"Muzikālā teātra žanrs Vācijā ir ļoti attīstījies un bieži sevī ietver arī neklasiskus iestudējums. Šajā gadījumā viņi ķērušies pie Vāgnera "Tristana un Izoldes". Viņi paši to sauc par operu, bet es gan to drīzāk gribētu dēvēt par izrādi, kas būvēta uz Vāgnera operas motīviem," stāsta Armands Siliņš un vedina ielūkoties jaunākajā "Teātra Vēstnesī". "Tur ir ļoti daudz rakstu par šo tēmu – par muzikālo teātri, operas nākotni. Šajā gadījumā tas ir stāsts par to, ka muzikālajā teātrī ķeras klāt partitūrai, kas operā ir svēta lieta, to dekonstruē un lieto izrādes vajadzībām tā, kā režisors to redz. Būtībā tas ir dramatiskais teātris ar operas elementiem."
Ideja veidot izrādi sadarbībā ar Dauna sindroma skartajiem aktieriem pieder režisorei Jūlijai Ļvovskai. "Šobrīd esam procesā, strādājam jau vairāk nekā mēnesi. No klasiskās operas iestudēšanas skatpunkta tā ir ļoti interesanta pieredze. Man jādzied gan Tristans, gan Kurvenāls, daži no fragmentiem ir transponēti. Jebkurā gadījumā tas ir izaicinājums,” atzīst Siliņš.
Orķestra vietā ir ansamblis – klavieres, sintezators, elektriskais čells un elektronika. "Vieglāk laikam to būtu uztvert kā dramatiskā teātra izrādi ar operas elementiem. Ir atsevišķi numuri – kā Vāgneram, bet aktieri no Hora teātra savus personāžus vai nu deklamē, vai arī daži no viņiem, kuri ļoti labi tiek galā ar muzikālo materiālu, melodijas arī izdzied. Protams, tās nav operas balsis, bet
darbs ar viņiem ir pārsteidzošs – kad saproti, kā viņi darbojas. Pirmkārt, ar kādu degsmi viņi to dara! Pat vismazākajai lietai, ko šie aktieri dara, ir pilnīgi cita atdeve, cits prieks pēc tam, kad izdevies – tā ir kā uzvara olimpiskajās spēlēs...
Otrkārt, mums jārēķinās ar to, ka viņiem ir noteikts grafiks, limitēts laiks uztveres spējām, šie cilvēki nogurst diezgan ātri. Šajā ziņā bija liels pārsteigums, kā Jūlija ar viņiem darbojas, ar kādu pacietību... Liela daļa no dalībniekiem spēlē gan Tristanu, gan Izoldi. Atkarībā no ainas, katrs dabū izspēlēties galvenās lomas."
Dziedātājs arī stāsta, ka sākumā bijis spēlēšanās process, spēlētas etīdes. "Saliekot visu kopā, redzu, ka viss bijis mērķtiecīgi darīts. Jūlija ļoti, ļoti pacietīgi ar viņiem komunicē – vienmēr pajautā: "Vai tev tas ir OK?" "Kā tu ar to sadzīvo?" "Vai tev drīkst pieskarties?" Darbs ar šiem cilvēkiem ir ļoti delikāts.”
Hora teātra trupa pastāv jau gadus divdesmit, izrādes tiek iestudētas regulāri, un šī ir pirmā pieredze, iestudējot operu. "Tas šīs trupas aktieriem sagādā neizsakāmu prieku un izaicinājumu," saka Siliņš. "Jebkurā gadījumā
šie cilvēki sevi uztver kā profesionāļus, visbiežāk lietotie vārdi viņu leksikā ir profesionālisms, koleģiālisms un koncentrēšanās.
Viņi paši viens otru un paši sevi pazīst, viņi zina, kad viņiem pazūd koncentrācija, kad viņi nevar kaut ko izdarīt, tad viņi to arī pasaka. Darba pieredze ir ļoti, ļoti interesanta."
Armands Siliņš gan neslēpj – pārsteiguma brīži iestudēšanas procesā mēdzot būt visdažādākie. "Piemēram,
mēģinājuma laikā scenogrāfijas vajadzībām tiek atvests liels valis, un scenogrāfi ierosina aktieriem, ka viņi var tajā ieiet, ielīst un papētīt. Mēģinājums apstājas uz pusotru stundu. Šie cilvēki visu laiku atklāj ko jaunu! Viņi nespēlē uz puskāju – vai nu viņi ir procesā iekšā, vai arī nav. Tikai divi varianti.
Un šo procesu ir ļoti interesanti vērot arī no malas, ne tikai piedalīties pašam. Protams, arī kā cilvēkam man šis darbs ir savā ziņā rehabilitējošs – arī man šī ir pirmā pieredze saskarsmē ar Dauna sindroma pacientiem, turklāt kontekstā, ka festivālā "Sansusī” sākam veidot rezidences, uz kurām mākslinieki sabrauks uz Susēju strādāt pie saviem darbiem, bet viņiem noteikts stundu skaits jāpavada pansionātā ar pansionāta iemītniekiem vai bērniem, vai, piemēram, psihoneiroloģiskās slimnīcas pacientiem vai darbiniekiem. Šīs divas lietas man šobrīd sāk sasaukties – varu uz to visu paskatīties kā uz sociālu projektu.”
Bet viss sācies ar to, ka pirms gada dziedātājs iepazinies ar Jūliju Ļvovsku. "Viņa mani uzaicināja uz Berlīni, kur bija iestudējusi "Fidelio". Biju tik sajūsmināts, ka teicu viņai – ja kas, zvani. Februārī Jūlija man piezvanīja..."
Pirmizrāde paredzēta 26. aprīlī Berlīnes "Sofien Saal", pēc tam sekos izrādes 28., 29. 30. aprīlī, kā arī vēl sešas izrādes Cīrihē maija otrajā pusē.
