Kultūras rondo

Ivetas Troalikas romāns "Tūlīt paliks labāk" - Baltvilka balvas nominants

Kultūras rondo

"Aktiera runa 21. gadsimta latviešu teātrī". Ar pētījumu iepazistina Zane Daudziņa

Kad džezs bija karalis. Komponists un tromponists Glens Millers

Ar vienu kāju populārās mūzikas lauciņā – džezmeņa Glena Millera orķestris

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

"In the Mood" – šī tēma pēc Otrā pasaules kara noteikti kļuva par iedvesmas avotu daudziem mūsmāju mūziķiem aizrauties tieši ar džezu. Tēmu 1939. gadā ieskaņoja populārais Glena Millera orķestris, un tā iekļuva filmā "Saules ielejas serenāde", ko pēc kara līdz ar citām tā saucamajām amerikāņu trofeju filmām izrādīja arī šeit. Latvijas Radio raidījuma "Kultūras rondo" ciklā "Kad džezs bija karalis" ieskats Glena Millera mūziķa gaitās. 

Kad džezs bija karalis. Nopietni un nenopietni stāsti par džeza vēsturi

Latvijas Radio epizodes par ievērojamākajiem mūziķiem džeza vēsturē.

Oltons Glens Millers piedzima 1904. gada 1. martā Dieva aizmirstā pilsētiņā Klarindā, kukurūzas štata Aiovas dienvidrietumu daļā. Kā jau pieņemts ne visai pārtikušās amerikāņu ģimenēs – ceļošana laimes meklējumos ir neatņemama dzīves sastāvdaļa. 1918. gadā Milleri jau ir Fortmorganā Kolorādo štatā. Šeit Glens Millers pirmo reizi kļuva slavens (tam gan nav nekāda sakara ar mūziku) – viņu atzina par labāko Kolorādo štata futbola komandas malējo uzbrucēju. 

Tēvs Glenam nopirka mandolīnu, bet viņš drīz to iemainīja pret korneti, un tad jau bija ticis pie trombona. Daži biogrāfi izpētījuši, ka zēns to nopirka pats, atlicinot naudu no govju slaukšanā nopelnītā. Citi apgalvo, ka instrumentu zēnam uzdāvināja miesnieks, pie kura viņš reizēm piestrādāja. Bet ne jau tas bija galvenais – jaunmodīgie deju ritmi pilnībā pārņēma zēna prātu. Pat skolas izlaiduma vakarā viņš deva priekšroku deju vakaram kaimiņu pilsētā, protams, orķestra sastāvā. Skolas direktors atestātu vēlāk piesūtīja mātei pa pastu, sakot: "Jūs esat to pelnījusi vairāk nekā jūsu dēls."

Paša Glena Millera vārdiem – nozīmīgākais notikums viņa dzīvē bija uzaicinājums spēlēt Bena Pollaka orķestrī, un ne tikai spēlēt, bet arī aranžēt. Tad sekoja darbs brāļu Dorsiju orķestrī un 

1937. gadā Glens Millers beidzot īstenoja sapni – izveidoja pats savu orķestri. Laikā no 1938. gada septembra līdz 1942. gada jūlijam Glena Millera orķestris ierakstīja skaņuplatēs visu zelta repertuāru – vairāk nekā 200 kompozīciju.

Glena Millera orķestra mūzika ir ne mazāk mānīga, kā tā vadītāja ārējais veidols. Tajā ir ļoti maz žanra pazīmju, sevišķi jau acīs krīt gandrīz pilnīgs improvizācijas trūkums, bet improvizācija taču ir pirmā, svarīgākā džeza sastāvdaļa. Kāds no viņa orķestra mūziķiem atcerējās, ka viņi ne tikai rūpīgi studēja aranžējumus, bet burtiski katru takti slīpēja tūkstošiem reižu, līdz Millers bija apmierināts. Glena Millera orķestris nekad nav lepojies ar izciliem džeza improvizatoriem, ja nu vienīgi varētu minēt trompetistu Bobiju Heketu. Arī pats Millers nebija nekāds izcilais virtuozs. Viss improvizācijas slogs orķestrī gūlās uz vadītāja mīluļa – saksofonista Gordona Teksa Benekes pleciem.

Taisnības labad jāsaka, ka tā nebija profesionāla nolaidība – vienkārši tā bija svarīga Glena Millera muzikālās filozofijas sastāvdaļa. Viņš taču bija izcils orķestra vadītājs ar pieredzi daudzos pirmklasīgos džeza orķestros un skaidri zināja, kas tas ir – džezs.

"Es nebūt nevēlos būt svinga karalis vai kas tur vēl," tā reiz teica pats Millers, "es labāk gribētu, lai manam orķestrim būtu labākā benda reputācija."

Lai skatītu šo resursu, mums ir nepieciešama jūsu piekrišana sīkdatnēm.

