Artūrs Sebris: Kādi bija jūsu pirmie soļi džeza kontrabasa spēlē?
Ivars Galenieks: Tobrīd mācījos Jāzepa Mediņa Rīgas mūzikas vidusskolas kontrabasa klasē, šķiet, otrajā kursā, kad pēkšņi kāds man pateica – Politehniskajā institūtā uzstāšoties džeza ansamblis un man noteikti turp esot jāaiziet. Aizgāju arī, un tur bija veseli divi ansambļi – koncerti notika divu dienu garumā: viens bija Romāna Kuntsmana kvintets, otrs – Alekseja Kozlova kvartets.
Jau no pirmā koncertā ārā iznācu palēkdamies. Kaut kas tajā mani aizķēra, džezs parādījās kā kaut kas tāds, ka mans organisms no tā brīža pārslēdzās uz režīmu, kur tas bija nepieciešams…
No tā brīža arī meklēju visas iespējas, lai to iepazītu. Protams, kā jau padomju laikā, nekas nebija pieejams. Bibliotēkā mums bija varbūt divas skaņuplates, mazajā kabatas radiouztvērējā klausījos arī Amerikas balsi. Protams, bija aukstais karš un padomijas "zāģi", kuru radīto trokšņu dēļ bieži bija neiespējami klausīties. Vēlāk biju uz Djūka Elingtona koncertu Minskā – tur viens čekists ar bārdiņu, inteliģenta izskata vīrelis, tirgoja Elingtona plati, kas viņam bija uzdāvināta – par 25 rubļiem viņš man to pārdeva. Devu visiem vīriem parakstīt, un tā man ir dārga piemiņa. Elingtons no tā brīža man tādu kārtīgu startu iedeva. Arī iepazīšanās ar svingu notika tieši caur Elingtonu. Vēlāk, studējot Latvijas valsts konservatorijā, iepazinos ar Mārtiņu Saulespurēnu, kurš bija ļoti, ļoti izpalīdzīgs – viņš man līdzēja ar daudziem ierakstiem, kurus klausījos dienām un naktīm.
Runājot par sadarbību ar Raimondu Raubiško – esmu dzirdējis, ka viņš bijis ļoti labs skolotājs. Vai jūsu kopīgajā sadarbībā to izjutāt?
(..) Kā skolotājs viņš bija īpatnējs – viņam bija sava absolūtā patiesība, un laiks viņam bija… kājā. Viņš teica – klausies uz manu kāju, tas ir ritms! Man tas bija tik nesaprotami – kā cita realitāte.
Es arī biju diezgan stūrgalvīgs, turējos pie saviem principiem, tā ka arī mani mācīt nebija tik vienkārši, jo centos būt brīvs no standartiem…
Man bija svarīgi sekot un darīt tāpat kā spēlēja kāds slavens basists. Ietekme no viņiem bija, bet vairāk – vadoties pēc džeza un improvizācijas brīvības principiem. Vienmēr pieturējos pie idejas, ka cilvēks nekad neiekāpj vienā un tajā pašā upē divreiz, bet nu – viss plūst, viss mainās. Aranžējumos ir citi nosacījumi, bet citādi – tā ir brīvība. Tā bija mana filozofija.
Kas bija spilgtākais, ko atceraties no 1983. gada albuma "Senās Ēgiptes gleznas" ierakstu procesa?
Man, jaunam cilvēkam, tas bija tāds piedzīvojums... Man ne visai patika sevi klausīties ierakstos – gandrīz vai nepieņēmu to, kā spēlēju.
Tur jau tā problēma – kad saklausies pasaules lielos dūžus un pēc tam dzirdi, kā vāvuļo tu pats… (smejas)
Tikai vēlāk pamazām sāku pie sevis pierast, bet tajā periodā biju diezgan paškritisks. Nebiju vēl nobriedis – uzskatīju, ka esmu procesā, vēl daudz bija jāmācās. Tobrīd nesajutu to kā galapunktu. Bet jauki jau bija, ka tāds gods un publicitāte. (..)
Runājot par jūsu soloalbumu "Transsibīrijas ekspresis" – toreiz jau vēl nebija kā mūsdienās, kad izdomā ierakstīt albumu un to arī dari. Kā radās šī iespēja?
Bija kompozīcijas, kuras biju sarakstījis, taču pats biju ļoti kautrīgs… Bet kādā brīdī man tās sāka skanēt ausīs. Braukāju pa džeza festivāliem, un jautāju savam kolēģim, pianistam Igoram Dmitrijevam, vai viņš būtu ar mieru, ka brīdī, kad Rīgā notiks džeza festivāls, mēs varētu ne tikai spēlēt, bet arī ierakstīt. Vēl bija arī saksofonists Anatolijs Vapirovs, uzrunāju arī bundzinieku Māri Briežkalnu – sastāvs tāds, ka, manuprāt, varēja izdoties. Latvijas Radio nāca pretī, un džeza festivāla norises brīdī piešķīra mums ierakstu laiku studijā, un tā nu mēs to divu dienu laikā ierakstījām. Ieraksts gulēja fondos, tad vienubrīd pārvarēju savu kautrību un mēģināju realizēt ideju – likās, ka materiāls ir pietiekoši labs, lai izdotu skaņuplati.
Aizbraucu uz Maskavu ar ierakstu rullīti, bet tur dāmas saka – esot kaut kāda problēma ar to ierakstu, aktivizējies magnētiskais lauks vai kas tāds.
Tad Latvijas Radio iedeva oriģinālu, braucu atpakaļ uz Maskavu. Tā tas palika. Vēlāk Mārtiņš Saulespurēns atkal izlīdzēja – viņa draugs mākslinieks uztaisīja platei noformējumu, tekstus.
Ilgstoša bijusi sadarbība arī ar Egilu Straumi – vairāki ieraksti, koncerti ārzemēs. Projekti ar viņu noteikti bija kolorīti?
Jā, Egils, kā saka angļi, ir īsts "frukts", īpatnēja personība ar savu redzējumu, savām idejām, lietām jānotiek tikai tā un ne citādi. No otras puses – viņš ir izcils, profesionāls, virtuozs mūziķis. Katrā ziņā, viņš bija ļoti aktīvs – Egilam bija vēlme pabraukāt pa koncerttūrēm un paspēlēt kādos festivālos. Viņš bija organizētājs. Tur gan bija arī ir virtuves puse – lai panāktu savu, ne vienmēr viņš lietoja vistaktiskākos un ētiskākos paņēmienus, bet tas lai paliek viņa ziņā. Mūsu trio vēsturē esam spēlējuši ļoti interesantās vietās.
Gatavojoties šai sarunai, nejauši uzgāju kādu interesantu ierakstu no 1983. gada, kad piedalījāties Anatolija Vapirova frīdžeza albumā – tātad arī šis stils jums nav svešs?
Toreiz atklāju, ka frīdžezā ir daudz izteiksmes līdzekļu, kuri izkāpj ārā no tradicionālās mūzikas, svinga, arī klasiskās mūzikas rāmjiem. Protams, šie elementi bija sastopami arī modernajā akadēmiskajā mūzikā, bet tādā tīri improvizācijas kontekstā tā bija pilnīga brīvība, kad vari izmantot milzīgu amplitūdu paņēmienu – skaņas, ritmiskos un neritmiskos paņēmienus, trokšņus. Tā ir alternatīva pasaule, kuru ne kurš katrs saprot, bet ar vienādi domājošajiem kopā darbojoties, sanāk ļoti interesants rezultāts.
Ko pats uzskatāt par savu lielāko sasniegumu mūzikā?
Ka gandrīz esmu iemācījies spēlēt džezu...
Šobrīd nodarbojaties arī ar klavieru skaņošanu, esat izdevis grāmatu. Kas tajā apkopots?
Būtībā tā ir neliela grāmatele – radās apstākļi, kas man lika kaut ko darīt lietas labā... Saskāros ar to, ka cilvēki bez īpašas piesardzības paši meklē sev klavieres, un man kā profesionālim lūdz palīdzēt tās pārvest, bet pēc tam, kad esmu pārvedis, palūdz, vai tās nevarētu arī uzskaņot.
Nereti nācās konstatēt, ka instruments ir tāds grausts un man tam cilvēkam bija pilnīgi neērti teikt, ka te bezmaz jātaisa jaunas klavieres!
Šie gadījumi man nedeva mieru – ko es šīs lietas labā varētu darīt. Domāju, uzrakstīšu, varbūt kāds palasīs. Izmantoju arī daudz savu fotogrāfiju, jo darba procesā vienmēr fotografēju arī detaļas.
Vai beidzamajos gados esat sekojis līdzi arī Latvijas džeza mūzikas aktualitātēm?
Jā gan, iemetu aci.
Lieta, kurai esmu pievērsis īpašu uzmanību un kas man ļoti patīk, ir Latvijas Radio bigbends – ļoti profesionāls, augstas kvalitātes orķestris! Džeza pasaules lielie vārdi, ko spēlē bigbends – tas ir fantastiski!
Orķestris ir ļoti liels sasniegums Latvijai, tur ir nopietns darbs. Protams, arī džeza izglītībai ir milzīga nozīme – tam, kas notiek Mūzikas akadēmijas Džeza fakultātē. Indriķis Veitners ir ļoti pamatīgs cilvēks. Piemēram, arī Deniss Paškevičs ir aktīvs. Tie ir īsti balsti – bez tādiem cilvēkiem un struktūrām būtu ļoti grūti kaut ko stabilu uzturēt.
Vai Anglijā dzīvojot, sanāk uzspēlēt arī džeza mūziku?
Jā, visus gadus esmu spēlējis vietējos džeza klubos, spēlēts ar interesantiem mūziķiem, ieskaitot Pīteru Kingu. Daudzas slavenības te iebraukušas.
