, kaut kādas lietas tika izglābtas, jo bija vienkārši ļoti pretimnākoši koncertorganizētāji, kas ļoti daudz ko pārcēla no iekštelpām uz ārtelpām. Protams, 70% nenotika, bet tie, kas bija, tie bija ļoti īpaši, jo iekšēji bija pilnīgi cita sajūta. Biju izslāpusi pēc skatuves, vienkārši izbadējusies pēc tā mirkļa un mūzikas, un cilvēku reakcijām, un tāpēc man liekas, ka patiesībā visi notikušie koncerti ir savā ziņā bijuši ļoti īpaši.

Tie bija kamermūzikas koncerti?

Bija gan solo, gan kamermūzika, tie ir bijuši dažādi projekti. Vēl nesen tā bija Baha Otrā partita ļoti īpašā, nelielā muzejā Briselē. Man liekas, katram mirklim tagad ir daudz lielāka vērtība.

Jūs arī pavasarī teicāt, ka neesat īpaša virtuālo koncertu cienītāja. Vai kaut kas ir mainījies šajā ziņā?

Laikam tomēr tādas lietas nemainās. Man jau gribētos, lai es varētu būt savādāka, bet diemžēl, kāda esmu, tāda esmu.

Protams, ka koncertu video ieraksti ir paliekošas vērtības, bet šķiet, ka pasaule ir iegājusi vājprātā un apsēstībā ar to.

Mēs redzam arī ļoti daudz krāpnieku, kuri izmanto šo situāciju kā tādu pjedestālu, izliekoties, ka viņiem ir, ko teikt. Tas ir nedaudz biedējoši, bet tas notiek jebkurā jomā. Man liekas, ka klausītājam ir jātrenē pirmkārt savas ausis un tikai pēc tam savas acis.

Tas mani nedaudz sarūgtina, ka vizualitāte kļūst svarīgāka par skaņu.

No otras puses, protams, ka mēs dzīvojam tādā laikā, kad tas viss ir ārkārtīgi aktuāli un mākslinieces kleitai ir lielākā nozīme kā priekšnesumam. Manā draugu lokā bieži par to diskutējam un pret to visu attiecamies ar humoru. Vienkārši jāpieņem, ka tādas lietas arī eksistē.

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Mūzika
Kultūra
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt