Bieži vien sabiedrībā izskan viedoklis, ka mūziķu dzīve ir svētki un nebeidzama bohēma, nevis darbs. Lūdzu, ieskicējiet – kāda izskatās profesionāla popmūziķa ikdiena?
Tā kā es savu mūziku gan rakstu, gan izpildu, man ir nepieciešama intensīva dzīve, un dziesma ir visa piedzīvotā ekstrakts. Arī koncerts, kas ir pusotru stundu garš, parasti ir pusgada darba ekstrakts. Man ir jādarbojas visās jomās – jāplāno biļešu tirdzniecība, jāorganizē mūziķu un organizatoriskās komandas darbs, jāsakārto grāmatvedības jautājumi. Mūzika ir uzņēmējdarbība, un produkts, kuru tu pārdod, ir koncerts vai dziesma. Šajā uzņēmējdarbībā iesaistīts ļoti daudz cilvēku, ar kuriem māksliniekam jāmāk saprasties. Es šajā gadījumā esmu “visdare”, kas gādā, lai visi darbi notiktu laikā. Ir tik daudz organizatorisko lietu, ka galu galā tā pusotra stunda, ko pavadu uz skatuves, man ir svētki! Man tas vairs nav pat darbs – tā ir taisnība! Koncerts man ir kā balva par visu to pusgada laikā izdarīto.
Valstīs, kur ir lielāks tirgus, visus manis nosauktos darbus veic komanda, bet no mākslinieka tiek prasīta vēl lielāka atdeve. Viņam ar savu harismu un gara spēku, arī fizisko spēku jāspēj aptvert Vemblija stadiona izmēri.
Kā rodas šī mākslinieku bohēma? Tāpēc, ka ļoti daudzi izdeg un viņiem nav no kurienes pasmelt šo radīšanai nepieciešamo dzirksteli, un apreibinošas vielas šo dzirksteli iedod avansā, kas savukārt aizved pie depresijas – dzīvesprieka un spēka izsīkuma.
Vispār šis ir ļoti riskants darbs, jo izdegšana piemeklē daudzus māksliniekus un no tā sevi ir jāsargā.
Bet kopumā mākslinieku ikdiena sastāv no organizētas plānošanas. Man ir svarīgi savu darbu plānot ilgtermiņā. Jo ilgtspējīgāks ir mērķis, jo lielāku ieguldījumu tas prasa – savā attīstībā, savā veselībā un, lai varētu rakstīt mūziku, arī dzīves piedzīvošanā, kur netrūks gan skaistā, gan neglītā.
Cik, jūsuprāt, gatavi ir jaunie mākslinieki? Daudzas zināšanas nāk tikai ar skatuves pieredzi
Tāpēc jau ir savs skaistums jaunībai un savs skaistums briedumam. Jauni mākslinieki un pieredzējuši mākslinieki runā par atšķirīgām lietām, un katram ir sava auditorija. Un tas ir tikai normāli padsmit gados neinteresēties par dziļumiem. Protams, ir dažādi cilvēki, arī starp jaunajiem, bet tomēr jaunībā vairāk interesē ātrums, bauda, spilgtums. Tas ir normāli, un tā tam ir jābūt. Līdz ar pieredzi tēmas kļūst arvien visaptverošākas un dziļākas, un arī auditorija vairāk vēlas ļauties pārdomām par dzīves vērtībām.
Cik sagatavoti ir jaunie mākslinieki? Mēs neviens nevaram būt sagatavots dzīvei. Mums visiem jebkurā dzīves jomā ir bijuši pirmie soļi – visi esam mācījušies staigāt. Sākumā mēs meklējam savu ceļu, un tas ir tikai normāls pieaugšanas process. Mākslinieku attīstība ir skaists process. Viss ir atkarīgs no iekšējiem mērķiem – tu gribi ātri uzšauties gaisā, izdegt un vēlāk dzīvē darīt ko citu – arī tas ir ok. Ja ar mūziku vēlies nodarboties visu savu mūžu, tad tavas izvēles būs savādākas.
Konkursa “Supernova” dalībniekiem vēlu, lai viņi paši ir unikāli mākslinieki un mazāk klausās, ko pasaule par to domā, bet rīkojas, kā saka viņu mākslinieciskā intuīcija. Tikai mākslinieka unikālajam pasaules skatījumam mākslas darbā ir vērtība.
