Šis novembris Maskatam ir īpaši radošs un bagāts ar vairākiem pirmatskaņojumiem. 9.novembrī ciklu ar Ojāra Vācieša dzeju baritonam un pūtēju koncertorķestrim pirmatskaņoja basbaritons Rihards Mačanovskis un orķestris "Rīga" Valda Butāna vadībā, bet 13.novembrī, kad tika atzīmēta Ojāra Vācieša 85 gadu atcere, koris "Vēja balss" ar diriģentu Jurģi Cābuli pirmatskoņa trīs Maskata dziesmas ar Vācieša dzeju.
"Šobrīd, protams, jūtos sasprindzis un domāju – kad brīnišķīgā simtgade paies, iestāsies cita dzīve. Bet pašlaik kalendārs ir trauksmains un mēģinājumu pilns. Viens darbs dzen nākošo," stāsta komponists, vienlaikus neslēpjot prieku par saskarsmi ar tik daudziem talantīgiem mūziķiem. "Jūtos pagodināts, ka kopā ar savu mūziku varu atzīmēt divas man nozīmīgas jubileja – gan Ojāra Vācieša jubileju, gan mūsu valsts dzimšanas dienu – man tā ir īpaša privilēģija. Dievs dod, lai viss iecerētais labi sanāk."
Komponists neslēpj – sastapšanās ne tikai ar Ojāra Vācieša dzeju, bet arī viņu pašu bijis īpašs brīdis. "Tas bija kādā sniegainā decembra sākuma naktī 1982.gadā. Tikko bija iznācis Ojāra dzejas krājums "Si minors", un Dailes teātrī kopā ar Ivaru Kalniņu bijām uztaisījuši dziesmu programmu ar šo dzeju. Ojārs par to bija padzirējis, un abi ar Ivaru pieteicāmies viņu apciemot.
Dzejnieks pat bija izsaucis klavieru skaņotāju, jo nevarot taču tāpat, ja nāk komponists... Izjutu lielu bijību viņa priekšā.
Visas dziesmas nodziedājām un pie Ludmilas Azarovas skaisti klātā galda daudz ko izrunājām – arī lietas, ko viņš citiem nestāstīja, kaut bijām pirmoreiz satikti cilvēki. Pēc tam ar Ivaru piedalījāmies leģendārajā pasākumā – dzejnieka piecdesmitās jubilejas vakarā. Viņš pats bija zālē."
Nu priekšā lielais nezināmais – nākamais pasaules pirmatskaņojums, simfoniskā miniatūra "Vēstule mājai Latvijā", kuru Valsts svētku svinīgajā koncertā pirmatskaņos Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris diriģenta Andra Pogas vadībā.
"Tā nav konkrēta māja – drīzāk sajūta. Sajūta par māju, kas noteikti atrodas ārpus Rīgas," skaidro autors. "Kad tiku uzrunāts rakstīt šim īpašajam koncertam, ilgi, ilgi domāju, kas tas vispār varētu būt.
Sapratu, ka jau 45 gadus esmu rīdzinieks – Rīga man kļuvusi ļoti tuva, bet kādos brīžos ilgojos pēc kādas vārdā nenosaucamas vietas, kas būtu kaut kur Latvijas laukos.
Katram no mums ir savi iedomāti tēli vai konkrētas vietas. Esmu novērojis, ka visi latvieši uz to tiecas – arī tie, kuri izklīduši pasaulē: pēc savām lauku mājām. Esmu lasījis par jaunām ģimenēm, kuras pārceļas uz lauku mājām Latvijā – šī sajūta ļoti silda. Par to runāju arī savā skaņdarbā. Bet, ja konkrēti, tas ir tāds Līgo dienas rīts."
Un kā skan Artura Maskata novēlējums sev, visiem mums, Latvijai un latviešiem lielajos svētkos?
"Būsim veselīgi un gaiši – mīlēsim un cienīsim viens otru! Cerams, ka simtgade neatstās tikai kampaņas iespaidu, bet gaiši un pozitīvi motivēs darīt tālāk."