Izvēle bija neierobežota – tie, kuri vēlējās klausīties īstu džezu, gāja uz brāļu Dorsiju, Beizija vai Elingtona koncertiem. Tie, kuriem patika vairāk intīma un romantiska gaisotne, izvēlējās Glenu Milleru.

Millera rīcību diktēja viens vienīgs moto – gūt pēc iespējas lielākus komerciālos panākumus. Tieši tāpēc nācās paplašināt relatīvi šauros tīrā džeza auditorijas rāmjus un vismaz ar vienu kāju iekāpt populārās mūzikas lauciņā. 

Tādējādi viņa orķestris kļuva par pašu labāk apmaksāto kolektīvu pasaulē. 20 000 dolāru nedēļā toreiz – tā nav nekāda joka lieta, bail pat iedomāties, cik tas būtu šodien. 

Tam visam droši vien ir kāds racionāls skaidrojums – Millera kungam līdzās nenoliedzamām muzikālām kvalitātēm piemita arī autoritāra, stingra un pedantiska vadītāja rakstura īpašības. Viņa orķestrī – atšķirībā, piemēram, no tā paša Elingtona benda, – valdīja dzelzs disciplīna. Sarunas uz skatuves bija noliegtas. Kabatas lakatiņiem svārku krūšu kabatiņās bija jāatbilst zeķu krāsai. Orķestrantiem tika pavēlēts pīpēt tikai "Česterfīlda" markas cigaretes, jo firma bija orķestra sponsors.

Protams, ar administratora darbu vien orķestri slavas augstumos nepacelsi. 

Galvenais bija Glena Millera aranžētāja talants. Vispirms jaunievedums – tā saucamais unikālais "kristālhorusa" skanējums, kur klarnetes partija skan unisonā ar saksofonu grupu. 

Šo paņēmienu vēl šodien lieto tūkstošiem orķestru visā pasaulē. Bobijs Hekets dēvēja savu šefu par "aranžēšanas ģēniju, kurš ar dažiem spalvas vilcieniem vecai tēmai spēj rast jaunu skanējumu".

Līdz ar ASV iesaistīšanos Otrajā pasaules karā 1941. gada decembrī, Glens Millers nolēma iestāties brīvprātīgo rindās. Pirmais lūgums tika noraidīts – viņam jau bija 38 gadi. 1942. gadā viņš rakstīja vēstuli Aizsardzības ministrijai, piedāvājot izveidot orķestri darbam karaspēka daļās, lai iedvestu nedaudz vairāk enerģijas zaldātu kājās un nedaudz vairāk prieka sirdīs.

Atrodoties slavas un panākumu virsotnē, Millers likvidēja savu orķestri. Pēdējais koncerts notika 1942. gada 27. septembrī. Aiz saviļņojuma mūziķi pat nespēja pabeigt pēdējo skaņdarbu – "Mēnesnīcas serenādi". 

1943. gadā viņa jaunais orķestris "Glenn Miller Army Air Force Band" jau bija kļuvis par realitāti un jūlijā pārcēlās uz Londonu, kur atradās amerikāņu bruņoto spēku Eiropas štābs.

Piecarpus mēnešus orķestris ar pārsteidzošu intensitāti koncertēja sabiedroto armijas daļās un BBC radiopārraidēs. Mēneša laikā vien vismaz 75 uzstāšanās. Kad karš tuvojās beigām, Parīze jau bija atbrīvota, tika plānota Millera orķestra pārcelšana uz kontinentu. Majoram Glenam Milleram vajadzēja izlidot ātrāk, lai sagatavotu visu ieplānotajam Ziemassvētku koncertam Parīzē Olimpijas zālē. 1944. gada 15. decembrī Millers mazā vienmotora lidmašīnītē pacēlās no "Twinwood Farm" aviobāzes, bet tā arī nesasniedza Francijas krastus. Tā ir viena no mīklainākajām pazušanām visā 20. gadsimta vēsturē. Glena Millera talanta pielūdzēji nekādi nevarēja samierināties ar sava elka nāvi. Tika izvirzītas visfantastiskākās hipotēzes, piedēvējot Milleram pat spiega un dubultaģenta lomu.

Pirmā daudzmaz ticamā versija nonāca atklātībā vien 1999. gada aprīlī, kad "Sotheby's" izsolē tika pārdots kāda britu bumbvedēja borta žurnāls. Tas saturēja informāciju, ka Glens Millers kļuvis par upuri angļu bumbām, kuras tika izmestas virs Lamanša, jo pēc instrukcijas bumbvedējs nedrīkst atgriezties bāzē ar pilnu kravu. Pārāk vēlu lidotāji esot pamanījuši mazo lidaparātu, kuram tur nekādi nevajadzēja atrasties.

Kad džezs bija karalis

Vairāk

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti