31. maijā viņš pirmo reizi sniegs solokoncertu Latvijā. Koncerts ar pianistes Aleksandras Golubickas klavieru pavadījumu notiks Latvijas Nacionālās operas Lielajā zālē ar nolaistu dzelzs priekškaru, nodrošinot unikālu akustiku kamermūzikas izpildīšanai. Latvijas Radio 3 "Klasika" piedāvās šī koncerta tiešraidi.
"Tā ir traka dzīve, bet man tā patīk!"
Gunda Vaivode: Šobrīd tev mēģinājumā ir starpbrīdis. Ko tu parasti tajā dari – iedzer kafiju, aprunājies ar kolēģiem?
Ginters Groisbeks: Jā, šobrīd esmu Amsterdamā, uz skatuves ar orķestri mēģinām Vēbera "Burvju strēlnieku", kura jauniestudējumu veido Kirils Sebreņņikovs, un tas būs traks stāsts. Parasti pauzē kopīgi iedzeram kafiju, bet šobrīd man jāmēģina paturēt galvā visas aktuālās lietas, tāpēc ar krūzi ātri atgriežos ģērbtuvē un mācos savu Filipu no "Dona Karlosa" vai "Dzejnieka mīlu", ko tūlīt dziedāšu.
Tāpēc esam pateicīgi par šīm sarunas minūtēm, jo drīz gaidām tevi Rīgā. Pavasaris bijis ļoti saspringts. Vai vari iezīmēt pēdējos svarīgākos pieturas punktus?
Pavasaris tiešām bija ļoti saspringts. Tas sākās ar "Loengrīnu" Maskavā, kad visus pārsteidza šie, ja tā var teikt, vēsturiskie notikumi. Man caur Stambulu vajadzēja steidzīgi atgriezties mājās, jo situācija dramatiski saasinājās. Tālāk jau sekoja "Dons Žuans" Milānas "La Scala", tad "Rožu kavaliera" sērija Vīnē, tad vairāki dziesmu vakari, arī aizvietojot Tomasu Hempsonu "Heidelbergas pavasarī" – visu laiku kaut kas notika. Pēdējās nedēļās bija "Loengrīns" un "Tanheizers" Berlīnē, bet pa vidu – "Burvju strēlnieka" mēģinājumi Amsterdamā. Katru rītu pamostos ar domu – kur es esmu un kas jādzied priekšpusdienā, un kur jābūt vakarā. Tā ir traka dzīve, bet man tā patīk!
Ir labi, ja ir daudz darāmā. Tu diezgan labi pazīsti latviešu māksliniekus Kristīni Opolais, Elīnu Garanču, Andri Nelsonu, ar kuru kopā uzstājāties pagājušajā septembrī Rīgā. Ar kādām sajūtām tu atgriezies šeit?
Tā bija liela bauda – 4. septembrī kopā ar Andri un Baireitas festivāla orķestri atskaņot "Valkīras" 1. cēlienu, bet īpašs gods bija nodziedāt "Valkīras" finālu – Votāna atvadas. Vēl jo vairāk tāpēc, ka sarežģīto apstākļu un ierobežojumu dēļ nācās atteikt šo operu pašam Baireitas festivālam. Man tas bija īsts piedzīvojums arī tālab, ka pirmo reizi biju pilsētā, par kuru daudz zināju, man daudz bija stāstīts. Un te pēkšņi stāvu uz operas skatuves un dziedu Votānu!
Jau sen pazīstu jūsu intendantu Egilu Siliņu. Kad 2013. gadā Parīzē dziedājām "Ringu" (Riharda Vāgnera operu tetraloģija "Nībelunga gredzens" – red.), viņš teica, ka man jāpamēģina Votāns. Tāpēc dziedāt "Votāna atvadas" Egila teātrī man bija īpaši nozīmīgi. Savā ziņā tas ir kā atgriezties mājās.
To vienmēr daru labprāt.
Arī otrdien mūs gaida īpaša programma – Šūmaņa cikls "Dzejnieka mīla", kanoniskais meistardarbs, kas pie mums skan ne tik bieži. Cik ilgi tas ir tavā repertuārā un kā tas, iespējams, mainās?
Haha! "Dzejnieka mīla" piedzīvos pasaules pirmatskaņojumu… Parasti es dziedu no galvas, bet tagad, sakarā ar tiešraidi Latvijas Radio 3, apsveru domu, ka varbūt tomēr nolikt notis blakus, jo radio tomēr pieprasa ļoti lielu precizitāti – jāievēro katrs punktējums, katra astotdaļa un sešpadsmitdaļa.
Redzēsim, vai pagūšu tiktāl iemācīties no galvas, bet pārējo programmu kopā ar Malkolmu Martino esmu jau dziedājis gan Vīnē, gan Londonas Vigmora zālē – guvām lielus panākumus, jo šī tiešām ir ļoti dziļa programma. Mēs sāksim ar četrām Šūmaņa balādēm – tā, lai cilvēki var iejusties šajos īsajos stāstos un izjust dramatismu. Tad nāk lielais cikls "Dzejnieka mīla". Tas nav tik garš kā "Ziemas ceļš", tomēr dod iespēju veikt īstu ceļojumu kopā ar literāro "es", ar nelaimīgi iemīlējušos varoni – es ceru, ka tas būs intensīvs un skaists ceļojums.
Austrieša liktenis – talantīgs, bet mazliet traks
Un tad – austriešu dziesmas, ko komponējuši Brukners, Volfs, Mālers un Hanss Rots. Pēdējais ir vismazāk zināms, viņš nodzīvojis tikai 25 gadus. Brāmss viņu kritizējis, Brukners un Mālers vērtējis labi, bet kopumā tas ir skumjš dzīvesstāsts, kas beidzies ar nervu slimību un vajāšanas māniju. Tomēr mūzika ir ļoti skaista.
Hanss Rots ir ļoti interesanta figūra mūzikas vēsturē. Miris tiešām jauns, dzīves beigās kļuvis vājprātīgs – tāpat kā Hugo Volfs. Es kā austrietis saku, ka tas ir austrieša liktenis – talantīgs, bet mazliet traks. Viņa mūzika ir īpaša.
Hanss Rots bija Bruknera skolnieks, tāpēc šeit ir arī tas konteksts ar Brukneru, ko mēs labāk pazīstam kā simfoniķi, tomēr viņš ir sarakstījis arī nedaudz dziesmu. Tajās mūzikas valoda ir daudz vienkāršāka, nekā "bombastiskajās" simfonijās. Bet arī Rotam bija īpaša individuāla skaņu valoda. Nav tā, ka uzreiz var pateikt – jā, tas ir Bruknera skolnieks. Nebūt nē, tā ir savdabīga mūzika. Jau pirmajā dziesmā ar pazīstamo Gētes tekstu "Dziedonis", ko komponējis arī Rihards Vāgners, ir daudzi "Nirnbergas meistardziedoņu" elementi, tomēr tas ir Rots. Arī otra dziesma ar Gētes dzeju "Gara sveiciens" satver tevi jau no pirmās takts. Jūtams, ka tas ir personisks stāsts.
Tas nav tikai komponists, kas pārstāv konkrētu laikmetu, vēlīno romantiku, tas ir kas sevišķs. Man bija svarīgi Hansu Rotu, kaut arī viņš nav daudz sacerējis, paturēt atmiņā, lai cilvēki zinātu, ka tā ir laba mūzika.
Un tā ļoti labi iederas starp Brukneru un Volfu.
Vai tev kā austrietim tā ir priekšrocība, ka vari baudīt to pašu dabu, kalnus, pa kuriem pastaigājās Mālers?
Es vienmēr saku, ka tā ir svētība un lāsts. Lāsts tāpēc, ka Austrijā, īpaši Vīnē, katrs zina, kā mūzikai jāskan, ikviens ir eksperts. Tas ir tāpat kā Vācijā ar futbola treneriem – mēdz teikt, ka viņiem to ir 80 miljoni... Bet – jā, šis kultūras mantojums ir spēcīgi izteikts arī Baltijā un Rīgā – ka cilvēki jau kopš dzimšanas automātiski saņem mantojumā jušanu par ģeopolitisko situāciju, un tā tas ir arī Austrijā. Tu esi krustojumā starp austrumiem un rietumiem, starp ziemeļiem un dienvidiem. Un Vīnē, kur ir tādas gadsimtos veidojušās tradīcijas, tas ir aizvedis līdz dabiskai mantojuma izjūtai. Tas ir ļoti skaisti, tas jānovērtē un jābūt atbildīgam par to. Un ja vēl ir izdevība šajā dabā un pilsētās burtiski pārdzimt, kā tas ir Bruknera gadījumā – man viņa mūzika ir kā visīstākā dzimtene.
