Ar mūziku tuvāk pie savas vertikāles. Saruna ar grupas «Pacific K» dalībnieku Kristapu Bedrīti

Maija vidū klajā nāca pašmāju grupas “Pacific K” studijas albums “Light Between Oceans”, ko caurvij dabas stihiju tēma un cilvēciski-eksistenciāli jautājumi. Telefonsarunā ar LSM.lv grupas līderis Kristaps Bedrītis stāsta par jauno albumu, iedvesmu un šī laika sajūtu.

Atmosfēriska, skaņām un noskaņām bagāta mūzika – “Light Between Oceans” ir grupas pirmais pilna garuma albums, ko veido deviņas kompozīcijas. Iepriekš “Pacific K” izdevuši EP formāta mini albumu “Blue Fall”. Laikā, kad ārpasaule ir nolikta uz pauzes, ir īstais laiks doties ceļojumā savā iekšējā pasaulē un “Light Between Oceans” suģestējošais skanējums būs īstais ceļabiedrs.

Aiga Leitholde: Kā tu jūties, esot mūziķis, šajā savādajā laikā?

Kristaps Bedrītis: Jūtos interesanti. Mums visiem šī situācija ir neierasta. Kā mūziķis domāju par to, kā cilvēki šobrīd mūziku uztver, kā to klausās.

Lai arī mēs jau iepriekš jaunā albuma izdošanu bijām iecerējuši tieši šajā laikā, notiekošais pasaulē ir iedevis citu perspektīvu, kas mūsu mūzikai nemaz nenāk par sliktu.

Mēs radām mūziku ar domu, ka, iespējams, tā cilvēkiem liks apstāties un aizdomāties – un šis mērķis saskan ar šī laika noskaņu.

Ceru, ka mūsu mūzika cilvēkiem pavērs jaunus domu un sajūtu apvāršņus.

Lūdzu, pastāsti par albuma “Light Between Oceans” tapšanu! Vai tā ir konkrēta laika perspektīva?

Albums ir tapis salīdzinoši ilgā laika posmā. Skatoties atpakaļ, ierakstu veicām 2018. gada rudenī, bet dziesmas ir nākušas katra savā laikā vēl iepriekš, dažas pat četrus un vairāk gadus atpakaļ. Domājot par albumu, mēs centāmies no dziesmām izveidot vienotu stāstu, lai tā nebūtu tikai vairāku dziesmu kompilācija. Vēlējāmies radīt sajūtu, kas ved no viena stāsta nākamajā. Albumu caurvij doma par cilvēku, viņa iekšējās vertikāles meklējumiem un tās stiprināšanu. Ļoti liela iedvesma nāk no dabas spēka, kas spēj gan mierināt un dziedēt, gan satraukt un iznīcināt.

Ir stāsti par mīlestības pilnām satikšanās reizēm, kā arī par vientulībā pavadītiem mirkļiem, kas cilvēkam iedod jaunu skatījumu gan uz sevi, gan uz apkārtējo pasauli.

Tu pieminēji dabu. Šajā laikā, kad pulcēties nav iespējams, cilvēki labprāt piedzīvojumos dodas dabā. Droši vien savas iedvesmas vietas dabā neatklāsi, bet varbūt vari dot kādu padomu, kur ārpus tūristu takām iepazīt Latvijas dabu?

Daba man vienmēr ir bijusi ļoti tuva, tā ir arī liels iedvesmas avots. Domāju, ka Latvijā daudz cilvēku arī pirms šī brīža situācijas brīvo laiku izvēlējās pavadīt kaut kur ārpus pilsētas sienām. Man ir palaimējies šo globālo krīzes laiku pārlaist pašam savā miera ostā, lauku vidē – mazā nekurienē Vidzemes augstienē. Šeit mums ir pašiem savs stūrītis, ko pamazām “apčubinām”. Runājot par konkrētākām dabas takām, manuprāt, jebkurš solis mežā, pļavā, jūrmalā vai jebkur citur dabā ir ceļš uz jauniem atklājumiem, tuvāk skaistumam.        

        

Atgriežoties pie albuma, noteikti jāparunā par pasaulslaveno trompetistu Ēriku Trifazu (Erik Truffaz), kurš arī dzirdams albumā. Vai jūs viņu satikāt tad, kad viņš uzstājās Kaņepes Kultūras centrā?

