Pa ceļam ar Klasiku

Šūmaņa iedvesmotie - Agnese Egliņa, Guntis Kuzma un Santa Vižine

Pa ceļam ar Klasiku

Vijolniece Madara Liepiņa: Bahs ir universs, kurā var atrast visu

Reinis Zariņš: "Goldberga variācijas" ir nepārejošs dzīves prieks un līksme par varēšanu

Baha «Goldbergu variāciju» kults. Saruna ar pianistu Reini Zariņu

17. oktobrī Dzintaru koncertzāles Mazajā zālē Rudens kamermūzikas festivālā pianists Reinis Zariņš atskaņos Johana Sebastiāna Baha “Goldberga variācijas”. Leģenda vēsta, ka grāfs Keizerlings Baham to pasūtinājis ar īpašu vēlmi, lai kliedētu bezmiegu, bet atskaņotājs bijis talantīgs klavesīnists Johans Gotlībs Goldbergs, ar kura vārdu nosaukumu šo darbu pazīstam.

Ilze Medne: Vai tev ir skaidrojums, kādēļ aizvien mūziķiem un klausītājiem ir interese par šo darbu, unikālu apmērā un uzbūvē? Kāpēc mūziķi aizvien vēlas to spēlēt?

Reinis Zariņš: Man pašam nav atbildes, bet “Goldberga variācijas”, šķiet, kļuvušas par teju kulta skaņdarbu, kas turpina iedvesmot cilvēkus.

Tas ir paradoksāli, jo viss skaņdarbs ir vienā toņkārtā, un atkarībā no tā, vai atkārtojumus lieto vai ne, tas ilgst gandrīz stundu vai pat pusotru – nu it kā garlaicīgi!

Arī man bija pirmais iepazīšanās līmenis, tad sekoja nākamais, ik dienu atklājot aizvien ko jaunu, līdz šim nepamanītu. Var jau teikt, ka tā ir ar katru skaņdarbu, bet domāju, ka jaunatklājumu iespēju te ir vairāk nekā citos darbos, un tāpēc arī ir šī te nemitīgā interese. Protams, tīri praktisku iemeslu dēļ “Goldberga variācijas” itin labi padodas pārinstrumentēšanai. Manuprāt, visveiksmīgākais pārlikums ir tieši stīgu trio variants. Jo īpaši, ja to spēlē uz vēsturiskajiem instrumentiem.

Vai tici leģendai, ka klavesīnists Goldbergs, kas savulaik bija gan Baha vecākā dēla Vilhelma Frīdemaņa, gan arī paša Johana Sebastiāna audzēknis, patiešām spēlēja šo mūziku neaizmigšanai? Šī ir tik skaista leģenda. Bahs savā “Clavier-Übung”, kur “Variācijas” publicētas, nenorāda veltījumu Keizerlingam, tikai uzrakstījis – Ārija ar variācijām.

Tā ir taisnība. Varbūt pat nedaudz žēl, ka tik daudzas mums mīļas anekdotes no klasiskās mūzikas vēstures pamazām tiek mūsdienās apšaubītas. Trūkst pierādījumu, iespējams, notikumus aprakstošais biogrāfs bijis pārāk romantisks un dzīvu fantāziju, līdz ar to nevaram nostāstiem ticēt. Ir skaidrs, ka “Variācijas”, ja par tām Bahs saņēma prāvu summu zeltā, bija pasūtījuma darbs. Iespējams, ka Baham bija prātā šis Goldbergs, kurš, domājams, bija ļoti, ļoti virtuozs mūziķis. Šo skaņdarbu, kas oriģinālā sacerēts klavesīnam ar diviem manuāļiem, nospēlēt sarežģīti pat uz tā, kur nu vēl uz klavierēm ar vienu klaviatūru, kā pianisti tagad spēlē. Rokas pinas ļoti, iespējas treniņiem nebeidzamas.

Darba vēstījumu mūziķi skaidrojuši dažādi – no dabas tēliem līdz Svētajiem Rakstiem. Kādu ceļu tu esi gājis, vai meklē atbildes nošu rakstā?

Protams, jo īpaši tādēļ, ka spēlēju “Variācijas” pirmoreiz. Iedziļinos rakstītajā tekstā un mēģinu saprast, kā katra no 30 variācijām veidota un kā tās līdzdarbojas viena ar otru. Vai tiešām katra no tām ir autonoma un tām nav savstarpējas saistības? Domāju, nē, zinot Baha interesi par lielizmēra saistībām ar mazizmēra lietām, mikro un makrokosmosa proporcijām, kas viņu interesējušas. Vienas atbildes nav. Mēs tikai kaut kādā noteiktā brīdī, kad mums ir jāspēlē un jāieraksta šis darbs, nolemjam – es tagad domāju šādi, un tas man palīdzēs šobrīd pēc iespējas pārliecinoši interpretēt šo darbu.

Bet, kā jau mēs zinām, mūziķi pēc laika pie skaņdarba atgriežas vēlreiz un maina savas domas, pat atsakās no tā, kā iepriekš domājuši.

Un kāpēc ne? Tas viss ir progress. Es domāju, ka katrs, kas pie “Variācijām” pieķeras, vienā brīdī domā, vai tik tās nevarētu būt visas vienā vilnī nospēlējamas, ka tām visām ir kaut kāds kopīgs pulss, lai arī cik tās būtu neiedomājami atšķirīgas.

Es gan neesmu dzirdējis nevienu, kurš būtu pārliecinoši spējis to realizēt, bet arī pats ar to tagad cīnos un mēģinu saprast, vai tas nav kaut kādā veidā tomēr izdarāms.

Tas būtu kolosāli, ja būtu iespējams gan “Variāciju” dažādību parādīt, gan arī to, ka darbs atskaņojams kā viens elpas vilciens.

Ir versija, ka uzbūvē viss dalās ar trīs.

Ja skatās “Variāciju” satura rādītājā, tad tas ir skaidri redzams, ka darbu ierāmē ārijas, kas gan sākumā, gan beigās atkārtojas identiski. Visas 30 variācijas ir pa trim sagrupētas, katra trešā ir kanons, kas ar katru soli paplašinās. Un pēdējās variācijas vietā Bahs ieliek nelielu priecīgu popūriju par populārām tēmām. Un te tik daudz versiju, kāpēc tas tā darīts.

Dažreiz tiešām pat var līdz histēriskiem smiekliem nonākt, lasot, kā cilvēki mēģina skaidrot itin katru lietu, ko Bahs ir uzrakstījis.

It kā jebkas, ko viņš darījis, katrs pagrieziens pa labi vai pa kreisi, noteikti kaut kādā ziņā ir ģeniāli un svēti, aizmirstot, ka Bahs bija cilvēks.

“Goldberga variācijās” daudz vairāk nekā citos Baha darbos redzam arī smaidu un pat spēli.

Jā, un tas ir īpatnēji, ka viss skaņdarbs tiešām, izņemot trīs minora variācijas, ir solmažorā, ļoti enerģisks, ar jokiem, tīru prieku. Tur pat var iztēlē sazīmēt bumbiņas mētāšanu un pakaļdzīšanos, kas tik tur tiešām nenotiek. Tas ir tāds dzīvesprieks, ko tu nevari atņemt. Es nezinu, vai tiešām Baham ir vēl kāds tik apjomīgs darbs, kurš būtu tā piesūcināts ar līksmi par savu varēšanu. Ka viņam ir Dieva dota tāda spēja un viņš to izmanto Dievam par godu, un varbūt, ka tas arī ir viss. Bahs to dara, cik vien labi spēj. Es domāju, tas nav naudas dēļ, ko viņam par to maksā.

Nauda ir svarīga, bet, kā zināms, viņš centās Dievu godināt ar to, ko viņš sacerēja. Un tāds ir rezultāts.

Stunda vienam skaņdarbam, tas ir ilgs laika posms. Vai ir kāds vārds, kurā vari apzīmēt to, kas ar tevi notiek šīs stundas laikā? Tad esi viens pats ar Bahu, ar instrumentu, ar sevi, un nekam tevi nevajadzētu traucēt. Varbūt tā ir meditācija?

Jā, starp citu, pandēmijas laikā patiešām mūsu publika ir palikusi klusa. Neviens neuzdrīkstas klepot un citādi trokšņot.

Tas interesanti un patīkami, bet dīvaini arī savā ziņā. Cilvēki ir zālē, bet viņus vispār nedzird, nekādas nojausmas pat nav, ja publika ir tumsā. Bet par meditēšanu domāju, kad, piemēram, spēlēju Olivjē Mesiāna “Divdesmit skatienus uz Kristus bērnu”. Tas ir vismaz divu stundu cikls, kuru nevajadzētu vidū pārtraukt. Īpaši izteikti lēnās daļas atgādina budistiska tipa meditēšanu, kur prāts attīrās no visa. Baha mūzikā ir atšķirīgi. “Variācijas” kļūst saistošakās, ja neatkārto pilnīgi visu divas reizes, kā tas paredzēts notīs. Tad skaņdarbs dodas uz priekšu ar lielu enerģiju, tādos skaidros viļņos. Ir gan kulminācijas, gan kritumi, pēc kuriem atkal turpinās virzība. Es noteikti negrasos principiāli itin visu atkārtot, tādā veidā nogurdinot un pazaudējot klausītāju, kurš varbūt ieiet stāvoklī, ko varētu skaisti nosaukt par meditāciju, bet drīzāk domāju, ka viņš aizsapņojas un varbūt arī aizmieg.

Glens Gūlds atgriezās pie šī darba pēc vairāk nekā 30 gadiem un otrreiz to arī ierakstīja studijā. Vai paredzi, ka tev arī būs pēc laika interesanti vērt vaļā šīs notis?

Protams, es neesmu ar šo darbu vēl pavadījis ne tuvu tik daudz laika, lai tajā atrastu visu, ko tajā var atrast. Tas ir vienmēr tas stāsts, ka, ja mēs gribam pārtikt no sava darba, mums ir daudz, ātri, labi jādara, un tāpēc vienmēr ir sajūta, ka, ja būtu vēl kāda nedēļa, vēl mēnesis skaņdarba sagatavošanai, vai cik labi tas būtu! Tomēr, cik ir, tik ir, cik paspēji saprast, tik paspēji, un droši vien, arī mēnesi vēlāk spēlējot, joprojām būtu sajūta, – kaut vēl būtu bijis laiks.

Jā, es priecātos, ja būtu iespēja arī manu šī brīža interpretāciju nospēlēt kaut kur vēl Latvijā. Tas ir kaut kas tāds, ko ir patiešām prieks ne vien man spēlēt, bet arī klausīties.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Mūzika
Kultūra
Jaunākie
Interesanti