Pa ceļam ar Klasiku

Ērģelnieks Hanss Ūla Ēriksons: Mēs esam brāļi un māsas ap Baltijas jūru

Pa ceļam ar Klasiku

Izgaršot senos laikus. Klāt festivāls "Vivat Curlandia!"

Bagāts ar skaistām tradīcijām. Senās mūzikas festivāla norises ieskicē Arturs Maskats

Bagāts ar skaistām tradīcijām. Senās mūzikas festivāla norises ieskicē komponists Arturs Maskats

"Kad Vivaldi aizgāja no šīs saules, kādus divsimt gadus "Gadalaikus" neklausījās neviens. Un tad, kad visa pasaule atklāja šo brīnišķīgo koncertu ciklu, tas kļuva par vienu no klasiskās mūzikas megahitiem. Bet kas gan vienmēr bijis grūti – aizvien ar kaut ko pārsteigt klausītājus, tāpēc festivāla noslēguma koncertā Rundāles pilī "Gadalaiku" atskaņojumā arvien cenšamies mainīt solistus," ieskicējot Senās mūzikas festivāla tradīcijas un atklājot šīsvasaras programmas akcentus, atzīmē komponists, "Latvijas Koncertu" mākslinieciskais padomnieks programmu izveidē Arturs Maskats. 

Liene Jakovļeva: Vasara ir festivālu laiks, un, ja vien nav nepārvaramu šķēršļu, gadu gadiem – arī Senās mūzikas festivāla laiks. Latvijas Radio fonotēkā pirmais ieraksts no festivāla datēts ar 1994. gadu, un pēc skaita tas bijis otrais. Vai pirmais festivāls notika 1993. gadā?

Arturs Maskats: Tā ir, ka festivālam drīz būs jau trīsdesmit. Tas tiešām ir bagāts ar nopietnām un ļoti skaistām tradīcijām, un

man vienmēr prieks piedalīties tā programmu izveidē tieši tāpēc, ka mums Latvijā ir izcili senās mūzikas mākslinieki, kurus varam iesaistīt gan šajā festivālā, gan vispār šajā mūzikas estētikā. Vienmēr cenšamies uzaicināt arī kādus viesus.

Un vienmēr ir arī publika, kas – ja vien festivāls notiek, savos kalendāros jau ļoti laicīgi ieplāno šos datumus un vienmēr, vienmēr ir klāt, kaut vai divdesmit piekto reizi klausoties Vivaldi "Gadalaikus".

Tas jau nekas! (smejas). Kad Vivaldi aizgāja no šīs saules, kādus divsimt gadus tos neklausījās neviens. Un tad, kad visa pasaule atklāja šo brīnišķīgo koncertu ciklu, tas kļuva par vienu no klasiskās mūzikas megahitiem. Bet kas gan vienmēr bijis grūti – aizvien ar kaut ko pārsteigt klausītājus, tāpēc cenšamies mainīt solistus šajā festivāla noslēdzošajā koncertā Rundāles pilī. Tas vienmēr ir īpašs izaicinājumus un uzdevums. Domāju, ka Vivaldi "Gadalaiki" tur ārkārtīgi veiksmīgi iederas. Esmu dzirdējis arī domu, ka vajadzētu pamēģināt vēl kaut ko citu, bet kaut kā tas vasaras vakars, noskaņa un brīnišķīgā pils ar ziedošajām rozēm un visu, kas tur ir… Šķiet, ka mūzika un arhitektūra šeit papildina viena otru, kopā radot neaprakstāmu sajūtu.

Tātad pārbaudītas tradīcijas un vienmēr arī kādi jaunumi. Jau labu laiku Senās mūzikas festivālā mums jāsper solis no Rīgas uz Rundāli. Festivāls sākas Rīgā, un šoreiz tas iesāksies ar ļoti īpašu koncertu.

Priecājos par šo iespēju, ka 6. jūlijā pie mums atbrauks viesi – Lielajā ģildē uzstāsies Zviedrijas kamerorķestris "O/Modernt", kura vadītājs un solists ir mums jau labi zināmais vijolnieks Hugo Tičati.

Arī tev pašam viņš ir labi zināms mūziķis!