Jā, tā sanāca. Zvaigznes veiksmīgi sastājās tā, ka man izdevās viņu satikt un viņa trompetes spēle skan mūsu albumā. Ērika Trifaza mūzika mani jau senāk ir iedvesmojusi un aizrāvusi skaņu ceļojumos. Dažus gadus atpakaļ pie manis atnāca konkrētā dziesma "Castaway" un brīdī, kad es šo dziesmu biju pabeidzis, man galvā kā reference skanēja Ērika Trifaza trompetes dūmakainā skaņa. Vēl pāris gadus vēlāk pienāca ieraksta laiks un mēs sākām domāt, kuru no vietējiem trompetistiem uzrunāt.

Un tad kā no debesīm nokrita ziņa, ka Ēriks Trifazs ar koncertu uzstāsies Kaņepes Kultūras centrā.

Es to uzreiz uztvēru kā zīmi. Es biju koncertā, pēc kura mēs satikāmies un aprunājāmies. Un jau nākamajā rītā es savā istabā klausījos, kā mūsu dziesmā skan Trifaza trompete. Tā bija ļoti sirreāla sajūta – mūsu radītais ieguva pavisam jaunu dimensiju. Tas bija maza sapņa piepildījums.

Šī sadarbība "Pacific K" varētu dot plašāku auditoriju, jo Ēriks Trifazs ir labi zināms vārds mūzikas cienītāju vidū.

Jā, Trifaza vārds mūzikas pazinēju vidū ir labi zināms, bet par auditorijas plašumiem – to vēl ir grūti paredzēt. Dziesmu izdevām ar videoklipu, kas izskanēja nedaudz plašāk kā pašiem ierasts, un par to arī liels prieks. Tur gan jāpasakās arī lieliskajai video veidotāju komandai, kas uzbūra šo vizuālo stāstu. Es ceru, ka, līdz ar albuma iznākšanu, nākotnē šī sadarbība varētu pavērt jaunas durvis. Bet es arī nevēlos uz šo skatīties ar lielu aprēķinu. Gribas, lai mūzika runātu pati par sevi, uzrunājot cilvēkus. Šķiet, šīs lietas īsti nav iespējams prognozēt. Ir vajadzīgs īstais laiks, īstā vieta un īstie cilvēki, kas sanākuši kopā, tad kaut kas var izveidoties.

Ja būtu jāraksturo "Pacific K" mūzika stilistiski, tad tā būtu ambientā rokmūzika. Ar Trifaza piedalīšanos savā veidā tiek noņemtas jeb paplašinātas stilistiskās robežas.

Mūsu ietekmes nāk no dāžādiem mūzikas žanriem – indie, pasaules mūzika, folkmūzika, postroks, blūzs, džezs. Visas šīs ietekmes ir arī atrodamas mūsu jaunā albuma dziesmās un kopējā skanējumā. Un tas ir lielā mērā pateicoties maniem grupas biedriem un viņu pieredzei, spēlējot dažādu žanru mūziku.

Vai vari raksturot katru no "Pacific K" mūziķiem?

Grupā bungas spēlē Nauris Babris, kurš ir pirmais cilvēks, ar kuru kopā es sāku spēlēt un radīt. Ļoti bieži tieši viņš ir tas, kuram es arī pirmajam parādu jaunu dziesmu skices un ar kuru kopā sākam veidot dziesmas skeletu. Viņš ir ļoti muzikāls cilvēks, kurš albumā, bez bungām, ir iespēlējis arī perkusijas, klavieres un taustiņus. Ārpus “Pacific K” Nauris spēlē grupā "Lake Notion", kas ir ASV iedvesmota indie rock mūzika, kā arī grupā "Future Folk Orchestra", kas ir nepieradināta, instrumentāla pasaules mūzika.

Nākamais ir ģitārists Rihards Lībietis –, manuprāt, viens no daudzpusīgākajiem pašmāju mūziķiem un ģitāristiem, kurš spēj atrast īstās nokrāsas teju jebkura žanra mūzikā. Viņam pašam ir savs pasaules mūzikas kvintets "Rihards Lībietis Orchestra", kas rada brīnišķīgu oriģinālmūziku. Tāpat Rihards piedalās vairākos mūzikas projektos, sadarbojas ar lieliskiem pašmāju mūziķiem, raksta mūziku teātrim.