Kad esmu Zontāgsbergā, kalnu baznīcā, kur salaulājās mani vecāki, un skatos uz ielejām, tad tas ir Antons Brukners, kas tur augšā sagaida. Astotās simfonijas rakstīšanas laikā viņš patiešām apciemoja šo vietu, tā ir pavisam netālu no viņa paša mājām. Klausoties mūziku, es to sajūtu.
Ja tev kā interpretam ir iespēja iepludināt šīs izjūtas viņa mūzikā, tad tā ir liela bagātība. Un pienākums to darīt.
Tev ir zināmas arī dažas latviešu solodziesmas. Zalcburgā dzirdēji, kā Elīna Garanča dzied Vītola "Aizver actiņas un smaidi", tagad iepazinies ar vēl dažām. Vai vari salīdzināt un paraksturot mūsu klasiku?
Jā, 2017. gada 3. augustā Zalcburgā Elīna kā pēdējo no piedevām dziedāja latviešu dziesmu. Sākumā domāju, ka tas ir kaut kas no Šūmaņa – tik romantiskas krāsas! Tad ievēroju – labi, tik slikta viņas vācu valoda gan nav...
Ceru, ka viņa man piedos šo, jo Elīna vācu valodu prot ļoti labi. Es sapratu, ka tā ir kāda cita valoda, visticamāk – latviešu. Man ļoti patika, jo tā romantika, ko es arī tagad esmu mazliet iepazinis, ir melanholiska, bet ne par smagu. Tā nav slāviskā melanholija, kā 150 gramu steiks, kas reizēm nospiež to, kas jau guļ uz zemes. Latviešu mūzika skan vieglāk, varbūt ziemeļnieciskāk – mēs atkal atgriežamies pie tās pašas tēmas: lokālais kolorīts, identitāte, kas atspoguļojas caur skaņu valodu. Man tas ļoti patīk, un es to izjūtu kā tuvu. Ja cilvēki vēlēsies, tad es mēģināšu nodziedāt latviski vienu piedevu.
Mēs gaidīsim šo pārsteigumu!
Kad tas būs galā, vai ne? (smejas)
Izspēlēt dzīves garšu
Tava dzīve šobrīd rit jauktā kārtībā – "im gemischter Satz" – gluži kā nosaukums kompaktdiskam, kas nāca klajā pirms gada. Tas bija lielisks projekts ar austriešu dziesmām, ļoti sirsnīgi veidots. Ko tev pašam tas nozīmēja?
Precizēšu, ka tās nav austriešu, bet tieši vīniešu dziesmas, kas atgādina par šrammelmūzikas tradīciju, kas radusies vēl krietni pirms Šūberta. Tā ietver sevī zināmu izklaidi, dzīves izjūtu, bet laika gaitā ir kļuvusi par kiču un komerciālu centienu dēļ ir ne gluži sabojāta, bet kļuvusi atsvešināta. Man bija svarīgi pagriezt to atpakaļ klasiskajā gultnē.
Vīnē ir divi ļoti labi ansambļi – "Philharmonia Schrammeln" un "Konzertschrammeln". Un pirmais savā skaņveidē ļoti atgādina "Vīnes filhrmoniķu" skaņu, viņi spēlē ļoti eleganti, ar kārtīgu vibrato, cik iespējams saldi un vīniski.
Man gribējās izdziedāt un ansamblī izspēlēt šo dzīves garšu un kultūras savdabību.
Jau 2019. gadā mēs uzstājāmies pirmajā koncertā, tas viss skaisti attīstījās un rezultējās kompaktdiska formātā. Teikšu atklāti – negribējām to veidot kā klasisku, glancētu produktu lielā izdevniecībā. Vēlējāmies tieši pretējo – atgriezties pie saknēm, patiesuma un tā, no kurienes šī mūzika cēlusies, nevis braukt pa komerciālām sliedēm. Šī forma ir ļoti bagāta, ja to godīgi atskaņo. Tāpat kā visa mūzika.