Jā, Hugo ir labs mans draugs, un tiešām pieliku savus pūliņus, lai mūsu festivāls iesāktos ar šo koncertu – lai viņi varētu atbraukt. Ar viņiem kopā būs dziedātāja Lusiana Mančīni, kura ir ļoti pazīstama baroka un senās mūzikas interprete – baroka programmas viņa dziedājusi pat Zalcburgas festivālā, un tas jau vien parāda izcilo kvalitāti, kāda varētu būt šajā koncertā.

Arturs Maskats, Hugo Tičati, Lusiana Mančīni un "Kremerata Baltica"

Šajā gadījumā orķestris spēlēs tikai seno mūziku, bet var izpausties visdažādākajos spektros, visdažādākās mūzikas klāstā. Vai pats esi jau dzirdējis šādi viņus muzicējam?

Esmu dzirdējis viņus dažādā repertuārā.

Pats esmu bijis viņu viesis Stokholmā, kad pagājušajā vasarā orķestris atskaņoja arī manus "Vasaras sapņus": ansamblis bija viens no pasūtītājiem – tas bija divu orķestru – "O/Modernt" un "Kremerata Baltica" pasūtījums, un abi mana opusa solisti bija Hugo Tičati un Lusiana Mančīni. 

Biju iepriecināts par iespējamo sadarbību ar viņiem, un pagājušās vasaras otrajā pusē šis skaņdarbs ar viņiem skanēja arī Berlīnes "Konzerthaus", atsevišķā festivālā. Hugo mīl miksēt laikmetīgo mūziku ar seno – tas tieši ir viņa uzstādījums: viņam patīk sajaukt kārtis – atklāt kaut ko jaunu senajā mūzikā, bet jaunajā – saskatīt kaut ko labi zināmu, bet aizmirstu. Bet mūsu festivāla uzstādījums ir tāds, ka tajā skan tikai senā mūzika, tāpēc šoreiz skanēs baroks, renesanse, viduslaiku mūzika.

Šajā festivālā mums ir tādi nostabilizējušies stilistiskie rāmji, un domāju, ka tas varbūt arī ir labi, ka šāda tradīcija fokusējas tieši uz šo mūziku.

Šajā programmā interesants būs arī repertuārs, ko dziedās Lusiana Mančīni – to, ko mēs nepazīstam: kaut kas no spāņu un meksikāņu senās mūzikas. Viņa pati ir čīliete, kura dzīvo Barselonā, tāpēc spāņu un Latīņamerikas pasaule viņai ir tuva. Viņa vienmēr meklē šos kontrapunktus. Šo programmu gaidu ar lielu nepacietību!

Un tad sekos 7. jūlijs Mazajā ģildē, kur būs mums zināmi un arī vēl iepazīstami mākslinieki.

Ikreiz, kad jāstāda Senās mūzikas festivāla programma un jādomā par to, kas tur varētu būt, momentā iedomājos klavesīnisti Ievu Salieti. Viņa ir viena no mūsu Senās mūzikas festivāla sejām un visnopietnākajiem mūziķiem, kas strādā šajā žanrā, tāpēc es viņai uzticos pilnībā.

Zvanīju Ievai un teicu – Ieva, lūdzu, kaut ko no jūsu programmām – jūsu ziņā ir tas, kas tas varētu būt un ar ko kopā tas varētu būt.

Jo šāda veida mūzikā ir ļoti svarīga dombiedrības, savstarpējas solidaritātes un kopīgu vērtību izpratne. Jāļauj mūziķiem muzicēt kopā ar tiem mūziķiem, kurus viņi paši grib,

tāpēc arī šeit būs gan Ievas izveidota programma, gan mūziķi, kas aicināti uz Rīgu.

Arī Latvijas Radio koris ir neiztrūkstoša vienība Senās mūzikas festivālā – īpaši beidzamajos gados.

Veidot kādu programmu Senās mūzikas festivālam parasti aicinām tieši Kasparu Putniņu, jo viņam tieši šī mūzika – baroks un renesanse – ir ļoti, ļoti tuva. Kaspars ir ideāli tīra stila meklētājs, un tādas ir arī viņa veidotās programmas.

Šoreiz Kaspars pieaicinājis ērģelnieku Frediju Eihelbergeru. 8. jūlija koncertā Rīgas Svētā Jāņa baznīcā skanēs Johans Sebastiāns Bahs, Dītrihs Bukstehūde un Francis Tunders, mums mazāk pazīstams vācu agrīnā baroka komponists, kuru raksturo kā pāreju no pašu agrā baroka uz vēlāko Johana Sebastiāna Baha mākslu un kā ļoti nozīmīgu tālaika ērģeļu mūzikas autoru.

