Kultūra

Ieva Akuratere un Aivars Hermanis izdod albumu "Vēlēšanās"

Kultūra

«Dirty Deal Teatro» izrāde «Piramīda» - par satikšanos ar sevi

Klotiņa grāmata par Latvijas mūziku Staļina laikā

Arnolds Klotiņš: Ne velti Staļina laikā netika sacerēta neviena latviešu opera

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 5 gadiem.

Muzikologs, mākslas zinātņu doktors Arnolds Klotiņš turpina pētīt Latvijas mūzikas dzīvi politiskas nebrīves apstākļos. Viņa jaunākais pētījums  “Mūzika pēckara staļinismā: Latvijas mūzikas dzīve un jaunrade no 1944. līdz 1953. gadam” veltīts laikam, kurā netika sacerēta neviena latviešu opera – un ne jau velti, jo libreti tika vētīti un, kā saka pats muzikologs, “ķidāti” bez žēlastības.

Tāpat kā visās dzīves un mākslas jomās, arī mūzikā staļinisma periods bija ļoti sarežģīts. Tapa ļoti daudz varas pieprasītas, klaji režīmu slavinošas mūzikas, bet tai līdzās arī dziļi un paliekoši mūzikas darbi. Kā vienu no spilgtākajiem piemēriem laikam pāri stāvošajai mūzikai Arnolds Klotiņš min Ādolfa Skultes baletu “Brīvības sakta”, kas iestudēts 1950. gadā pēc Raiņa “Spēlēju, dancoju” motīviem.

“Protams, librets bija šausmīgs. Tur bija pat tāds komisks moments.

Pēc libreta tur ir kalve un zobena kalšana. Tātad tur ir āmurs. Un vienā no pieņemšanas izrādēm viens no tiem komunistu ideologiem ir ierosinājis – nu ja jau jūs uz skatuves rādāt āmuru, tad vajag rādīt arī sirpi!

To sirpi tomēr neparādīja, jo bija jau arī kādi druscītiņ sakarīgāki cilvēki par to ideologu. Bet pati mūzika nav arī šodien novecojusi. Es domāju, šo baletu varētu arī šodien uzvest. Protams, izmainot libretu,” stāsta Arnolds Klotiņš.

Novecojis nav arī daudz kas no Jāņa Ivanova, Alfrēda Kalniņa, Lūcijas Garūtas, arī vēl citu komponistu šajā laikā paveiktā. Tiesa gan, piemēram, Lūcijas Garūtas Klavierkoncertu Staļina laikā atskaņot neļāva.

“Jo tas bija veltīts tuvinieces, mazgadīgas meitenes nāvei par piemiņu. Un tas bija traģēdisks gan ar tautasdziesmām, gan sēru dziesmām. Un traģēdiskums – tas nē. Bija Maskavas ideologi, kuri teica – nē, sēru nav Padomju Savienībā,” šādu tolaik pie varas esošo lēmumu komentē muzikologs.

Staļina posms dalījās divos periodos, kas arī akcentēts grāmatā. Pirmais posms līdz 1946. gada beigām bija krietni liberālāks, kam sekoja – kā saka Arnolds Klotiņš – totāls totalitārisms, kas ilga līdz Staļina nāvei. Tas izpaudās politikā, ekonomikā, mākslā – visās dzīves jomās.

Īpaši drūms bija 1948. gads, kad ar Vissavienības Komunistiskās partijas lēmumiem sākās cīņa pret formālismu mākslā. Arī mūzikai vajadzēja kļūt programmatiskai.

“Tas nozīmēja, ka iepriekš ir jāizstāsta, kas ar to mūziku ir domāts. Un tur bija lielas grūtības.

Teiksim, Ivanova 6.simfonija, kura tika rakstīta pēc šī lēmuma, bija uzrakstīta ļoti mēreni, bet arī to simfoniju nepieņēma atskaņošanai, kamēr viņš nebija uzrakstījis programmu, ka tur 4.daļā ir Latgales atbrīvošana, 1940.gads. Tā saucamā “atbrīvošana”,” stāsta Klotiņš.

Ja instrumentālo mūziku tomēr bija grūtāk izkontrolēt, tad mūzika, kurā svarīgs arī teksts, bija pavisam neapskaužamā situācijā. Ne velti Staļina laikā netika sacerēta neviena latviešu opera.

“Latvijā sevišķi izteikta bija tā libretu ķidāšana un piekasīšanās libretiem. Vajadzēja taisni laikmetīgu sižetu. Bija gadījums, ka Elīna Zālīte bija rakstījusi operas libretam 10 variantus, un neviens no tiem negāja cauri,” laikmetu raksturo muzikologs.

Īpaši ideoloģiski saspīlēts bija Staļina 70. jubilejas gads, kad visās mākslas jomās vajadzēja radīt veltījumus lielajam vadonim. Piemērus tam var atrast arī Latvijas Radio fonotēkā:

“Tev, Staļin, lai skan mūsu dziesmas
Un mūžam lai neaprimst.
Lai deg mūsu sirdis kā liesmas,
Jauns laikmets ar tevi dzimst”.

Mūzikas jomā teju visas Padomju Savienības republikas pievērsās Staļinam veltītu kantāšu rakstīšanai. Taču, kā norāda Klotiņš, neviens no latviešu komponistiem kantāti par Staļinu nav uzrakstījis, līdz beigu beigās to izdarījis Jēkabs Mediņš. Tā gan atskaņota tikai vienreiz un saņēmusi bargu kritiku.

Kopumā grāmatā Arnolds Klotiņš sniedz ļoti plašu mūzikas dzīves panorāmu – līdzās komponistu jaunradei viņš apskata arī mūziku koncertos, sadzīvē un izklaidē, raksturo mūzikas izglītību un audzināšanu, mūzikas kritiku un presi. Skar arī jautājumus par mūziķu pretošanos režīmam un kolaborāciju.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti