«Art of Riga Jazz» viesi trio «Phronesis»: Mēs zinām cits cita muzikālo valodu

Laika posmā no 30. novembra līdz 14. decembrim koncertu sērijā “Art of Riga Jazz”  klausītājiem bija iespējams dzirdēt četrus atšķirīgus džeza koncertus. Piedāvājam atskatīties uz šiem koncertiem, kā arī sarunu ar vienu no šī brīža džeza mūzikā aktuālākajiem trio –“Phronesis”.

Vislielāko “Art of Riga Jazz” publikas atsaucību saņēma Salvadors Sobrals (Salvador Sobral), kurš ar savu kvartetu 4. decembrī uzstājās kinoteātrī “Splendid palace”. Pasaules uzmanību Sobrals iemantoja ar dziesmu "Amar pelos dois" 2017. gadā, uzvarot Eirovīzijas dziesmu konkursā. Dziedātājs ir prasmīgs džeza mūziķis, kurš teicami pārvalda savas balss iespējas, improvizējot ne vien muzikāli, bet arī kā aktieris – visa koncerta garumā skaņdarbu ietvaros viņš izspēlē gan drāmu, gan komēdiju. Starp dziesmām Sobralam uz mēles bija trāpīgs joks, kas mūsu klusajai, uzmanīgajai publikai ļāva atplaukt smaidā. It kā ar to nebūtu bijis pietiekami, brīdī, kad Salvadors piesēdās pie klavierēm un sāka dziedāt visiem labi zināmo dziesmu “Viss nāk un aiziet tālumā”, šķiet, pat pēdējie publikā esošie skeptiķi bija savaldzināti.  

6. decembrī trio “David Helbock's Random/Control” pārsteidza kā multiinstrumentālisti – viena koncerta laikā izmantojot 20 dažādus instrumentus: klavieres, saksofonu, trombonu, perkusijas, basa klarneti, dažādus elektroniskos instrumentus un citus, radot bagātīgu, krāsainu un neierastu skanējumu. Programmu veidoja gan trio līdera Helboka skaņdarbi, gan labi pazīstami skaņdarbi no Čika Koreas (Chick Corea), Esbjorna Svensona (Esbjörn Svensson), Karlas Blejas (Carla Bley) daiļrades, šādi dodot klausītājiem iespēju pēc iespējas labāk izbaudīt instrumentālo savdabību.  

14. decembrī “Art of Riga Jazz” noslēdza Ana Karla Maza (Ana Carla Maza) koncerts, bet koncertsēriju 30. novembrī atklāja trio “Phronesis” no Londonas, kas bija viens no gaidītākajiem notikumiem.

Ja mums grupā būtu vokālists, tas skanētu traki! Pilnīgi smieklīgi!

Trio “Phronesis”  spēlēja sarežģīti, bet melodiski – visa koncerta garumā saglabājot intensīvu, bet neuzbāzīgu nepārtrauktību. Netika izceltas atsevišķa instrumenta solo partija – tās iekļaujas kopējā  kontekstā, un tomēr dodot iespēju izšķirt, saklausīt un baudīt trīs atšķirīgus rokrakstus.

“Phronesis” ir viena no šī brīža labākajām pasaules džeza grupām, iespējams, sava stabilā sastāva dēļ. Mūziķi – kontrabasists Jaspers Hoibijs (Jasper Høiby), pianists Ivo Nīms (Ivo Neame) un bundzinieks Antons Egers (Anton Eger) kopā spēlē jau 13 gadus un ir izdevuši astoņus albumus – jaunākais “We are all” iznācis šogad.  Albums vēsta par to, cik ļoti pasaulē mēs – cilvēki, dzīvnieki un daba, esam vienoti.

Ar “Phronesis” tikos pirms koncerta Latvijas Radio studijā, lai aprunātos par to, kā viņi savu koncertu enerģiju spēj iekapsulēt skaņu ierakstā un par to, kā instrumentālā mūzika uzrunā mūsdienu klausītāju. Sarunas gaitā mūziķi  savā starpā jokoja un mēs visi ļoti daudz smējāmies. Šis vieglums un humors, ar kādu “Phronesis”  uztver dzīvi, nenoliedzami ir jūtams grupas mūzikā, to padarot par aizraujošu klausīšanās pieredzi.