Daļēji šis bija kovidlaika projekts. Vai tavu karjeru pandēmija sabremzēja? Varbūt bija laiks kaut kam citam, piemēram, režijai.
Ļoti sabremzēja, tas bija šausmīgi. Bija brīži, kad jutos izmisis – ne tikai tādēļ, ka viss tika atcelts, bet mēs arī nesaņēmām nekādus ienākumus. Un tad vēl šī uzticības zaudēšana un neuzticēšanās... Daudzi operteātri mainīja plānus – sak, šo mēs nākamgad nespēlēsim. Bet nākamais gads ir nākamais, mēs dzīvojam šogad. Bija daudzas cilvēciskas vilšanās. Tomēr par spīti visam, laiks ir jāizmanto un jādara labākais. Patiesi, kompaktdisks "Gemischter Satz" ar Vīnes dziesmām bija absolūts pandēmijas projekts, kas normālā kalendārā nebūtu tik vienkārši realizējams. Un režija, ko tu pieminēji – tas bija jau iepriekš plānots darbs, ko mēs ar "Theater an der Wien" intendantu Rolandu Geijeru apspriedām reiz sakarā ar "Nāras" iestudējumu.
Rolands Geijers vaicāja: "Hei, tu vienmēr esi tik aizrautīgs un tik labprāt skaties visus iestudējumus, vai tev pašam nav vēlēšanās kaut ko iestudēt?" Sākumā atbildēju, ka nē, bet tad viņš mani uzmundrināja, kaitināja un beidzot es viņam liku priekšā Vāgnera "Tristanu un Izoldi".
Un viņš uzreiz teica – jā, darām! Šajā projektā līdzdarbojās lieliskā latviešu pianiste Elizabete Šīrante, kura man tagad palīdzēja ar latvisko dziesmas izrunu. Redz, loks atkal noslēdzas Rīgā.
Skaisti! Ginter, tagad uz pasaules operskatuvēm paradās daudz jaunu solistu vārdu. Kā tu jūti, vai šobrīd notiek masīva paaudžu maiņa, vai arī tas ir iepriekšējā perioda efekts?
Tas ir interesants un ļoti komplekss jautājums. Paaudžu maiņa notiek pēc būtības. Dziedātāji kļūst vecāki, viņi sāk dziedāt citu repertuāru, jo ir vairāk nobrieduši, jauni nāk vietā. Bet taisnība, daudz kas šobrīd atrodas kustībā, daudz kas notiek. Jābūt pārliecinātam par labu izšķirtspēju, ka nekļūsti virspusējs, ka produkts – lai arī man nepatīk šis vārds – ir patiess un tas nav tikai mārketinga triks vai šova efekts, vai politisks uzslāņojums, vai tikai izskats.
Domājot par karjeru, jābūt kvalitātei. Un ir ļoti svarīgi, lai patērētājs – arī viens briesmīgs vārds! – jeb klausītājs atbalsta tikai to, kas ir godīgs, kur stāsts ir par mūzikas dabu un tās dvēseles izcelšanu, nevis skrien pakaļ mārketinga trendiem.
Klausītājiem vienmēr ir ļoti liela vara, bet viņiem jābūt apzinīgiem un jāiet turp, kur sola kvalitāti, un nav jāiet tur, kur kvalitātes nebūs. Tieši tik vienkārši.
Tevi mēdz dēvēt par atklātu jeb skaidra teksta dziedātāju. Vai vēlies ko pateikt tieši mūsu klausītājiem pirms koncerta Rīgā?
Jā, atklāts vārds un domas brīvība man nozīmē ļoti daudz. Es redzu tendenci, ka bieži vien, lai veidotu karjeru, oportūnistiski jāpagriežas tajā virzienā, kur plūst lielākā straume. Man tas nešķiet pareizi, jo
domāju, ka jāpaliek godīgam un jābūt drosmei reizēm pateikt no citiem atšķirīgu viedokli un iestāties pret, ja esi par to pārliecināts. Un pastāvēt par to.
Tāds ir mans "klartext" skaidrojums.
Sadzirdēt saturu un gūt mierinājumu mūzikā.
Tieši tā!