Jā, senajā mūzikā aizvien ir iespējami jauni atklājumi, un gan jau tādus mums sniegs arī ansamblis "Schola Cantorum Riga" koncerts Rīgas Domā 8. jūlija vakarā. Vai šī būs klasiska viņu programma?

Šeit vairāk būs klasika – vēlīno viduslaiku dziedājumi un mazāk pazīstamas lietas no Ziemeļeiropas. Tāpat kā tas ir ar Latvijas Radio kori un Kasparu Putniņu, tāpat kā tas ir ar Ievu Salieti, arī Guntara Prāņa kompetencei, stila izjūtai, perfekcijai un gaumei mēs varam pilnīgi uzticēties.

9. jūlijā jādodas uz Rundāli, kuras diena noslēgsies ar minētajiem Vivaldi "Gadalaikiem". Dienas viducis – veltījums mazajiem skatītājiem un klausītājiem. 

Tā arī ir jau tradīcija, ka Karina Bērziņa, izcilā bērnu muzikālā krustmāte un audzinātāja, šīs programmas veido ar lielu aizrautību, vienmēr atrodot kādu odziņu: viņas meistarība slēpjas tieši stāsta atrašanā un prasmē to aizvadīt līdz pašiem jaunākajiem, pašiem mazākajiem. Šoreiz tas būs stāsts par karali Strazdubārdu. (..)  Arī solistiem, kas parādās Karinas Bērziņas koncertos, vienmēr raksturīga sava noteikta kvalitāte un artistiskums. Es te domāju gan Beāti Zviedri, gan Jāni Kurševu, gan Kalvi Kalniņu, gan Ilonu Bageli un pat Juri Kaukuli – jau nosaucot šos vārdus, ir skaidrs, ka te darīšana ar dažādiem stiliem, dažādiem žanriem, ko Karinai izdodas samiksēt vienā programmā. Dažādas estētikas pārstāvoši mākslinieki izstāsta mums stāstu, ievedot mūs pasakā.

Un nu jau arī laiks parunāt par festivāla noslēgumu! 

Noslēdzošajā koncertā būsim kopā ar kamerorķestri "Sinfonietta Rīga", vijolnieci Kristīni Balanas un diriģentu Andri Veismani. Pirms "Gadalaikiem", koncerta pirmajā daļā, Andris izvēlējies atskaņot franču baroka pērles – Lullī, Ramo, Mišels Rišārs Delalāns. Paļaujos, ka tas būs interesanti, jo arī Andris meklē stilistiskus kontrapunktus, viņš jūt, kā skaņdarbi saskaņojas savā starpā un kā orķestris to vislabāk varētu izdarīt. Domāju, būs ļoti, ļoti labs koncerts! Dod Dievs, ka būtu arī labi laikapstākļi...

Artur, vai tu vienmēr esi klausītāju pulkā, ja vien esi Latvijā?

Lielāko daļu festivāla koncertu patiešām vienmēr klausos, uz Rundāli tradicionāli braucu.

Šoreiz būs grūti izšķirties tāpēc, ka tajā pašā 9. jūlija vakarā Cēsu Mākslas festivāls programmu atklāj ar Vāgnera "Tristanu un Izoldi"... To nekādi nevar apvienot, jo tas notiek faktiski vienlaicīgi.

Tā kā laikam būs jāskatās "Tristana un Izoldes" ģenerālmēģinājums un tad jābrauc uz Rundāli. Rundālē arī gribas būt klāt, jo tas tomēr ir ļoti nozīmīgs "Latvijas Koncertu" vasaras mākslinieciskais akords. 

Vai festivāla jubileju nākamgad plānojat nosvinēt tradicionāli vai grasāties tomēr kaut ko kardināli mainīt? 

Domāju, ka koncertus gribētos sarīkot pils iekšpusē – tā, kā tas agrāk bijis, un droši vien, ka nākošajā gadā atkal mēs varētu iet uz to, ka šie koncerti vienu dienu tiek rīkoti gan Zelta zālē, gan Baltajā zālē. (..) Tās pelnījušas savas atsevišķas koncertprogrammas, un tās tas noteikti arī būs.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt