Andris Veismanis: Nolēmām atsāk strādāt, tikko tādas iespējas bija – distancējoties, bet tik un tā – lai varētu mēģināt programmas, kas mums iecerētas gan vasarā, gan rudenī. 22. jūnijā ir vasaras saulgrieži, un uzstāsimies kora mājvietā un dažādās izvietojuma formās atskaņosim mūziku no itāļu renesanses laikiem – gan Karlo Džezualdo un ortodoksālo mūziku – dziedot Andreja Selicka "Paradiso", taču pārējie darbi gan ir latviešu mūzika, kas piemērota šim laikam.
Inta Zēgnere: Ieskatoties programmā, biju pārsteigta – programmas nosaukums ir "Vasaras saulgriežu koncertprogramma", bet tur ieraugu Džezualdo un vēl dažus nopietnus garīgos skaņdarbus, kur nekādas Līgo motivācijas nav ievītas. Tas ir speciāli veidots, apvienojot kopainā?
Jā, programma veidota ar domu, ka muzicējam katedrālē – gan akustika, gan noskaņa ir šīs programmas virzītājs. Tajā pašā laikā atrodamies Latvijā un uzstājamies ar to, kas Latvijai ir kultūrvēsturiski svarīgi.
"Ave Sol" un Jāņi – kādi ir bijuši jūsu kopīgie Jāņi?
Savulaik esmu dziedājis "Ave Sol" sastāvā – 1987. gadā mums bija iespēja aizbraukt uz Amerikas Savienotajām Valstīm, un pirmā tikšanās ar trimdas latviešiem notika tieši Jāņu vakarā. Viņi mūs sagaidīja ar Jāņu zālēm – tas bija ļoti skaisti... Savulaik tā bija politiska griba – ka Padomju Savienība mums ļāva uz turieni braukt, neskatoties uz to, ka pēc visiem papīriem un čekas sarakstiem "Ave Sol" mudžēt mudžēja no aģentiem, kas tika piekabināti sastāvam.
Sagaidot trimdas latviešus, mans profesors Imants Kokars, ko ļoti augstu vērtēju, bija spiests iesaukties - "Sveiciens no Padomju Latvijas!" Tas tomēr bija 1987. gads...
Tā bija traka situācija, bet tas ātri mainījās, un "Ave Sol" it visā pārmāca iesīkstējušo padomju laiku. Tomēr – runājot par Jāņiem, kopumā domāju, ka katrs svinēja savā nodabā, savā viensētā.
Kādas tev pašam ir sajūtas, klausoties, piemēram, 2016. gadā ieskaņoto Dārziņa "Mēness starus stīgo", ko tu pats diriģē? Tā gan nav iekļauta programmā.
Tas bija laiks, kad sāku domāt, kā uzlabot kora skanējumu – tas vēl ir tikai kalnup, esam vēl pusceļā uz virsotnēm. Tagad "Ave Sol" ir stipri mainījies gan kvalitatīvi, gan kvantitatīvi – sastāvs šobrīd ir ļoti labs, krietni atjaunojies. Latvijai ir tādas lieliskas izglītības iestādes kā Rīgas Doma kora skola un Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskola, kas ir ļoti labas jauno kadru kalves.
Vēl vakar "Ave Sol" ansambļa formā uzstājās Rīgas Doma kora skolas absolventu eksāmenā, un rezultāti bija ļoti augsti un labi; kordiriģentu līmenis ir ļoti labs –
to var just arī Mūzikas akadēmijā, kur daudzi mani studenti ir dažādu konkursu laureāti un slavenu Latvijas koru vadītāji. Savus studentus mēģinu iesaistīt koru attīstībā un attīstīt arī viņu vokālās prasmes, dziedot dažādos koros. Gribu izcelt Rīgas Doma kora skolas mācību kori, ko vada mans bijušais students Jurģis Cābulis, kurš tagad ir mans kolēģis korī "Ave Sol" un kurš ierakstījis arī ļoti labu disku ar Jēkaba Jančevska mūziku – 22. jūnija koncertā viņš diriģēs gan Jēkaba Jančevska, gan Ērika Ešenvalda opusus. Līdz ar to, ka mūsu koris pieļauj arī izpausmes formas dažādiem solistiem, kas tiek ņemti no kora vidus, koncertā dziedās Sniedze Kaņepe, mana meita Aija Veismane-Garkeviča, Mārtiņš Zvīgulis. Tā viņiem būs jauka iespēja dziedāt kopā ar kori, un korim – dziedāt ar solistiem.
Mēģināsim izvietoties pa visu baznīcu, ievērojot distancēšanos. Nedziedāsim no viena stūra, saspiedušies kopā, skaistā bariņā.
Diriģentam tas ir grūtāk vai vieglāk, ja esat izretinājušies?
Tā ir ļoti interesanta pieredze!
Lai varētu sākt mēģināt, mums bija jāatrodas krietnā distancē vienam no otra – izvietojāmies pa visu baznīcu apļa formā ar diriģentu vidū. Tas skan skaisti, īpaši baznīcā.
Savulaik "Ave Sol" jau to aizsāka – ka koris atrodas dažādās vietās; šis aplis ir sens Gido un Imantu Kokaru lolojums. Tagad to pārņēmuši arī daudzi jauniešu kori, bet
šajā baznīcā ir ļoti īpatnēji – katrs var individuāli dziedāt, neviens te nepļāpā, jo nav jau, ar ko pļāpāt – tuvākais kolēģis atrodas pietiekami tālu, lai nevarētu arī sačukstēties.
Turklāt katrs spiests arī individuāli dziedāt maksimāli sevi dzirdot un par sevi rūpējoties. Tā ir laba prakse. Man patīk tā sajūta. Un vēl "Ave Sol" ir laba prakse, ka abi diriģenti dzied. Kad viens diriģē, tad otrs dzied.
