Mārtiņš Circenis LNSO spēlē kopš 2002. gada, bet kopš 2014. gada ir LNSO klarnešu grupas koncertmeistars.
Fuads Ibrahimovs kopš 2014. gada ir Azerbaidžānas Valsts simfoniskā orķestra galvenais viesdiriģents, Minhenes “Jaunās filharmonijas” simfoniskā orķestra galvenais diriģents un Baku kamerorķestra galvenais diriģents.
13. decembra koncerta pirmajā daļā mākslinieki atskaņos Volfganga Amadeja Mocarta operas “Burvju flauta” uvertīru, kā arī Koncertu klarnetei un orķestrim Lamažorā. Abus skaņdarbus komponists sarakstīja savas dzīves beidzamajos mēnešos.
Opera “Burvju flauta” sacerēta pēc aktiera un teātra producenta Emanuela Šikanēdera ierosinājuma. Dzīves pēdējā gadā Mocartu ģimenes iztikšana nebija diez ko spoža – sieva slimoja, viņai bija nepieciešamas veselības kūres solīdos kūrortos, augstais pieprasījums pēc Mocarta mūzikas Vīnē bija noplacis jau pirms dažiem gadiem, arī komponista izšķērdīgais dzīvesstils bija atstājis zināmas sekas uz sadzīvi, un piedevām Mocartu mocīja nieru kaite, kas 1791. gada beigās darīja galu viņa dzīvei.
Šikanēdera piedāvājums komponēt operu Mocartu iepriecināja. Pirmizrādi diriģēja pats komponists, un publikas sākotnējā reakcija bija diezgan liels samulsums, jo
šajā operā ir neiedomājams noskaņu, stilu un žanru salikums – no bērnišķiem smiekliem un sirsnīgiem mīlas skatiem līdz akmens cietām un dziļi dramatiskām epizodēm.
Arī Klarnetes koncerta stāsts ir ievērības vērts. 1780. gadu vidū Vīnē dzima radošs trio, kurā apvienojās ģeniāls komponists, spožs mūziķis un izcils instrumentu meistars – Volfgangs Amadejs Mocarts, Antons Štadlers un Teodors Locs. Pateicoties šim notikumam, gluži vai maģisku nozīmi ieguva klarnete, kā arī radās tādi instrumenti kā basetklarnete un basethorns. Klarnetes koncertu Mocarts pabeidza starp “Burvju flautu” un Rekviēmu dažus mēnešus pirms nāves, un ir ticams, ka mēs varam to klausīties kā dziļas un patiesas draudzības apliecinājumu izcilajam 18. gadsimta nogales klarnetistam Antonam Štadleram.
Pētera Čaikovska Piektā simfonija komponēta 1888. gadā, atspoguļojot emocijas no nesen noslēgušās Eiropas turnejas un tuva drauga Nikolaja Kondratjeva nāves.
Čaikovski atkal un atkal nodarbina mūžīgā tēma – likteņa nenovēršamība, gaismas stara ieraudzīšana un atziņa, ka cerības nepastāv.
Simfonijas pirmatskaņojumu publika uzņēma ar ovācijām un komponistu iecēla par Pēterburgas filharmoniskās biedrības goda biedru. Toties atsauksmes presē bija nelabvēlīgas un apgalvoja, ka skaņdarbs ir rutīnas pilns un komponēts lielā steigā. Tomēr Eiropā skaņdarbs piedzīvoja panākumus, un Čaikovskis jutās gandarīts. Ar laiku Piektā simfonija nostiprinājās Rietumu pasaules simfoniskajā repertuārā kā neapstrīdama vērtība.
Pirms koncerta Lielajā ģildē izskanēs “Pirmskoncerta sarunas”, ko vadīs Orests Silabriedis.
