No pagājušā gada festivāla Siliņam visvairāk palikusi atmiņā brīvprātīgo sadaļa, kas radījusi ļoti labu sajūtu. "Kā jau festivāls, mēs lēnām attīstāmies – sakārtojam vienu daļu, otru, un tas tikai citiem varbūt šķiet, ka visu laiku ir viens un tas pats. Pagājušogad bija pieteikušies 40 brīvprātīgie, un viņi tur jutās fantastiski! Šogad, izsludinot brīvprātīgo pieteikšanos, bija pat jāatsaka – sākās jau gandrīz vai konkurss…”
Festivāla oficiālais norises laiks būs no 9. līdz 11. augustam, bet iekārtošanas radošie darbi sāksies jau 5. augustā. Kā patlaban klājas rezidenču centram Susējā?
"Pateicoties Lauku atbalsta dienesta finansējumam, esam ielikuši kārtīgu grīdu, bet tik un tā to pagaidām var izmantot tikai vasaras mēnešos – ir vēl tikai kupols," stāsta Armands Siliņš. "Tuvākā gada vai divu laikā gribam izveidot to kā būvi, lai varētu izmantot visu gadu,” stāsta Siliņš.
Labklājības rezidence
"Sansusī" rīkotājs stāsta par vēl kādu jaunumu.
"Šogad mums ir pilotprojekts – Labklājības rezidence, kuras pamatideja ir tāda: mākslinieki atbrauc, mēnesi dzīvo rezidenču centrā, bet pāris stundu dienā pavada vai nu kopā ar veco ļaužu pansionāta iemītniekiem, psihoneiroloģiskās slimnīcas pacientiem vai darbiniekiem, vai ar bērniem.
Grupa, kas jau noslēgusi savu darbu, strādāja ar veco ļaužu pansionātu, un šobrīd darbojas cita grupa, kas brauc uz psihoneiroloģisko slimnīcu. Bet festivāla celšanas nedēļā, pirmdienas vakarā, rezidenti apsolījuši izrādi kopā ar psihoneiroloģiskās slimnīcas pacientiem, kuri arī piedalīsies izrādē. Parasti ir tā, ka rezidences noslēgumā tiek uztaisīts kāds koncerts vai izrāde, kas rezidentiem gan nav obligāta, bet bieži vien viņi paši izsaka vēlmi, ka gribētu tomēr kaut ko parādīt. Līdz ar to, ka šobrīd pie mums rezidē ēnu teātra māksliniece no Lietuvas, komponisti no Latvijas un leļļu mākslinieks no Somijas, rezultātā taps ēnu-leļļu teātris.”
Siliņš arī stāsta, ka festivāla celšanas laikā no pirmdienas līdz ceturtdienai cilvēki tiek aicināti braukt uz Aknīsti, lai jauki pavadītu laiku citās apkārtnes vietās un vakaros apmeklētu tā saucamos ugunskuru koncertus, kuri katru vakaru notiek deviņos. Pirmdien, 5. augustā, būs ēnu-leļļu teātra izrāde, otrdien viesosies pianiste Agnese Egliņa un vijolniece Paula Šūmane, bet trešdien, 7. augustā, būs rezidenta jeb Evarta Melnalkšņa grupas koncerts.
"Programmu no ceturtdienas gan neatklāšu…"
Vieta lielākai idejai
Dramaturgs Evarts Melnalksnis "Sansusī" rezidencē kopā ar vācu kolēģiem pirmo reizi pabijis jau pagājušajā gadā un uzprasījies arī šogad. „Ja jau to darām otro gadu, tas nozīmē, ka ļoti gribas te būt… Pieredze ļoti vērtīga un skaista!"
Pērn rezidencē darbojās Melnalksnis, komponiste Diāna Sirse, kura ir no Meksikas, bet šobrīd dzīvo Minhenē, scenogrāfs Tilo Ulrihs, kurš arī dzīvo Minhenē un strādā kā režisors, operu dramaturgs Mārtins Mučlers, kurš jau strādājis Latvijā kopā ar trupu "Kvadrifrons" un Melnalksni Rīgas cirkā, veidojot izrādi ar Šostakoviča mūzikas motīviem "Zvēri ir nemierīgi", kā arī gleznotāja Amanda Ziemele.
"Šogad mums pievienojusies arī dziedātāja Liza Šmalca no Hamburgas – ar viņu un Mārtinu kopā jau esam strādājuši Hamburgā. Kopā esam seši. Mūsu vēlme – veidot gan nelielu četru dienu projektu, ko varētu parādīt festivālā, gan attīstīt ideju lielākam projektam, pie kura strādāsim turpmākos gadus," stāsta Melnalksnis. "Nesauktu to par operu, drīzāk dēvētu par mūzikas teātra projektu. Pamatā būs Diānas Sirses mūzika. Svarīgi, ka Susējas rezidence mums dod iespēju sabraukt kopā, satikties un sākt no nulles punkta. Šie cilvēki ir ļoti, ļoti spēcīgi jaunie profesionāļi! Gribētu, lai nākamgad "Sansusī" festivālā jau varētu parādīt darba procesu – kā virzāmies un izmēģinām, bet pēc diviem gadiem jau parādīt pirmizrādi, kas pēc tam varētu tikt izrādīta arī kaut kur citur. Esmu jau uzrunājis starptautiskos sadarbības partnerus.
Tā ka šī nebūs nekāda atpūta zaļā dabā, jo mērķis ir skaidrs –
pēc festivāla un rezidences mums jābūt gatavai idejai, ko varam iesniegt visām atbalstošajām institūcijām, kuru atbalsts mums būs vajadzīgs."
7. augusta vakarā šī kompānija rādīšot to, ko varot parādīt paši un uzreiz. "Tas būs neliels talantu koncerts: uzstāsies gan komponiste Diāna Sirse, kura spēlēs klavieres, dziedās Mārtins un Liza Šmalca, arī es esmu apņēmies kaut ko no mūsu vecā repertuāra izvilkt ārā un nopūst putekļus,” pasmaida Evarts Melnalksnis.
Mūzika runā acu augstumā
"Sansusī" tiek pieteikts kā alternatīvais kamermūzikas festivāls. Ko īsti šodien nozīmē alternatīvais, un kas ir tas, ko meklē cilvēki, kuri dzīvo šodien un bauda visas mūsdienu piedāvātās iespējas?
"Esam nopietni domājuši par to, ka varbūt jāpāriet tikai uz apzīmējumu festivāls – bez vārdiem ‘alternatīvais’ un ‘kamermūzikas’. "Sansusī" jau ir apzīmējums tam, kas šeit notiek – gribam panākt, lai "Sansusī" kļūst par žanra apzīmējumu," atklāj Siliņš.
"Runājot par to, kas cilvēkiem aktuāls šobrīd… Domāju, tā pamatideja, ko iecerējām sākotnēji, vēl aizvien darbojas un kļūst arvien izplatītāka. Aizbraucot projām uz trim dienām, var atslēgties, nomierināties un caur šo nomierināšanos atkal pieslēgties. Tā vēl aizvien ir aktuāla lieta, jo skrējiens pa pilsētas koncertzālēm – pirmām kārtām tas ir stress: atslēgties ātri un pieslēgties ātri. Nezinu, vai tādā veidā visu varam patiešām izbaudīt.
Jā, esam bijuši koncertā, ieguvuši kādu emocionālo lādiņu un sajūtas, bet nav laika reflektēt vai sagatavoties, kā tas ir "Sansusī" – uz turieni aizbraucot, viss minētais ir iekļauts programmā."
Melnalksnis novērojis, ka "Sansusī" maina cilvēku attieksmi pret akadēmisko mūziku: "Tā šeit runā vienā acu augstumā ar cilvēku, kurš ieradies – tas ir ļoti svarīgi, ka savā ziņā tiek grauta nevajadzīga pietāte un uzrunāti tik dažādi cilvēki.”
"Cilvēkiem ir grūtāk sevi asociēt ar rokoko zāli nekā ar mūsu laikmeta vidi – tieši tāpēc tik daudzi projekti tiek rīkoti industriālā vidē. Bet, runājot par dabu, daba vienmēr ir mūsu laikmets," atzīst Siliņš.
Festivāla rīkotāji programmā šogad iekļāvuši līdz šim nebijušus notikumus. Viens no tiem ir “TAAT” (“Theater as Architecture, Architecture as Theater”) kompānijas dramaturģiskās arhitektūras performance “HALL07”, kurā skatītāji pieredzēs telpu kā teātra notikumu. Mākslinieki izmantos materiālus no festivāla apkārtnes un būvēs teātra telpu brīvā dabā, tādējādi radot jaunu šķautni ilgstošajā “HALL33” projektā, kurā tapušas jau sešas performatīvu telpu instalācijas dažādās valstīs un kuru iecerēts noslēgt 2033. gadā.
"Katru gadu mēs aizejam jaunā žanriskā virzienā – bija laikmetīgais cirks, bija laikmetīgā deja, šogad būs izstāde-performance. Kompānija TAAT ar šo projektu darbojas jau vairākus gadus, līdz šim strādājuši tikai iekštelpās. Jau pērn piedāvājām viņiem braukt uz Sansusī, un tagad viņi ir gatavi eksperimentēt – kā tas notiek ārtelpā. Vienīgais, ko vēl drīkstu piebilst, sākotnēji bija plāns ar veciem ķieģeļiem, bet šobrīd ir plāns ar kūdras ķieģeļiem."
Savukārt mākslinieki no Nīderlandes sadarbosies ar apmeklētājiem virtuālās realitātes darbnīcā, skenējot festivāla teritoriju iekļaujošo mežu. Darbnīcas noslēgumā skatītājiem būs iespēja virtuāli vērot mežus dažādās pasaules vietās un dzirdēt to skaņu ainavas, reflektējot par savām attiecībām ar dabu un mežu, kura nozīme klimata pārmaiņu skartajā pasaulē kļūst arvien lielāka.
Vēl viens jaunums festivālā – tas kļūst elektroniskāks: parādās virtuālā realitāte, arī elektroniskās mūzikas vairāk. Tā būs šīgada iezīme. „Vēl gatavojamies slapjākajam festivālam – šobrīd prognozes rāda, ka šajās dienās būs slapjš, bet tas mūs neattur no organizēšanas,” uzsver festivāla saimnieks.
Ne tāpēc, lai kaitinātu
Festivāla mājaslapā pieejams saraksts ar mūziķu un mākslinieku vārdiem, kas piedalīsies Sansusī. Bet viss pārējais, kā allaž, tīts noslēpumā.
"Tas nav tāpēc, lai kādu kaitinātu – tam ir ļoti elementārs pamatojums, kāpēc esam izvēlējušies tā darīt,” skaidro Siliņš. "Bieži vien liela daļa publikas nepazīst pat tās zvaigznes, ko mēs savā mūziķu burbulī par tādām uzskatām. Šī informācija kļūst savā ziņā lieka.
Otrs – ir cilvēki, kuriem ir būtiski zināt, ka viņi brauc uz konkrētu lietu. Mēs mēģinām to nojaukt, jo mums svarīgi, lai cilvēki atbrauc uz visām trim dienām un iziet cauri kopējai sajūtai, nevis atbrauc uz konkrētu koncertu, vienu mākslinieku.
Intriģējoši jau ir arī mums pašiem – kopā ar māksliniekiem ķeroties pie kādām idejām, mums patīk, ka viņi paši vēl nezina, kas tas būs un kā tas būs – tas ir tāds liels eksperiments. Ne velti Evarta grupa rezidēt brauc jau otro gadu, jo radošā enerģija, kas valda "Susējā", parasti ieņem kādu negaidītu pagriezienu. Tā tas bijis ar "Koku operu" un dažām kolaborācijām, kurās mūziķi sadarbojušies ar citām disciplīnām.
Te tās interesantākās lietas ir tās nezināmākās..."
Vaicāts, kuru notikumu programmā visvairāk gaida pats Armands Siliņš, viņš pasmejas, ka laikam gan tas esot muzikālais kautiņš: "Ķersimies klāt jaunajiem instrumentiem! Tas ir tas, ko gribu redzēt. "Kautiņi" jau kļuvuši par populāru formātu – sākam just pieprasījumu pēc tā.
Atceroties pēdējo "Sansusī" vakaru Rīgā – lielākais publikas pieplūdums bija tieši uz sitaminstrumentālistu ‘kautiņu’, kurā piedalījās Elīna Endzele un Elvijs Endelis. Tad zāle beidzot bija pārpildīta."
