Emīla Dārziņa Mūzikas vidusskola ar koncertu “Restart – 75” 16. oktobrī Lielajā ģildē svinēs savu 75. jubileju. Lai arī ierobežojumu dēļ koncertu klātienē varēs apmeklēt tikai skolas darbinieki un viesi, tiešraidē to ikviens varēs klausīties Latvijas Radio 3 “Klasika” ēterā un skatīties skolas mājaslapā.
Ar kādām idejām un sajūtām savu jubileju sagaida Emīla Dārziņa mūzikas skola, kas iekļāvusies Nacionālajā mākslu vidusskolā? Iveta Dreiblate atzīmēja, ka svētku sūtība un būtība ir izvest sevi ārā no ikdienas skrējiena un domāt par lietām, kas ir augstākas un garīgākas – par ko ikdienā cilvēki nedomā un nerunā. Par šī brīža sajūtām par svētkiem un ikdienu Iveta Dreiblate stāstīja: “Bezgalīga ikdiena ir ļoti nomācoša. Šajā spriedzes laikā kultūra ir viens no aspektiem, kas palīdz noturēt veselo saprātu, jo spriedze ir milzīga. To ikdienā neredz, bet, parunājot ar cilvēkiem, to visu laiku jūt.”
Jubilejas gads Dreiblatei radījis restarta sajūtu. Pati koncerta tapšana bija komandas darbs mēneša garumā. “Tā diena bija 11. marts. Tajā dienā mēs sapratām, ka nebūs, jo no 13. marta visi aizgāja uz attālinātajām mācībām, kas bija sāpīgs brīdis. [..] Domājot par 75 gadu jubileju, man ir tāds stāstiņš, ko teica manas kolēģes 94 gadu vecais vectētiņš, par savu kaimiņu sašutis: kā nav kauna – tāds jauns cilvēks, tikai 75 gadi, un nevīžo strādāt,” stāstīja Iveta Dreiblate.
Diriģents Andris Vecumnieks mācījies Emīla Dārziņa Mūzikas vidusskolā, to absolvējis, un pēc skolas beigšanas sācis turpat strādāt. 90. gados Vecumnieks bija direktora vietnieks mācību darbā un stāstīja, ka zina, ko pārmaiņu laiks prasīja Dārziņskolai:
“Kad vēl nebija sakārtota likumdošana un jurisdikcija, tad varēja atļauties daudz, daudz vairāk, radošāk, brīvāk, neatkarīgāk, improvizēt, nekā šobrīd tas ir iespējams.
90. gados EDMV kļuva par elitāru, augstu, profesionālu skolu ar spēcīgu humanitāro ievirzi. Galvenie akcenti tika likti uz valodām, kultūras vēsturi un vēsturi. Viss, kas attiecās uz eksaktajām zinātnēm, tas bija nepieciešams tikai tik, cik pamati.”
Andris Vecumnieks atzīmēja, ka, strādājot gan Mūzikas akadēmijā, gan skolā, ir piedzīvojis neskaitāmas reformas, un piekrīt, ka visi ir centušies uzlabot situāciju, sistēmu mainot, taču neizvērtējot labo tagadējā sistēmā. “EDMV ir brends. “Dārziņi”, “Mediņi” [Jāzepa Mediņa Mūzikas vidusskola], Jurjāni [Pāvula Jurjāna Mūzikas skola]. Tas ir brends un unikāla vērtība,” uzskata Andris Vecumnieks, sakot, ka skolas nav nepieciešams unificēt un izveidot pēc viena standarta – “Eiropas mistiskā modeļa”, jo citas tādas skolas kā EDMV pasaulē nav. Kad Andris Vecumnieks pirms 12 gadiem bija Mūzikas akadēmijas prorektors, viņš devās uz Rostokas Mūzikas augstskolu. Rostokas Mūzikas augstskolas rektors vēlējās zināt par EDMV vairāk, jo viņam patika ideja par to, ka skolēniem jau kopš pirmās klases ir iespēja profesionāli mācīties mūziku. “Izstāstīju ideju. Rezultāts vainagojās ar to, ka mēs ar Ivetu Dreiblati muzicējām kopā ar Rostokas jauniešu mūzikas skolu, tātad viņa eksistē, par viņu rūpējās. Tā ir vērtība, ar kuru esam bagāti. Mācīt Eiropu, kādēļ tas ir vajadzīgs. Jebkurš ieguldījums kultūrā atmaksājas neskaitāmi. Ja mums būs kultūra un būsim garā veseli, tad arī mūsu fiziskā veselība ļaus daudz viedāk uztvert visas kolīzijas, kas šobrīd notiek,” uzskata Andris Vecumnieks.
EDMV ir absolvējuši tādi izcili mūziķi kā Raimonds Pauls, Gidons Krēmers, Pēteris Vasks, Andris Nelsons, Georgs Pelēcis, Pēteris Plakidis, Juris Karlsons, Mārtiņš Brauns un daudzi citi.
Iveta Dreiblate par šī brīža situāciju EDMV sacīja: “Es jūtu Kultūras ministrijas atbalstu gan materiālā ziņā, gan morālā ziņā. Pilnīgi bez jautājumiem.
Cīņa ir pret to, ka visus vēlas novienādot.
Jā, tiesībām jābūt visiem vienādām, bet visi šie stāsti, ka jums ir jādara tā, jo jūs esat tieši tādi paši kā visi citi... Bet katrai skolai būtu jādod iespēja būt individualitātei! Mēs strādājam šādā veidā. Šis modelis ir tieši tas, kas rada šīs sekas un veido. Ja mūsu atslēgas vārds ir izcilība, tad vajadzētu mums ļaut strādāt šajā virzienā. Tā ir mana pārliecība, ka skolai ir jāatļauj būt, kādai tā ir.”
Andris Vecumnieks, papildinot Dreiblates teikto, atzīmēja, ka mākslā universalitāte būt nedrīkst:
“Māksla sākas tur, kur beidzas Ministru kabineta noteikumi.
Tas ir mans spārnotais teiciens, bet pēc būtības individualitātes un personības, kuras absolūti neiekļaujas laikmeta parametros, ir veidojušas mūzikas vēsturi. Mēs atceramies Bahu un Hendeli tikai tāpēc, ka viņi bija anormāli sava laikmeta pārstāvji. Mēs atceramies Haidnu, Bēthovenu tikai tāpēc, ka viņi bija ne tādi, kādi citi tajā laikā bija. Bet caur viņiem mēs pēc 300 gadiem novērtējam tendences un iezīmes attiecīgajam laikmetam. Visas nosauktās personības, kas ir Dārziņskolas absolventi, ir neordināras personības. Unifikācija viņiem vispār nav vajadzīga.”
Kā Dārziņskolā pēdējos gados mainījusies? Vai, piemēram, solistu vietā tagad fokusā nākusi ansambļu vai orķestru spēle? Andris Vecumnieks uzskata – izmaiņas ir notikušas. Daudz arī pārvērtēts, ko varētu darīt labāk. Taču nav tā, ka solistu nav, uzsvēra Vecumnieks, bet ir jāsaprot, ka solists ir viens no simtiem un tūkstošiem mūziķu, bet profesionāla mūziķa darbība ir saistīta ar darbu orķestrī, ansambļos. Diriģents skaidroja – šobrīd ir iespēja, kādas varbūt nebija pirms 90. gada: katrs uzņēmīgs un muzikāli apdāvināts cilvēks var sevi menedžēt un producēt. Līdz ar to ansambļu muzicēšana šobrīd ir ļoti augsta un liela, aktīva. Kas attiecas uz orķestri, kopš 90. gadiem tas ir eksistējis vienmēr un stādījis ļoti augstus mērķus. “Normunds Dreģis, Normunds Vaicis – šos divus vārdus ļoti vēlos pieminēt. Normunds Vaicis 90. gados reanimēja orķestri, bet Normunds Dreģis 2000. gados ilgstoši uzturēja orķestri pie augstas mākslinieciskās kvalitātes. Mēs ļaujam mūziķiem plašāk skatīties uz mūziķu profesijas perspektīvu. Ne tikai domājot par to, ka viņš būs izcils solists. Tajā pašā laikā, piemēram, izteikts solists kā Daniils Bulajevs, kurš, man liekas, ir koncertējis visur, kur vien tas viņa vecumam ir iespējams, tagad sēž orķestrī pie pirmās pults, ir orķestra koncertmeistars un perfekti ansambliski vada orķestri, un nevienu brīdi viņam nav bijusi vēlēšanās orķestrī nespēlēt.
Vēl izmainījies tas, ka šobrīd audzēkņi ir vairāk personības jau jaunības gados, jo katrs ar savu uzskatu, savu vēlmi, interesēm, šeit runā tikai par to, kas ir labā nozīmē, bet jaunieši principā vairāk vai mazāk nāk ar savu mērķi, ar savu uzstādījumu, ko vēlas sasniegt. Ja šajā situācijā pedagogam izdodas palīdzēt mērķtiecīgi šo mērķi sasniegt, tad mēs redzam tādas personības, kas pēdējo gadu laikā ir EDMV absolventi, piemēram, Osokinu dinastiju, Balanas, Skrides, Madara Liepiņa, Daumants Liepiņš. Tā ir tie vārdi, ar kuriem EDMV var lepoties.”
Mūsdienu jaunatne ir nesalīdzināmi mērķtiecīgāka, uzskata Iveta Dreiblate:
“Viņi ir gatavi daudz un smagi strādāt, lai sasniegtu mērķi.
Tas, kas mani dara laimīgu – mūsu audzēkņi, vidusskolnieki paši veido savus ansambļus, kuri vēl spēj izdzīvot arī pēc skolas beigšanas. Tas ir brīnišķīgi.”