Kas mums tagad liekas nesaprotams vai superjocīgs, iespējams, ir nākamā lielā lieta – tā tas var būt. Kā saka – uzvarētājus jau neviens nevērtē. Tāpēc ap Eirovīziju valdošo sacensības garu būtu labi nedaudz pieklusināt un koncentrēties uz to, kā palīdzēt un atbalstīt māksliniekus, lai kopumā celtu līmeni – ne vien māksliniecisko, bet arī atbildības līmeni, ar kādu cilvēki attiecas pret šo patiešām lielo iespēju.
Kāpēc nevajadzētu un patiesībā nemaz nevar salīdzināt Latvijas popmūziku ar Zviedrijā vai ASV radīto?
Mūsu mūzikas saknes ir tautasdziesma, savukārt ASV popmūzikai ir ritmblūza saknes, kas savukārt balstās gospeļa mūzikā – tā ir afroamerikāņu mūzika. Otrkārt, šī mūzika izplatījusies, pateicoties dažādiem ekonomiskiem un politiskiem apstākļiem. Ja mēs būtu iekarojuši pusi pasaules, tad arī šīs valstis, visticamāk, pakļautos mūsu sakņu mūzikai, bet tā nav. Tāpēc mūsu saknes un stiprā puse ir folkmūzika un arī akadēmiskā mūzika, kora mūzika, kas tādā līmenī kā Latvijā ir reti kur citur pasaulē. Mums jākoncentrējas uz to, kas mums ir, nevis – kā nav.
Mums nevajag kopēt ne Ameriku, ne Zviedriju, ne kādu citu valsti. Drīzāk izšaus tā “supernova”, kas būs visautentiskākā. Un tomēr, ir arī jāņem vērā, ka nekad nevar visu zināt. Es nedomāju, ka kāds var paredzēt, kas būs nākamais lielais notikums. Parasti tie ir eksperimenti, kas vienkārši nostrādā, un visiem tas ir liels pārsteigums. Iespējams, ir kādas tendences, bet vai tās vajag ņemt vērā? Kas vienreiz nostrādā, otrreiz šķiet pilnīgi garām.
Kā mums būtu jāvērtē Eirovīzija?
Eirovīziju uztveru kā nopietnu starptautiskas karjeras iespēju māksliniekam, kas savā identitātē ir noformējies un vēlas spert nākamo soli savā karjeras starptautiskajā attīstībā, un arī pēc Eirovīzijas īsā slavas brīža būs gatavs piedāvāt jaunu mūziku. Mums reizi gadā ir dotas trīs minūtes ētera Eiropas nacionālo televīziju "praimtaimā", ko skatās 200 miljoni cilvēku! Tik milzīgas auditorijas uzmanību nav iespējams māksliniekam individuāli nopirkt.
Tā ir milzīga iespēja, kuru nedrīkst izniekot!
Ja speciāli Eirovīzijai tiek sarakstīta dziesma, kurai nav nekādas saistības ar to mūziku, ar kādu šis mākslinieks nodarbojas ikdienā – Eirovīzijā var veikties, bet ko tālāk?
Savā ziņā šāds ir Marijas Naumovas gadījums. Tas ir brīnišķīgi, ka viņa uzvarēja, bet būtībā dziesma vispār nebija raksturīga viņas muzikālajai gaumei, žanram un karjerai, kurā viņa jau ilgstoši darbojas. Kāds bija ieguvums? Protams, personīgais gandarījums.
Tomēr domāju, ka māksliniekam, kas ir motivēts darboties starptautiski, iespēja uzstāties Eirovīzijā ir jāsniedz pirmajam. Jāsaprot, ka mums Latvijā ir ļoti maz iespēju atbalstīt mūziķus, kuriem ir starptautiskā tirgus potenciāls. Manuprāt, svarīgāk par rezultātu finālā ir pati iespēja māksliniekam iegūt jauno – starptautisko auditoriju.
Ir jānoliek malā savas personiskās simpātijas un jādod iespēja piedalīties Eirovīzijā cilvēkam, kas tajā gadā ir objektīvi profesionāli visgatavākais, ar dziesmu, kas atbilst viņam, un ar plānu karjeras tālākai attīstībai. Tāpat ir svarīgi, lai mākslinieks ir apveltīts ar harismu, personības spēku. Šādi ar savu personīgo veiksmi mākslinieks veicinās arī valsts atpazīstamību.
