Diena sākusies

Ģitārspēles leģenda Pepe Romero: Man ir sajūta, ka Rīgu un Latviju zinu jau sen

Diena sākusies

Paši sev vislabākie. Saruna ar "Iļģu" vadītāju Ilgu Reiznieci

Arturs Maskats: Kad tas garainis vāciņu pasitis uz augšu, nevajag tam pretoties

Arturs Maskats: Kad tas garainis vāciņu pasitis uz augšu, nevajag tam pretoties

21. novembrī Bostonā pasaules pirmatskaņojumu piedzīvoja Artura Maskata jaundarbs "My River runs to thee..." – Bostonas simfoniskā orķestra un Leipcigas "Gewandhaus" orķestra koppasūtinājums. Bet 2. decembrī Maskats saņēma Autortiesību bezgalības balvu par mūziku baletam "Bīstamie sakari".

Tas pirmizrādi piedzīvojis Latvijas Nacionālajā operā 2006.gada 6.maijā, iestudēts arī Poznaņā Brno Operas un baleta teātrī, viesizrādēs Maskavā, Staņislavska un Ņemiroviča-Dančenko muzikālajā teātrī, arī Antoņina Dvoržāka teātrī Ostravā. 2007.gadā notis publicētas izdevniecībā "Mūzika Baltika". Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertā baleta partitūra bija pārtapusi svītā, kas 2017.gada 11.februārī piedzīvoja pasaules pirmatskaņojumu Latvijas Nacionālās operas un baleta orķestra sniegumā.

Bet pēc Andra Nelsona aicinājuma rakstītais jaundarbs "My River runs to thee..." tapis, iedvesmojoties no Emīlijas Dikinsones dzejoļa.

Orests Silabriedis: Ar Emīliju Dikinsoni tu esi pazīstams jau diezgan ilgus gadus. Bet nav jau tā, ka viņu var aptvert vienā vasarā un vienā vakarā.

Arturs Maskats: Liels paldies Dace Aperānei – viņa zināja, ka aizraujos ar Dikinsoni. Kad Dace pirms gadiem desmit mani aizveda uz Dikinsones mājām... No vienas puses tā ir kā piemiņas vieta, no otras – vieta, kur domāt par viņas dzeju un pasaules uztveri. Kaut kas man drusciņ tajā visā atgādināja Brigaderes Tērveti, kaut vietas ir absolūti dažādas, tikai laiks apmēram viens un tas pats. Bet Tērvetes "Sprīdīšu" sajūta tur ir... Un mājā iekšā ir tāda dīvaina sajūta, it kā laiks būtu apstājies. (..) Kārļa Vērdiņa tulkojums Dikinsones dzejoļu krājumam ir tiešām izcils, viņš atlasījis simt dzejoļu, bet "Taureņu valša", kas ir viens no slavenākajiem Dikinsones dzejoļiem, šajā izlasē dīvainā kārtā nav. Mani tas pārsteidz, jo vairākkārt meklēju. Bet katram jau ir sava sava izvēle. Domāju, Dikinsoni tulkot ir ļoti grūti. Viņas dzejā ir tik daudz slepenās dzīves...

Ik pa brīdim var redzēt, ka kāds komponists pievēršas Dikinsonei – ne tikai ar tekstu, bet arī instrumentālu skaņdarbu. Kas viņā ir tik īpašs?

Tajā ir kaut kāda vēsts. Vienmēr. Tajā ir kāds stāvoklis un ziņa, pie kuras prāts apstājas un gribas tajā sajūtā palikt. (..) Dikinsone gandrīz nekur nav ceļojusi – viņa nav nekad no savas mājas tā īsti izbraukusi. Tā bijusi noslēgta un sevī vērsta dzīve, kurā viņas rotaļu biedri un draugi bija tauriņi un puķes pļavā.

Un kā bija ar konkrētā dzejoļa izvēli?

Racionāli to nevaru izskaidrot. Lasīju viņas dzeju, skatījos, meklēju vienu, otru, trešo dzejoli. Vienkārši apstājos pie šī, jo upes jēdzienā ir kāds notikums iekšā – tā kaut kur virzās, iet uz kaut ko – vai nu apskaidrotu vai traģisku. Vai arī tā vienkārši ir kāda mīlestības plūsma? To var ļoti dažādi traktēt. (..) Orķestra mūziķi atskaņojumam bija ārprātīgi sagatavojušies. (..) Kļūdu faktiski nebija, mūziķi nekļūdījās. Kādās divās vietās palaboju pa vienam diēzam, vienu notiņu palaboja altu grupa pati. Pārējās sarunas bija par tempu un interpretāciju. Mēģinājumos visu laiku klāt bija vācu filmu kompānija "Accentus Music", kas veido filmu par Andri Nelsonu. Pirms tam viņi bija Rīgā – operā 5. novembrī filmēja sižetu par Andra jaunību, un tur Andris bija teicis, ka es būšu tas, kurš viņus izvadās. Tad filmētāji ieradās Bostonā – un vienīgajā laikā, kad mēs ar Andri apspriedām partitūru ar visādiem jociņiem pa vidu, arī viņi bija klāt. Andrim teicu – ceru, ka viņi neiztulkos to, ko mēs te vārāmies. Visādus jokus tur dzinām. Noskaņa bija pārsvarā jautra.

Vai tu ņemtu ļaunā salīdzinājumu ar Daugavu? Jo man, klausoties tavu darbu, nāca prātā Daugava pirms abiem HES, pirms dambjiem – tas brīdis, kad tā vienlaikus bija majestātiska un līkumaina, vietumis krāčaina, citur atkal tāda lepni plūstoša.

Droši vien, ka tā varētu būt. Kaut gan neesmu to piedzīvojis – tikai vienos Jāņos kādā kompānijā esam braukuši ar laivu pa Daugavu, un kāds teica – tieši zem mums ir Staburags. Bija grūti aptvert.

Vēl jāmin, ka tavs darbs ir veltījums Andrejam Žagaram.

Tas tā ir... Burtiski tikko biju šo darbu sācis rakstīt, kā Andrejs aizgāja – atceros arī Andra reakciju, cik viņš to ļoti pārdzīvoja. To varēja just no viņa zvaniem un rakstītā. Andrejs iespaidoja skaņdarba tālāko pavērsienu – jutu, ka tas tā vienkārši notiek. Darbs ieguva citādāku virzību, nekā biju izplānojis. Sapratu, ka man jāļaujas tam. Kulminācija pēkšņi atrisinās pilnīgi citādāk!

Un tas man bija jaunums. Sapratu – kad tas garainis vāciņu pasitis uz augšu, tad nevajag tam pretoties, jo darbs labāk nekā autors zina, kurp tam vajag vest.

Interesanti, ka spēcīgi cilvēki turpina mūs ietekmēt arī tad, kad viņi ir projām.

Jā, un to esmu jutis visu mūžu. Vairāk nekā četrdesmit gadu ar Andreju esam bijuši ļoti, ļoti saistīti – gan tīri ģeogrāfiski, gan darba ziņā, gan arī mākslas uztveres ziņā – īpaši jaunībā, kad daudz laika pavadījām kopā, klausoties mūziku, savukārt pēc tam viņš atkal mani centās raut līdzi uz visādiem teātra notikumiem un pārmeta man, ka nekur negribu braukt...

Nevaram neparunāt arī par Marisu Jansonu...

Nepazinu viņu pārāk tuvu, un sākotnēji viņš man vairāk saistījās tieši ar Andri Nelsonu, kad abi strādājām operā – viņiem tā bija pasakaina iepazīšanās...

Mariss diriģēja Oslo simfonisko orķestri – atskaņojot Berlioza simfoniju, pēkšņi trūka trompetista... Andris skrēja uz māju, ņēma savu tauri, uzvilka uzvalku un brauca atpakaļ uz koncertu, lai tajā piedalītos. Tā viņi iepazinās.

Esmu bijis uz viņa koncertiem Ņujorkā, Minhenē, Berlīnē. Uz visiem koncertiem Rīgā. Ar Operas orķestri bija unikāls koncerts ar četriem diriģentiem – vienā koncertā bija Mariss Jansons, Aleksandrs Viļumanis, Gintars Rinkevičs un Andris Nelsons. Vēl viena satraucoša saskarsme sanāca tad, kad bija Raimonda Paula un Marisa Jansona tikšanās uz skatuves, un Paula mūzikas dēļ vienreiz pat nokļuvu ciemos pie Marisa Jansona viņa mājās Pēterburgā. Vedu partitūru, un bija paredzēts, ka es to atstāšu viņa meitai Marijas teātrī un viņa to aiznesīs Marisam. Bet iznāca savādāk:

Marisa meita pēkšņi saka – tētis gribētu, lai atnākat ciemos, ja jums ir laiks... Viņš mūs cienāja ar šokolādes konfekšu izlasi un bija ļoti, ļoti patīkama tikšanās. Viņš bija brīnišķīgs mājastēvs!

Un tad – tikšanās ar Raimondu Paulu. Tur mums gāja ļoti viegli.

Kāda izskatās Bezgalības balva?

Tas ir ļoti skaista dizaina pulkstenis. Kamēr tas skaita laiku, tikmēr jāstrādā... "Bīstamo sakaru" trīs uzvedumi bijuši ārpus Latvijas, vēl simfoniska svīta, un arī pašlaik tas ir Ostrovas teātra aktīvajā repertuārā. Arī Čehijā jau kādus divus iestudējumus tas piedzīvojis. Interesanti. Man pašam nemaz neliekas, ka šis gabals būtu "šausmīgi" izdevies, bet nu – kaut kas tur acīmredzot ir.

Un kādu partitūru tagad skaita pulkstenītis?

Tur pielikta Ksenijas Sidorovas bilde – top Akordeonkoncerts. Visi priecīgie notikumi jāatstāj tur, kur tie ir.

Kā teica Bulats Okudžava – ja jums sāk likties, ka kaut kas iet šausmīgi labi, tad atcerieties, ka jāiet uz virtuvi mazgāt traukus...

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Mūzika
Kultūra
Jaunākie
Interesanti