Jāņa Vītiņa piemiņai veltītais operas „Andrē Šenjē” iestudējums Siguldā izskanēja pērn jūlija nogalē, bet jau gada sākumā Dainis Kalns aicināja muzikoloģi Daigu Mazvērsīti aktualizēt Jāņa Vītiņa personību.
„Es uzreiz atzīšos, ka es par tādu pirmo reizi dzirdēju. Un būtībā tas nav nekāds kauns, kaut es arī esmu muzikoloģe pēc izglītības, taču skaidrs, ka padomju laikā par šo dziedoni neminēja ne vārda, jo, kā zināms, šos čekas mocekļus izsvītroja no jelkādiem sarakstiem un arī no mūzikas vēstures,” saka muzikoloģe.
Tolaik Daiga Mazvērsīte šo faktu skaļi pavēstīja arī saviem Latvijas Radio 2 kolēģiem:
„Latvijas Radio 2 studijas priekštelpā, kur tobrīd sēdēja mūsu lieliskā ziņu diktore Sandra Glāzupa, es teicu – Jānis Vītiņš, kas tas tāds? Un Sandriņa saka – tu zini, es ar viņa mazmeitu mācījos vienā klasē. Un tie ir tie mirkļi, par kuriem mēs varbūt tā nedaudz angliski sakām – tie „wow” mirkļi, kad tev liekas, ka galvā kaut kas saslēdzas. Un es saku – Sandriņ, tu varētu dabūt viņas tālruni? Un izrādījās, ka tā ir Baiba Grunde, kas dzīvoja Kauguros, tā ir Jāņa Vītiņa mazmeita, un es aizbraucu pie viņas ciemos un mēs ilgi, ilgi runājām, un es ieguvu nenovērtējamus materiālus”.
Otrais „wow” mirklis Daigai bija, kad viņa saprata, ka pirms dažiem gadiem, meklējot savu senču takas Zemgalē, viņa jauši vai nejauši jau bija nokļuvusi Spārnu pilskalnā:
„Nonācu Spārnu pilskalnā, uzkāpu, es pat nezinu, kas tas bija par dzinuli, kas mani turp veda. Un pēc tam izrādās, ka tas bija Jāņa Vītiņa pilskalns, ka blakus ir viņa mājas „Guntiņas”. Tā kā es šo vietu zināju, un, kad Baiba Grunde stāstīja par savu vectēvu, varēju iztēloties šo brīnišķīgo vietu, šo apkaimi”.
Spārnu pilskalnu kopā ar mājām „Guntiņām” Jānim Vītiņam pagājušā gadsimta 30. gados uzdāvināja Latvijas valsts par viņa varoņdarbiem Latvijas brīvības cīņās.
Viņa biogrāfija ļoti neparasta ar to, ka sākotnēji viņš apzināti veidoja militāru karjeru. Kļuva virsleitnants, bija liels citu karavīru iedvesmotājs, par varonību cīņās pie Bolderājas saņēma Lāčplēša kara ordeni.
Brīvības cīņām beidzoties, viņš nolika malā šauteni un izmācījās par dziedātāju, papildinoties arī visu tenoru sapņu zemē Itālijā.
Vītiņam bija ļoti spilgts talants, un kā operdziedātājs Latvijas slavu viņš kaldināja, ļoti plaši dziedot arī ārpus Latvijas.
Diemžēl lielās aizņemtības dēļ, viņš veica ļoti maz ierakstu, bet daži – diezgan pamatīga laika zoba skarti – tomēr ir saglabājušies.
Jāņa Vītiņa repertuārā bija 36 lomas – visas galvenās lomas operās un operetēs. Kopā ar vēl diviem izciliem tenoriem – Marisu Vētru un Artūru Priednieku-Kavaru – viņi veidoja trijotni, ko dēvēja par trīs musketieriem.
„Tā kā tagad daudzi tautieši „fano” par sporta komandām, tad toreiz tieši šie trīs tenori bija tie ļaudis, ar ko lepojās gandrīz vai ikviens Latvijā. Tā kā – viņš bija pasaules līmeņa dziedātājs, zvaigzne, un kas ļoti interesanti arī – pašā Vācijā, kas tajā laikā arī varēja lepoties ar daudziem slaveniem dziedoņiem,
viņš bija tieši Vāgnera mūzikas speciālists. Bet viņš dziedāja arī operetes, mīļākās lomas viņam bija Kavaradosi operā „Toska” un, protams, Andrē Šenjē,'' stāsta Mazvērsīte.
Leģenda vēsta, ka ar Andrē Šenjē āriju viņš atvadījies arī no savas dzīves neilgi pirms savas nošaušanas, stāsta Dainis Kalns, kurš pērnvasar šo operu veltīja Jāņa Vītiņa piemiņai:
„Latvijā to Andrē Šenjē lomu viņš vienīgais varēja nodziedāt. Bet kāds bija viņa liktenis? 1940. gadā, kad mūs okupēja, viņš kā īsts brīvības cīnītājs negribēja atdod Latvijas brīvību, iestājās pretošanās kustībā, 1941.gada martā viņus atmaskoja, viņu kā vienu no vadošajiem tēvijas sargiem aizveda uz Astrahaņu un nošāva 1941.gada novembrī. Viņš vēl tikai palūdza, lai ļauj viņam Andrē Šenjē āriju pirms nošaušanas nodziedāt. Tāds varoņu varonis.''
(Andrē Šenjē ārija skan Artūra Deivisa izpildījumā, jo Jāņa Vītiņa balsī tā diemžēl nav ierakstīta.)
Bet kā nākamais solis – atkal dienas gaismā ceļot Jāņa Vītiņa spožo personību - būs viņa piemiņas akmens atklāšana Spārnu pilskalnā.
Īles Tautas nama vadītāja Sintija Liekniņa stāsta, ka piemiņas akmens tapis tēlnieces Ivetas Smiltnieces vadībā un tajā simboliski atspoguļots Jāņa Vītiņa devums Latvijai:
„Tas būs uz pusēm pārgriezts laukakmens, kura vienā pusē būs Jāņa Vītiņa varoņdarbi militārajā jomā, bet otrā – viņa sasniegumi opermūzikā”.
Piemiņas akmeni atklās 21. jūnija vakarā Spārnu pilskalnā Īlē, kur notiks arī īpašs koncerts ar Latvijas Nacionālās operas tenoru, soprāna Noras Kalniņas un vēl citu mūziķu piedalīšanos. Pasākumu vadīs muzikoloģe Daiga Mazvērsīte un Siguldas Opermūzikas svētku rīkotājs Dainis Kalns.
