Starptautiskā jauno vokālistu konkursa "Operalia" finālu 30. oktobrī atliktajā tiešraidē pulksten 21.05 pārraidīs LTV1, savukārt tiešraidē no pulksten 18.00 – LSM.lv un Latvijas Radio 3 "Klasika".
Edgars Raginskis: Egil, es tevi sirsnīgi apsveicu ar to, ka mums Latvijas Nacionālajā operā un baletā šonedēļ ir lieli svētki starptautiskā mērogā. Vai tu pirms pāris gadiem varēji iztēloties, ka pasaulslavenais, prestižais "Operalia" konkurss norisināsies Rīgā?
Egils Siliņš: Iztēloties varēju, jo es vienmēr lieku augstus mērķus, lai mūsu opernamam būtu šādi interesanti momenti. Par to, vai Plasido Domingo viesotos Rīgā, es sarunas uzsāku īsi pirms stājos amatā. Kaut ko esmu panācis – viņš diriģēs "Operalia" fināla koncertu. Par viņa uzstāšanos kā dziedātājam mēs vēl vedam sarunas.
Turam īkšķus, lai tas izdotos. Bet runājot par "Operalia" konkursu, tā ir nopietna sacensība, bet tur ir arī sava specifika. Kāds ir tavs viedoklis, kas ir lielākais ieguvums šī konkursa dalībniekam un varbūt arī laureātam?
"Operalia" ir prestižākais no operdziedātāju konkursiem. Es pats esmu piedalījies kādos 12 konkursos, 10 no tiem esmu ieguvis kādu no vietām. Tā ka man ir ļoti laba un liela konkursu pieredze. 1993. gadā, kad sākās "Operalia" konkurss, tas bija burtiski uz robežas – man gadi vairs neļāva piedalīties. Tā es arī palaidu garām.
Tu būtu gribējis piedalīties?
Es noteikti būtu gribējis, sevišķi redzot to, kādi cilvēki šajā konkursā ir uzvarējuši un kā starptautiski ir izveidojusies viņu karjera. Es neminēšu visus vārdus, jo saraksts ir garš.
Pretija Jende, Sonja Jončeva un tā tālāk, un tā tālāk.
Hosē Kura, Rolando Vilazons, Džoisa Didonato un tā tālāk.
Plasido Domingo rūpējas par šiem uzvarētājiem. Viņam ir labi sakari, viņš iesaka šos dziedātājus prestižajos opernamos.
Šeit jau pašā žūrijas struktūrā ir tas solījums, ka nebūs tikai kāda statuete vai naudas balva, bet reāla iespēja dziedāt kādā no vadošajām Eiropas un pasaules operām. Kāda ir tā principiālā atšķirība starp to konkursu pieredzi, kāda tev ir bijusi?
Šajā konkursā piedalās 33 dziedātāji no 17 valstīm.
Un tā atšķirība ir tieši tajā aspektā, ka konkursa žūrijā sēž teātru vadītāji.
Tas dod šo tiešo kontaktu, tiešo iespēju teātra vadītājam ātri saprast. Es pats, teiksim, skatoties konkursu, uzreiz jau domāju, kur es varētu kādu dziedātāju, kas man ļoti patika, izmantot kādā nākotnes projektā. Un es domāju, ka līdzīgi domā vairāki žūrijas locekļi.
Tas savā ziņā ir lielisks pienesums un iespēja arī Latvijai. Ja šeit ir kāds no nākotnes superzvaigznēm, tad iedraudzēties karjeras sākumpunktā nozīmē nodibināt draudzīgu saiti uz visu mūžu.
Es domāju, to, cik konkurss Latvijai ir nozīmīgs, mēs varēsim novērtēt mazliet vēlāk.
Bet – Rīga, Latvijas Nacionālās operas vārds izskan pa visu pasauli.
Visiem, kam interesē opera, interesē šo finālistu sniegums. Šāda PR reklāma – es domāju, lai sasniegtu tādu atpazīstamību, mums būtu jāizdod ļoti daudz naudas.
Mēs esam satikušies 2022. gada oktobra beigās. Un tomēr, vienā dienā šādu pasākumu sarunāt nav iespējams. Cik sen tu esi strādājis pie šī konkursa rīkošanas Latvijā?
Manai sievai pieder mākslinieku aģentūra, un viņai ir ļoti labs kontakts ar Domingo ģimeni. Reiz esot kopā, es teicu – kāpēc konkurss nevarētu notikt Rīgā? No sākuma kā joku, bet tad jau ar domu, ka tā būtu viena laba lieta. Pagāja kāds pusgads vai gads, līdz šī doma kaut kur acīmredzot iesakņojās. Mēs un Singapūra bijām kā divi pēdējie kandidāti. Nebija tā, ka mēs viegli dabūjām šo konkursa norises vietu. Tomēr Rīga ieguva arī ar to, ka no Rīgas ir nākuši ļoti daudz labi operdziedātāji. No Singapūras ne tik daudz.
Šie personīgie kontakti, šī uzrunāšana – biznesā jau līdzīgi notiek. Tiek pamesta kāda ideja, un tad tā vai nu iesakņojas, vai nē.
Ja tu piemini biznesu – cik tad Latvijai izmaksā šis prieks rīkot konkursu?
Lielu daļu izdevumu sedz "Operalia" organizētāji un sponsors "Rolex". Bet mums arī būs ieņēmumi no pusfināla un fināla koncertiem. Es domāju, ka tas nekādus mīnusus neradīs.
Par konkursa norisi – sākumā simtiem dalībnieku iesūta savus ierakstus. Tos citu žūrijas locekļu komanda atlasa, un tālāk jau notiek tā klātienes darbība. Bet šajā nedēļā – kas notiek un notiks?
Dziedātājiem ir vecuma cenzs no 18 līdz 32 gadiem. Viņiem ir jāiesūta ieraksti videoformātā. Tiek atlasīti 35 līdz 40 dziedātāji uz ceturtdaļfinālu. Ceturtdaļfināls notiek divas dienas, pusfināls vienu dienu, un trīs dienas vēlāk ir fināls ar orķestri, kurā piedalās 10 dziedātāji.
Kā viens cilvēks to var izturēt? Jo tas ir milzīgs iespaidu apjoms, liela klausīšanās slodze.
No vienas puses, tā jau ir ļoti daudzu žūrijas locekļu ikdienas nodarbošanās – klausīties gan operizrādes, gan noklausīšanās solistiem. Tur ir arī tāda zināma interese – dziedātāji ir dažādi, nedzied tikai soprāni, dzied visu veidu balsis. Arī nacionalitātes ir interesanti redzēt – no Mongolijas līdz Venecuēlai. Tā ir ļoti plaša ģeogrāfija, un tu vari tikai apbrīnot, kā šī "saindēšanās" ar operu tomēr notiek visā pasaulē.
Kas ir interesantāk – pašam uzstāties uz skatuves vai žūrēt šādus jaunos talantus?
Tās ir divas pilnīgi dažādas lietas. Man ir pienācis tas vecums, kad es labprāt kaut ko arī paklausos un novērtēju, ne tikai pats uzstājos. Bet to ir grūti salīdzināt. Abas lietas ir interesantas un dod gandarījumu. Ir interesanti arī, ja dzied kāds baritons vai bass – un daudzas no šīm ārijām es esmu pats dziedājis –, tad uzreiz esi liels kritiķis – šis zilbi ne tā pateica, vārdiņā kļūdījās, noti ne tīri nodziedāja vai vienkārši nepareizu noti nodziedāja. Es pieņemu, ka tiem, kas nav dziedātāji, ne tik ātri uzkrīt šīs mazās nianses.
Kas ir jādzied šajā konkursā?
Pamatā tikai operārijas. Un tiem, kas piedalās sarsuelas konkursā, ir divas sarsuelas, spāņu operetes, dziesmas.
Plasido Domingo stāsta, ka pēc viņa novērojumiem opera šobrīd piedzīvo sava veida renesansi. Esot jauna publika, daudz jaunu talantīgu dziedātāju, kam apliecinājums ir arī šis konkurss. Kādi ir tavi vērojumi? Tu gan vadi Latvijas Nacionālo operu un baletu, gan pats intensīvi koncertē.
Manuprāt, tāds jaunākas paaudzes pieplūdums vairāk vērojams postsovjetiskās zemēs – gan Latvijā, Krievijā, bijušajās Austrumu bloka valstīs. Es neteiktu, ka Šveicē vai Vācijā būtu tāds liels pieplūdums no jaunās paaudzes. Varbūt tā ir tāda lieta, ka te nākt uz operu ir kulturāli svētki – cilvēki arī sapošas. Rietumnieki citreiz uz operu nāk kā uz kino, tāda sajūta.
Tikai popkorna pietrūkst.
Jā, viņi labprāt to popkorna tūtu arī būtu paturējuši. Arī ģērbšanās stils – mums ir tāds svinīgāks. Tas ir tāds process. Bet labs process, es domāju. Citādi mums tā pelēcīgā ikdiena ir pārāk vienveidīga. Šim faktam ir tāda svarīga nozīme, es domāju, ka būtu labi, ja tā saglabātos.
Domājot par svētdienas tiešraidi, kurai līdzi sekot varēs gan Latvijas Televīzijā, gan Latvijas Radio, cilvēkam, kurš ar operu nav "uz tu" – ko viņš var sagaidīt? Kas tur būs tāds īpašs? Ko tu vari apsolīt, pat nezinot finālistu vārdus?
Pirmkārt, viņi ieraudzīs uzvarētājus, kuri noteikti turpmāko piecu gadu laikā būs sākumā mazās zvaigznītes, bet daļa no viņiem kļūs par lielākām zvaigznēm. Būt klāt tajā dzimšanas procesā, pat tiem, kas sevišķi neinteresējas par mūziku, ir veids, kā var sekot tam līdzi, vēlāk uzklikšķināt – "ā, tas viens, kas man tur patika, nez kā viņam tur pēc četriem gadiem – ir viņš kaut kas kļuvis, vai nē?"
Un galu galā arī pats Plasido Domingo pie orķestra.
Viena tāda leģenda.
Nezinu, varbūt tiem, kas nav saistīti ar operu, to var salīdzināt ar Īlona Maska ierašanos Rīgā.
Paldies tev! Lai tev izturība žūrijas darbā.
Lai jums arī interesanti klausīties, lai ir savi favorīti. Un lai tie, kas ir jūsu favorīti, uzvar!
Varbūt kādu no viņiem mēs drīzumā redzēsim Latvijas Nacionālajā operā.
Ļoti iespējams.