Basģitāru spēlē Toms Kursītis, kura primārais mūzikas lauciņš ir džezs, ko viņš šobrīd arī studē Mūzikas akadēmijā. Ļoti interesants, tehnisks un krāsains ir viņa pienesums "Pacific K", kas ir pārsvarā rokmūzikā balstītas dziesmas.

Es jūtos ļoti pazemīgi pateicīgs, ka esmu viņus saticis un ka man ir iespēja ar šādiem profesionāļiem kopā radīt mūziku. Viņi ir gan brīnišķīgi mūziķi, gan ļoti labi draugi.

Lai vienmēr motivētu sevi uz progresu un muzikālo attīstību, cenšos ap sevi pulcēt cilvēkus, kas profesionālā un tehniskā ziņā ir labāki par mani.

To pašu varu minēt arī par albuma “Light Between Oceans” ierakstu, ko veicām sadarbībā ar pieredzējušo skaņu inženieri Tāli Timrotu pie viņa Rīgas Skaņu ierakstu studijā jeb “Mints Music Studio", kā arī ar skaņu inženieri Mārtiņu Krastiņu, kurš arī daudz pieslēdzās un palīdzēja albuma tapšanas procesā. Tā bija lieliska pieredze sastrādāties ar Tāli, uzklausīt viņa profesionālo viedokli un skatījumu, kā arī sajust šīs leģendārās studijas auru.    

Grupa "Pacific K"

Tu darbojies arī “Sofar Sounds Riga”. Šobrīd “Sofar Sounds” koncertu formāts ir ļoti labs risinājums, kā tev šķiet?

Šī brīža situācijā, iespējams, būtu labs risinājums, tomēr vēl jāskatās, kā situācija attīstīsies. “Sofar Sounds” pēc būtības ir mazi, intīmi koncerti, kas ir sākušies viesistabās un izauguši līdz lielākām telpām, jebkurā gadījumā saglabājot mazā istabas koncerta sajūtu.

Iespējams, pavisam akustiskus koncertus, ievērojot ierobežojumus, tuvākajā nākotnē varētu sākt veidot.

Jebkurā gadījumā, “Sofar Sounds” ir globāla kustība, tāpēc skatīsimies arī uz to, kā reaģēs citas “Sofar” komandas citur pasaulē.     

Tavā vadībā “Sofar Sounds” Rīgā notiek jau trīs gadus. Kā šis formāts ir mainījis vietējo klausītāju-mūziķu skatījumu uz mūziku?

“Sofar Sounds” koncepts ir šie mazie koncerti, kas nepārsniedz 100 cilvēku auditoriju. Kopš pats ar “Sofar Sounds” darbojos, tas man ir pavēris jaunus apvāršņus, gan iepazīstoties ar vietējiem mūziķiem jau personīgākā līmenī, gan redzot cilvēku atsaucību koncertos. Par laimi, kopš pirmā koncerta, ko mēs sarīkojām, atsaucība gan no klausītājiem, gan mūziķiem ir bijusi liela un jauka. Salīdzinājumā ar lielajiem koncertiem un festivāliem “Sofar Sounds” koncepts, iespējams, ir radījis mazas izmaiņas, tomēr tas ir ļoti pozitīvi ietekmējis klausītājus. Man vairākkārt klausītāji ir stāstījuši, ka viņi ir tik ļoti pieraduši pie šīs “Sofar Sounds” vides, kur cilvēki nāk un klausās mūziku, koncertu laikā nesarunājas, ka citos koncertos ļoti ievēro tos cilvēkus, kas savā starpā sarunājas un nevelta pilnu savu uzmanību mūzikai.

Manā skatījumā tā ir ļoti pozitīva ietekme, kad mūzika ir nonākusi priekšplānā.

Arī no mūziķiem esmu saņēmis pozitīvas atsauksmes. Daži pat ir teikuši, ka, lai gan “Sofar Sounds” koncerts ir mazs cilvēku skaita ziņā, tas ir bijis viens no viņu mīļākajiem un foršākajiem jebkad spēlētajiem koncertiem. Šīs atsauksmes ļoti iedvesmo mani un visu komandu turpināt rīkot šos pasākumus. Saikne starp mūziķi un klausītāju ir tā, kas “Sofar Sounds” gadījumā palīdz ideju stiprināt, šo dialogu un sajūtu apmaiņu veidot, kas dažkārt pazūd lielos pasākumos un koncertos.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Mūzika
Kultūra
Jaunākie
Interesanti