Šorīt Latvijas Radio studijā vadījāt meistarklasi. Kādi bija studenti?

Jaspers Hoibijs: Studenti bija labi. Mēs viņiem likām nedaudz paplaukšķināt. Kas bija jauki – meistarklasē bija arī kāds 10, 11 gadus vecs puika, šķiet, kopā ar savu vectēvu.

Diemžēl vectēvam notiekošais nešķita aizraujošs, viņš sēdēja sakrustotām rokām, bez emocijām. Mēs visus aicinājām ar plaukšķināt līdzi ritmam, viņš to nedarīja. Kad bijām jau pusē, viņš beidzot mums pievienojās un viņam tas iepatikās.

Redzēju, kā viņš aizver acis un izbauda ritmu. Tas viņam bija jaunatklājums!

Tas bija džezs!

Ivo Nīms: Jā, viņš sajuta džeza garu un savu ķermeni! Es jokoju.

Jaspers Hoibijs: Labi, ka izproti mūsu humora līmeni!

Vai jums patīk vadīt meistarklases?

Jaspers Hoibijs:  Reizi pa reizei. Tagad kādu ilgāku laiku to nedarīsim

Ivo Nīms: Es domāju citādi. Arī Antonam (bundzinieks Antons Egers joprojām nav bildis ne vārda – A. L.) meistarklases tik ļoti nepatīk, bet tikai nedaudz, bet es gan dodu meistarklasēm priekšroku.

Jaspers Hoibijs: Koncertu vietā labāk izvēlies meistarklases?

Ivo Nīms: Ne tā! Salīdzinājumā ar Antonu es dodu priekšroku meistarklasēm.

Jaspers Hoibijs: Jā, tur tev ir taisnība. Man arī nekad nav iebilstams pret meistarklasēm, ja tās notiek laiku pa laikam. Mums pirms dažām dienām bija viena darbnīca, kur sajutos kā skolotājs, bet es nevēlos mācīt.

Ivo Nīms: Tu esi labs skolotājs! Ir labi būt skolotājam.

Jaspers Hoibijs: Jā, tas ir ļoti attīstošs process, kurā tev jāspēj atrast īstos vārdus, lai komunicētu ar cilvēkiem, kas nav tik zinoši konkrētajā tēmā. Tas ir veselīgs un attīstošs process. Bet lai tas nebūtu pārāk bieži.

Kam jūs kā  dodat priekšroku – koncertierakstam vai studijas ierakstam?

Jaspers Hoibijs: Mums patīk abējādi, jo šādi var fiksēt to, cik atšķirīgā noskaņā grupa var spēlēt. Spēlējot koncertierakstu, tev ir tikai viena izdevība, kas rada spriedzi. Atkārtot nebūs iespējas. Arī šādos gadījumos mēs strādājam ļoti labi, esam izdevusi koncertierakstus. Rakstot mūziku studijā, var vairāk izstrādāt detaļas, atkārtot, un skaņa arī atšķiras. Kas mums patīk saistībā ar koncertierakstiem ir tas, ka varam sajust klātesošos, kamēr studijā tu visai bieži esi viens pats.

Ivo Nīms: Ja esi rokgrupā, tad sešus mēnešus vari veltīt darbam studijā, vienas dziesmas ierakstīšanai, jo naudas tev ir pietiekami.

Jaspers Hoibijs: Tagad tu izklausies kā septiņdesmitgadnieks. Tā tās lietas vairs nenotiek.

Ivo Nīms: Un tomēr, rokgrupām ir vairāk laika. Nezinu nevienu džeza grupu, kas studijā pavadītu sešus mēnešus. Darbs studijā ir ļoti dzīvs process, ļaujoties improvizēšanai un spontanitātei, lai tas nav pilnīgi perfekti nostrādāts veidā, kādā tas ir ierasts mūsdienu populārās mūzikas producēšanā. 

Jaspers Hoibijs: Ierakstu cenšamies pabeigt pēc iespējas ātrāk. Protams, pēc sesijas ir nepieciešams laiks, lai attālinātos no procesa. Pēdējo reizi studijā aizvadījām divas intensīvas dienas. Kad strādājām “Abbey Road Studios” studijā pie albuma “Pharallax” ieraksta, studiju varējām atļauties tikai uz dienu. Tā astoņās stundās ierakstījām deviņus  skaņdarbus.

Antons Egers: Turklāt trīs stundas pagāja, kamēr uzstādījāmies, pārbaudījām skaņu un ēdām pusdienas.

Jaspers Hoibijs: Savukārt, ja studijā var strādāt nedēļu, tad pietiek laika ar "svaigu galvu" paklausīties ierakstīto un nolemt, kurus no ieraksta variantiem izmantosim, un pie vienas reizes arī albumu samiksēt.

Ivo Nīms: Darbs "Abbey Road Studios"  ierakstu studijā radīja sajūtu, it kā mēs tajā dienā būtu nospēlējuši trīs koncertus.

Jaspers Hoibijs: Jo katram skaņdarbam bija atvēlētas trīs ieraksta reizes.

Ivo Nīms: Pēcapstrāde mums parasti notiek ļoti ātri – mēneša laikā.

Tātad perfekcija nav jūsu mērķis?

Antons Egers: Mēs tiecamies pēc izcilības, jo perfekcija, kā mums visiem ir zināms, nav sasniedzama.

Jaspers Hoibijs: Jau no sava pirmā ieraksta mēs strādājam ar vienu skaņu inženieri. Viņš zina mūsu skaņu, mēs – viņu, tāpēc mums ir ļoti laba sadarbība. Viss notiek ļoti gludi, un mēs varam turpināt attīstīties no tās vietas, kur palikām iepriekš.

Manuprāt, džeza mūzika klausītājus aizrauj, jo ļauj noticēt mirkļa brīnumam, kuru iepriekš būtu pagrūti detalizēti izstrādāt.

Ivo Nīms: Tieši uz to šī žanra mūzika vienmēr ir tiekusies.

Mēs spēlējam un ļaujamies spontanitātei. Mūsdienās var dzirdēt daudz dažādu mūzikas žanru izcilus, labi nostrādātus ierakstus, taču tiem nepiemīt šis tiešums, ko mēs kā grupa vēlamies notvert.

Vai komponējot jums ir svarīgs tā vēstījums?

Jaspers Hoibijs: Jā, vēstījums ir svarīgs. Tie var būt arī pavisam personīgi stāsti.

Antons Egers: Tā kā mūsu mūzikai nav vārdu, tāpēc, kas attiecas uz valodu, tad ar klausītājiem komunicējam caur skaņdarba nosaukumu. Jaunajā albumā katrs skaņdarbs ietver kādu vēstījumu vai dziļāku domu.

Ivo Nīms: Dažreiz nosaukumi atnāk, pateicoties mūsu jaukajai menedžerei. Viņa šai grupai ir ļoti svarīga. Pateicoties viņai, mēs varējām spēlēt arī Latvijā. Viņa mums palīdz arī ar konceptuālām lietām, kas veicina atpazīstamību. Džeza grupu masu medijiem prezentēt ir pagrūti, jo tas, ko mēs darām, joprojām ir pietiekami abstrakti.

Bet klausītājiem vārdi ir svarīgi, jo tie dod konkrētību, ar kuru pašiem personificēties.

Ivo Nīms: Arī instrumentālā mūzika var būt aprakstoša, piemēram, romantisma periods klasiskajā mūzikā  apraksta kādā attēlā redzamo. Vārdi mūzikā mēdz sagādāt problēmas ar to, ka tie ir konkrēti un ierobežo. Mūzika vārdiem var piešķirt jaunu dimensiju, kas nav saistīta ar ikdienas pasauli.

Jaspers Hoibijs: Tikko mēģināju vizualizēt, kā būtu, ja mums grupā būtu vokālists. Tas skanētu traki! Pilnīgi smieklīgi!

Varbūt jūs rakstāt dziesmas saviem blakus projektiem?

Antons Egers: Jā, es rakstu dziesmas, taču sadarbībā ar teksta autoriem. Man nepadodas dziesmu vārdu rakstīšana. Tie teksti ir šausmīgi! Šausmīgi! Bet dziesmu rakstīšana ir pavisam cita disciplīna. “Phronesis” mūzikai  ir jābūt instrumentālai. Kopā mēs esam spēlējuši tik ilgu laiku. Mēs zinām cits cita muzikālo valodu un atpazīstam sīkās norādes mūzikā. Tas ir veids, kādā mēs komunicējam.

Saistītie raksti
Mūzika
Kultūra
Jaunākie
Interesanti